Domāju, ka daudziem lasītājiem ir pazīstams tas brīdis, kad pēc ilgāka posma, kad ir sanācis “uzdurties” uz grāmatām, kuru lasīšana ne pa kam nevedas un drīzāk līdzinās tādai gumijas stiepšanai, nonākt pie grāmatas, kuru izlasīt var vienā elpas vilcienā. Pēc trīs mokpilnām grāmatām (kuras tā arī vēl pagaidām stāv iesāktas un nepabeigtas), es beidzot nokļuvu “viena elpas vilciena” grāmatas apskāvienos. Tas gods tika Benedikta Velsa grāmatai “Gandrīz ģeniāls”, kura svaigi kā nokļuvusi grāmatnīcu plauktos.
Šī nav pirmā grāmata, kuru lasu no šī autora un tas bija viens no iemesliem, kāpēc ilgi nedomājot nopirku “Gandrīz ģeniāls”, jo arīdzan Velsa “Vientulības gals” izlasīju diezgan ātros tempos. Toreiz arī uzrakstīju savas pārdomas par šo grāmatu.
Kā jau nopratāt – grāmata lasās viegli un rādās, ka šī grāmata ir sarakstīta pēc līdzīgas uzbūves kā “Vientulības gals” – tajā ir neskaitāmas augšas un lejas, kuras arī ir tas, kas notur lasītāju pie grāmatas. Tādas kā zebras svītras – pēc melnās nāk baltā un pēc baltās atkal melnā. Viena nodaļa beidzas ar “ak, nē” un nemanot, jau lasi tālāk, kamēr nākamā nodaļa beidzas ar “oh, cik forši” un atkal – jau nemanot lasi tālāk.
Stāsts par pieaugšanu, identitātes un tēva meklējumiem. Tāds it kā pusaudžu romāniņš, bet tomēr ne līdz galam. Kaut kāda smeldze tajā visā varētu būt saskatāma arī tiem, kuriem trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit vai vairāk. Tādas kā gaidas un vēlmes no dzīves, tās realitāte, piepildītie sapņi un aplauztie spārni.
“Gandrīz ģeniāls”, līdzīgi kā “Vientulības gals” (starp citu, “Gandrīz ģeniāls” ir sarakstīta pirms grāmatas “Vientulības gals”, pie mums latviešu valodā tās nonākušas otrādā secībā), ir sarakstīta ļoti kinematografiski – es redzu kā šo grāmatu varētu pārvērst skaistā road movie žanra filmā, jo šim žanram piederīgo klišeju tajā diezgan daudz.
Vai šī grāmata ir ģeniāla? Nebūt ne. Vai šī grāmata ir izcila? Arī ne visai, bet vai šī grāmata ir laba? Pavisam noteikti. Man patika. Tieši tik vienkārši es varu šo grāmatu noraksturot. Stāsta ideja ir diezgan (labi, neteiksim ģeniāla) savdabīgi interesanta, un cik manas literatūras zināšanas saka priekšā, iepriekš neredzēta (pareizāk nelasīta).
Noslēgumā gribu mazu piebildi par tulkojumu, ņemot vērā, ka tulkotājiem arvien vairāk un vairāk (pelnīti) tiek pievērsta uzmanība. Tie kļūst par pilntiesīgu grāmatas sastāvdaļu, nevis tik vien kā “melnā darba darītāji”, kas paliek aizkadrā.
Šo grāmatu ir tulkojusi Inga Karlsberga un kopumā varu uzteikt, ka tulkojums ir labs, tomēr bija divas vietas grāmatā, kuras mani samulsināja un viena lieta, kas konstanti atkārtojās un katru reizi man bija mazliet jāsaviebjas. Tātad, pirmā vieta – “Viņi devās ceļā. Grūvers uzstūrēja uz automaģistrāles, un, kamēr Ņujorka atpakaļskata spogulī saruka arvien mazāka un mazāka, Frānsiss bungoja ar pirkstiem pa bagāžas nodalījuma vāku”. Es pārlasīju trīsreiz, lai saprastu kā braucošā mašīnā var bungot ar pirkstiem pa bagāžas nodalījuma vāku, jeb slenga valodā runājot – bagāžnieku. Pagāja mazs brīdis, kamēr es sapratu, ka ar šo ir domāts “cimdu nodalījums”, kuru savukārt slengā apzīmē par “bardačoku”. Ja nu vienīgi tas ir hečbeka tipa auto, Frānsiss sēž aizmugurē, atbalstījis roku pret aizmugurējo sēdekļu atzveltnēm un ar pirkstiem bungo pa bagāžas nodalījuma vāku. Tomēr nekur grāmatā nav minēts kāda tipa ir šis auto un to, ka šajā brīdī Frānsiss sēdētu aizmugurē.
Otra vieta, kas mani pamatīgi samulsināja – “Frānsiss šo lamāšanos klusējot bija laidis pār galvu un turpinājis mest tenisa bumbiņu pret sienu, […], kāda daļa no viņa joprojām sēdēja tai istabā un trieca dzelteno filca bumbiņu pret sienu.” Dzeltena krāsa, manuprāt, nav tā krāsa, kura pirmā saistās ar tenisa bumbiņu – parasti tā tomēr ir koši dzelteni vaļa vai laima zaļa. Arī gūgle saka, ka tās ir “oficiālās” krāsas, kurās dēvēt tenisa bumbiņu. Tiesa, te iespējams oriģinālvalodā arī tika izmantots “dzeltena filca bumbiņa”, bet tas jau nenozīmē, ka nevar tulkojumā iztulkot labāk.
Trešā lieta, kas konstanti atkārtojās visas grāmatas garumā, bija frāze “viss izies labi”, dažādos locījumos “novēlu, lai tev viss iziet labi” utml., man ir grūti iztēloties, ka latviešu valodā kāds tā teiktu un liekas, ka šis ir burtisks tulkojums no angļu vai krievu valodas frāzēm ar tādu pašu nozīmi.
Tā pat arī mazliet traucēja nekonsekvence vārdu tulkošanā “Bullshit”, “software kompānija” un vēl daži tā arī palika neiztulkoti, kamēr, piemēram, tas pats Chevrolet tika iztulkots kā “ševrolets”. Sajūta, ka tulkotājai bija bišķi slinkums palauzīt galvu kā dažus no angļu vārdiem iztulkot.
Bet stāsts jau nav par tik daudz par tulkošanu, kā par pašu grāmatu. Vai es iesaku izlasīt? Jā. Domāju, ka augusts ar savu vasaras norieta smeldzi būs īstais laiks “Gandrīz ģeniāls” izlasīšanai.
Starp citu, ja vēl neesi izlasījis grāmatas anotāciju – nelasi. Tieši tā es iesāku lasīt šo grāmatu un stāsts atvērās manā acu priekšā kā tādā negaidītā krāsā plaukstošs zieds.
(Un vēl – tik sen nebiju neko rakstījusi savā blogā, prieks bij beidzot kaut ko uzskricelēt!)
Alise 