Mūžību nekas nav rakstīts par grāmatām (pie reizes izmantošu iespēju atvainoties visiem tiem jaukajiem cilvēkiem, kas man sūtījuši grāmatas uz izlasīšanu un aprakstīšanu, bet es vēl (pagaidām) to neesmu izdarījusi), tad nu varētu kaut ko gada nogalē ātri uzskricelēt.
Šogad esmu izlasījusi mazliet vairāk par vienpadsmit tūkstošiem lapu, jeb trīsdesmit divas grāmatas. Par divpadsmit grāmatām vairāk nekā biju sev gada sākumā uzstādījusi mērķi – cik grāmatas šogad izlasīt. Izlasīto lapu skaits gan noteikti ir lielāks, jo ārpus uzskaites palikušas kaudze ar grāmatām, kuras esmu iesākusi, bet vēl neesmu pabeigusi. Lai vai kā – kā es tik smalki to visu zinu? Paldies goodreads.com statistikai.
Tad nu, balstoties šajā statistikā, arī atskatīšos uz šogad izlasītajām grāmatām (vispār – paldies arī šai statistikai, jo nemelošu, ka ir dažas grāmatas, kuras jau izkritušas no prāta, ka vispār lasītas, vai labākajā gadījumā – kas tur ir noticis).
Iesim tādu “tradicionālo gada topu” ceļu:
Gada atklājums: rakstniece Taylor Jenkins Reid ar savām brīnišķīgajām grāmatām par “slaveno un bagāto” dzīvi aizgājušā gadsimta dažādās desmitgadēs. Katra grāmata “veltīta” kādai no šīm desmitgadēm un rakstniece raksta ļoti.. kinematogrāfiski jeb tā, ka grāmatās notiekošo ir ļoti viegli iztēloties vizuāli. Tāpēc arī ceru, ka kādu dienu kāda no šīm grāmatām nonāks pie mums ekranizētā formātā. Absolūtākais bonusa punkts šīm grāmatām ir, kā angliski runājošajās zemēs saka, “apslēptā Lieldienu ola” – katrā grāmatā ir maza mazītiņa nianse, kas savieno visas grāmatas.
Gada pārsteigums: Lelde Kovaļova ar grāmatu “Šoseja”. Kaut kā tā nu sanācis, ka manas iestagnējušās skepses un pieredzēto vilšanos dēļ, baigi neaizraujos ar latviešu autoru sarakstītajiem kriminālromāniem, detektīviem un trilleriem. Līdz ar to Leldi līdz šim “laidu gar ausīm” vai drīzāk – “laidu gar acīm”. Tomēr, draudzenes mudināta, pieķēros un izlasīju šo grāmatu .. vienā piegājienā. Dažu stundu laikā. Un jāsaka – ļoti, ļoti labi. Ļoti labi noturēta spriedzīte līdz pašām beigām, veiksmīgi uzbūvēts stāsts un kas (citam mazāk, citam vairāk) nav mazsvarīgi – normāli tēlu vārdi, latviešu valodai un kultūrtelpai atbilstoši, nevis tur – Džesikas, Kellijas un Džonatani. Kopumā – iesaku izlasīt. Ātri, spraigi un tieši tā kā trillerim vajag.
Gada vilšanās: Gillian Flynn – “Sharp Objects”. Šī grāmata ilgi stāvēja manā grāmatu plauktā, gaidot savu rindu. Vienreiz pat iesāku lasīt šogad, bet nelasījās un noliku malā. Gada otrajā pusē tomēr izlasīju, pateicoties Kindle. Un nu – vilšanās. Nu, kur tik pliekani, ko? Esmu dzirdējusi daudz labu atsauksmju gan par šo grāmatu, gan par seriālu, bet mani šī grāmata atstāja ar pliekanu pēcgaršu. Visticamāk tāpēc, ka viņas “Gone Girl” manā grāmatplaukta ekspektāciju sadaļā uzlika ļoti, ļoti augstu latiņu. “Gone Girl” ir viena no manām visu laiku mīļākajām grāmatām, līdz ar to baigi gribējās kaut ko tikpat labi noslīpētu sagaidīt arī no “Sharp Objects”, bet nesanāca.
