Benedikts Velss – Vientulības gals

Vai vientulības galā ir vientulība? Kad biju mazāka, mans vectēvs mēdza bieži teikt, ka cilvēks piedzimst viens un nomirst viens. Tolaik biju maza un domāju – bet kā? Kā tad ar dvīņiem un, ja nomirst autoavārijā kopā ar kādu? Tā mums arī neizdevās par šo tēmu abiem pafilozofēt pieaugušā vecumā, bet es arvien vairāk sliecos piekrist vectēva domai, par to, ka patiesibā jau cilvēks ir viens kā pirksts – piedzimst un nomirst viens. Un visa viņa dzīve ir tam, lai mazinātu vientulību un rastu piederību, kopābūšanu.

Par šo vientulības aspektu man atkal lika aizdomāties Benedikta Velsa grāmata “Vientulības gals”. Taisnības labad jāteic – kad izlasīju tās anotācijā pirmo teikumu “Žilam un viņa brālim un māsai ir mīlestības piepildīta un bezrūpīga bērnība, līdz viņu vecāki iet bojā autoavārijā”, man acu priekšā uznira ainas no filmas “Enter The Void”, kura ir vienlaikus vizuāli fascinējošākā un ārprātīgu diskomofortu raisošākā filma, kuru esmu redzējusi. Biju priecīga, ka mana pirmā asociācija nepiepildījās un Velsa grāmata, ja tiktu ekranizēta, patiesībā būtu klasisks Vācijas romantiskā kino gabaliņš.

Benedikts ir 35 gadus jauns rakstnieks, kurš ar milzu sajūsmu šobrīd tiek uztverts Vācijā – un kā nu ne, viņa grāmatas ir ļoti cilvēciskas, ļoti vāciskas – tajās ir apspēlētas vāciešiem ļoti tuvas dzīves formas – laimīga ģimenes dzīve, vecāki ar dažādām vecās Rietumeiropas izcelsmes valstīm, vecvecāku mājas Francijas/Itālijas laukos, bohēmiska un apreibinošo vielu pilnā dzīve Berlīnē, sāpīgi likteņa cirtieni un vēl un vēl.

Palūkojoties Benedikta biogrāfijā, tajā ir samanāmas dažas paralēles ar grāmatas autoru likteņiem  – arī Benedikts ir skolojies internātskolā, pēc tam nokļuvis Berlīnē, kur nolēmis nepievērsties studijām, bet gan bohēmiskam dzīvesveidam un rakstīšanai.

“Vientulības gals” ir ļoti silta un smeldzīga grāmata. Kā tāda saldskābmaizīte. Vai kā Ances Krauzes dziesmas vārdi – “dzīve ir kā šupoles, uz augšu ceļ un tūlīt nes uz leju”. Tomēr tajā neiztrūkst arī tādas sižeta līnijas, par kuru pirmajā brīdī varētu domāt – nu nez vai, ka dzīvē tā notiek. Tomēr, ir taču zināms, ka dzīvē var notikt vēl savdabīgākas un dīvainākas lietas, nekā cilvēks spētu savā fantāzijā tās izdomāt.

– Vai zini, ko es dažreiz domāju? – es noslaucīju augšlūpu un agresīvi viņu uzlūkoju.  – Šeit viss ir kā sēkla. Internāts, skola, tas, kas notika ar maniem vecākiem. Tas viss tiek iesēts manī, taču es nevaru paredzēt, kā tas mani iespaidos. Raža ienāksies tikai tad, kad būšu pieaudzis, un tad jau būs par vēlu. / Benedikts Velss “Vientulības gals”.

Šī ir grāmata, kuru palasīt vakaros, pēc garas darba dienas, kas ir bijusi piepildīta gan ar priecīgākiem, gan ar skumīgakiem brīžiem. Jo tāda ir šī grāmata. Un tāda ir šī dzīve – pilna ar priecīgākiem un ar skumīgākiem brīžiem.

P. S. Šajā grāmatā esmu lasījusi skaistāko vakara saules gaismas salīdzinājumu – “konjaka krāsas gaisma”. Iespējams, ka es šo salīdzinājumu kādreiz aizņemšos. Pavisam noteikti iespējams.