Brutālie deviņdesmitie. Sarkanais dzīvsudrabs

Iespējams, kaut kur jau esmu minējusi, ka no vēstures laika posmiem man ļoti patīk astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito gadu Latvija. Jo it kā es tur esmu bijusi, bet tomēr nē. Tas bija laiks, kad no padomju agoniskās leitputrijas, kurā it kā visiem viss bija un it kā šajā pasaulē nekas netrūka, rodas jauna valsts,…

Latvijas dizaina stūrkameņi – koka sūdiņi, latvju zīmes un plānotāji

Pagājušajā piektdienā biju izstādē DesignIsle, Ķīpsalā. Bēdīgi. Reāli bēdīgi. Būtu jau rēcīgi, ja nebūtu tik bēdīgi. Es gan nezinu iespējamās aizkulises dizaina izstāžu rīkošanā Latvijā, kā, piemēram, Anete Konste, kura rakstīja par to, kāpēc Dzejas Dienas sanākušas tādas kā sanākušas. Tāpēc es tiešām ceru, ka ir kāds reāls izskaidrojums tam, kāpēc starptautiskā dizaina izstāde Rīgā…

Biežāk uzdotie jautājumi: Berlīne

Ieteiktās lietas, vietas, laiki utml ir no manas pieredzes un absolūti nepretendē uz vienīgo patiesību. Tā kā ļoti daudzi zina to, ka es bieži dzīvojos Berlīnē, tad ļoti bieži saņemu jautājumus vai tieku satagota visādos ierakstos ar jautājumiem, par to, kur, ko un kā labāk Berlīnē. Par Berlīni es varu runāt stundām ilgi, kamēr citiem…

Moderat. Berlin Wuhlheide.

Lai arī zināju par Modeselektor un Apparat muzikālajām gaitām, viņu kopražojums – Moderat līdz manām ausīm nonāca pateicoties Xavier Dolan filmai Laurence Anyways. Tur bija tāda ārkārtīgi sirreāli skaista aina ar diviem mīlniekiem Islandē, kuriem uz galvas krīt košas drēbes un fonā skan Moderat – New Error. Toreiz to dziesmu drillēju uz riņķi līdz apnikumam, bet…

Mēs. Latvija, XX gadsimts

Man ir tāds savdabīgs niķis – laika posmā, kad ir visvairāk darbu, tā, ka pusdienu pauzes ir kāda ātra uzkoda, skrienot no vienas tikšanās uz nākamo, kad darba diena nereti beidzas pēc pusnakts un atsākas jau ap sešiem no rīta (nē, tas nav manas darba ikdienas ritms, tie ir tie trakie divi mēneši gadā, kad…

ansis. balzamšovs.

Vakar vakarā, pirmdienas vakarā, arīdzan repera anša dzimšanas dienas vakarā, klubs “OneOne” bija pilnāks nekā ierasts. Un pilnāks ar cilvēkiem vienādās cepurēs nekā ierasts. Tas tāpēc, ka ansis prezentēja savu jaunāko lolojumu, albumu “Balzams”. Man kaut kā vienmēr ir paticis tas, ko un kā ansis dara. Jo liekas, ka viņš absolūti neko nedara nejauši, viss…

Rīgas ielu tvitteris

Rīgas ēku sienas, žogi, šķūnīši un pieturvietas,  ir kā tāds reālās dzīves tvitteris. Ar atšķirību, ka retvītot īsti nevar, bet redzmības noturība tomēr sanāk garāka par vidējo tvīta dzīves ilgumu. Saturs arī gluži kā tvitterī – no politiski sociālām pārdomām līdz truliem jociņiem. Filozofiski urbāno pārdomu vācelīte. Kamēr lielākajai daļai pilsētnieku šīs anonīmās pašizpausmes liekas…

Muzeji Berlīnē

Pirms kāda laika sprīža devos pamatīgā Berlīnes muzeju izpētes gājienā. Šoreiz mani saistīja ne tikvien muzeju piedāvājums krājuma ekspozīcijās, bet arī šādas un tādas tehniskas nianses, piemēram, muzeja pieejamība un saprotamība, norāžu izvietojumi, darbinieku kompetence, ekspozīciju iekārtojumu risinājumi un to novitāte, digitālo risinājumu iesaiste muzejā un visādi citādi knifiņi, kurus reizēm apmeklētāji nemaz nepamana, bet tie tomēr…

Vai ir dzīve pēc depresijas?

Mazliet pārfrāzēju ikonisko jautājumu “vai ir dzīve pēc nāves”, jo savā veidā depresija ir kā emocionāla nāve dzīvei, joprojām fiziski paliekot dzīvam. Jo nav īsti ne prieka dzīvot, ne īsti gribas nomirt. Neko negribas.  Ļoti bieži saņemu jautājumus par to, vai man joprojām ir depresija, vai es tagad esmu laimīga, kā var saprast, kad depresija…

Kā sadzīvot ar depresīviķi?

Patiesībā zem šī pretenciozā virsraksta vēlos vienkārši pastāstīt par to kā labāk uztvert un sadzīvot ar cilvēku, kuram ir kāds no depresijas paveidiem. Galu galā, šie cilvēki joprojām ir un paliek cilvēki, nevis ir kļuvuši par psihiski nelīdzsvarotiem monstriem, kuri trako kreklā iespundēti balti polsterētā istabā. Varbūt, ka šajā rakstā būs mazliet ironiskāki piemēri nekā…

Raiņa un Aspazijas muzeji

Pirms pie durvīm sāk uzstājīgi klauvēt pavasaris, ar vēlmi brīvdienas pavadīt tuvāk dabai, gozējoties pirmajos siltajos saules staros, ir pēdējais brīdis, lai vēl paspētu apciemot muzejus, kuru ekspozīcijas izvietotas iekštelpās. Pēdējās divās nedēļās esmu nokļuvusi Raiņa un Aspazijas muzeju valstībā. Valstībā, jo šim ikoniskajam pārim ir pa četrām muzeju rezidencēm – Raiņa un Aspazijas māja…

No beigtajiem nebaidās

Mana tēva dzimtas mājas atradās tāda interesantu kaimiņu trijstūra viducī. Pirms vairāk nekā simts gadiem, simtu divpadsmit, ja precīzāk, šīs mājas būvējot, mani senču senči pieturējās pie klasiska latvieša viensētnieka principa – mājas meža ielokā, diezgan tālu no visiem un ciemata centra. Domāju, ka viņiem ne mazākajā prāta nostūrī neiezagās doma, ka par nosacīti tuvākajiem…