Gada gaidītākā grāmata: Roberts Galbraits – “Nemierīgās asinis”. Neatceros, kad pēdējo reizi tik ļoti biju gaidījusi kādu grāmatu kā šo, kas iznāk romānu sērijā par detektīvu Kormoranu Straiku. Man nav īsti vairāk ko piebilst, kā vien tas, ka bauda lasīt. Tiešām – bauda lasīt (ne tikai šo, bet visas šis sērijas grāmatas), un tas ir labākais, ko grāmata spēj sniegt.
Gada grāvējs/Gada labākā grāmata: Andris Kalnozols – “Kalendārs mani sauc” un Taylor Jenkins Reid – “Seven Husbands of Evelyn Hugo”. Grāmatu “Kalendārs mani sauc” arī noteikti varu likt pie sadaļas “Gada pārsteigums” un pavisam noteikti arī pie sadaļas “Gada labākā grāmata”, jo ilgi domāju, kuru tad nu atzīt par manu šī gada labāko grāmatu – “Kalendārs mani sauc” vai “Seven Husbands of Evelyn Hugo”. Un ziniet ko – kāpēc man izvēlēties? Lai iet abas šajā kategorijā. Turklāt abas lasīju vienu pēc otras un sen nebija bijis tā, ka divas pēc kārtas tik labas grāmatas, ka ne nolikt malā.
“Kalendārs mani sauc” ir brīnišķīga, brīnišķīga grāmata manis pašizdomātajā “mazo dīvainīšu” literatūras žanrā, kurš ir viens no maniem mīļākajiem literatūras žanriem un līdz šim Latvijas autoru vidē nav plaši pārstāvēts. “Mazo dīvainišu” grāmatas ir stāsti par galvenajiem varoņiem, kuri ir mazliet jancīgi, bet ārprātā sirsnīgi, mazliet savdabīgi, bet ļoti gaiši personāži, mazliet komiski, bet laipni, mazliet naivi, bet ne tādi, kas visu dzīvē uztver par pašsaprotamu. Tādi personāži, kuri vienkārši izstaro siltu gaismu un sajūtu ap sevi. Un ļauj pasmieties (jā – gan par viņiem, gan ar viņiem). Un tāds ir Kalendārs.
“Seven Husbands of Evelyn Hugo” – šis varētu būt tas brīdis, kad es varētu uzrakstīt – nu, vienkārši izlasiet šo grāmatu. Brīnišķīga. Tāds smeldzīgs stāsts par dzīvi un to, ka “bagātie arī raud”. Turklāt, par spīti tam, ka šī grāmata izskatās pēc “sieviešu literatūras”, es ieteiktu nebaidīties arī džekiem šo izlasīt. Ja no sākuma liekas, ka tāds viegls plezīrs par dzīvi, tad, aizverot grāmatu pēc izlasīšanas, ir daudz par ko padomāt – par sabiedrību, par citu attieksmi, par to, kas ir “normāls” un vai/kā šie “normālīguma” pieņemtie standarti izposta vai ceļ citu dzīves.
Gada “ja tu izlasīji šo, tev patiks arī šī”: Tara Westover “Educated” un Ruth Wariner “The Sound of Gravel”. Grāmatu “Educated” saņēmu Ziemassvētku vakarā un līdz Otrajiem Ziemassvētkiem jau biju izrāvusi cauri. Daudz labu atsauksmju par šo grāmatu jau klejo internetos, līdz ar to diez ko gari neizplūdīšu, bet pateikšu – ja tev patika šī grāmata, tev visticamāk arī patiks “The Sound of Gravel”, jo abi stāsti ir līdzīgi – par bērniem, kuri augi reliģisko radikāļu/sektantu ģimenēs un ļoti bieži ne tikai cieš no tā, bet lūkojas pēc jautājumiem un atbildēm – vai tā ir pareizi dzīvot un kura pasaule ir “pareizākā” kurā dzīvot – vecāku veidotā vai tomēr tā, kas sākas aiz vecāku namdurvīm. Spēcīgi un patiesā dzīves pieredzē balstīti stāsti.
Grāmata ar maldinošāko nosaukumu: Audrey Murray “Open Mic Night in Moscow”. Komiķe dodas ceļojumā pa bijušajām PSRS un Centrālāzijas valstīm, ko es (un arī daudzi citi) sagaidīja pēc nosaukuma – nu tik smiesies, nu tik būs. Kā bija patiesībā – nekā smieklīga, bet interesanti aprakstīta ceļošana caur augstāk minētajām valstīm, kopā ar pārdomām par savu dzīvi. Nav izcila “ceļojumu literatūra”, bet izlasīt tik un tā interesanti (un pameklēt lietas, kas mums liekas “normālas”, bet cilvēkiem ārpus šī reģiona pilnīgi nesaprotamas). Grāmatas nosaukums arī – brīvā mikrofona vakars bija aprakstīts vienreiz, trīs teikumos un tas nenotika Maskavā. Domāju, ka šī grāmata iegūtu daudz vairāk lasītāju (un zvaigznīšu vērtējumā), ja tai būtu piemērotāks nosaukums.
“Laba grāmata, bet tagad neatceros, kas tur notika”: D. I. Kim Stone “Twisted Lies” – labs krimiķis, bet, nu kaut nosit, nepārlasot anotāciju, neatceros kas tur norisinājās. Bet, kad pārlasu anotāciju, tad varu teikt – jā, jā, jā, šī bij laba! Labs krimiķa/trillera paraugs – līdz pat pēdējam mirklim viss tā savīts, ka neko nevar atšķetināt. Iesaku izlasīt tiem, kuri ir šādas literatūras cienītāji.
Grāmata ceļojumam/atvaļinājumam: šajā sadaļā arī būs vairākas grāmatas un tās varbūt nepretendē uz augstās literatūras plauktiem, bet būs patīkama lasāmviela ceļojumā vai atvaļinājumā, kad bieži vien neko nopietnu un smagu īsti lasīt nemaz neprasās.
Elena Armas – “The Spanish Love Deception” ir perfekta grāmata kuru lasīt pie jūras, sauļojot dibenvaigus. Smieklīga, naiva, drusku (nu vai diezgan) paredzama, bet .. vienkārša un silta. Nu, tā kā tāda forša lubene, kuru noskatīties TV pēc garas darba dienas.
Julianne MacLean – “These Tangled Vines” grāmatas darbība norisinās Toskānā un tas vien jau iedod kaut kādu atmosfēras un Toskānas šarma noskaņu. Skaista, smeldzīga, arī mazliet paredzama, bet es teiktu – laba brīvdienu literatūra.
Vēl bez īpaša apraksta šai kategorijai vēlos pieskaitīt šīs divas, kaut kādā mērā līdzīgas: Boo Walker “The Singing Trees” un Barbara Davis “The Keeper of Happy Endings”. Vienkārši jaukas grāmatas, kuras, ja ne lasīt atvaļinājumā, tad mierīgi var arī garajos ziemas vakaros.
Manā šī gada izlasīto grāmatu sarakstā ir vēl kaudzīte citu grāmatu, kuras īsti nekādā “nominācijā” nevaru ielikt, bet arī tās nav bijušās ne vairāk, ne mazāk sliktas (izņemot divus Ziemassvētku stāstus, akjel, nu pilnīgi un galīgi garām). Noteikti iesaku arī “All the Lonely People” izlasīt, šī varētu būt “gada sirsnīgākā grāmata”, tas gan. Un tajā grāmatā maziņš un patīkams pārsteigumiņš ir, mums – latviešiem. Arī “The Foundling” ir izlasīšanas vērta. Nu, tā kaut kā.
Droši vien, ka pamanīji, ka šīs nav grāmatas, kas iznākušas šajā gadā, man arī nebija nevienā brīdī uzstādījums lasīt tik “svaigas” grāmatas un tādā ziņā – nav jau nekāds piens, kas paliks vecs pēc derīguma termiņa beigām. Kaut kā maz šogad sanācis lasīt latviešu autoru darbus un pavisam noteikti tāpēc esmu palaidusi garām kaut ko labu un vērtīgu, ja tev ir ko ieteikt – dod zināt!
Un vēl nominācijā “gada pirkums” noteikti lieku iekšā grāmatu e-lasītāju “Kindle”. Izcils pirkums, bet par to uzrakstīšu citreiz.
Pēdiņas virsrakstā vairāk vai mazāk liecina manis pašas humorīgo attieksmi, nosaucot šo par “Gada balvu”.
Lai grāmatām bagāts arī nākamais gads!
Alise 