Pretīga, pretīga, pretīga grāmata. Un vēl pretīgāk ir apzināties, ka tā nav nekāda izdomāta pasaule un notikumi sadistiskākajā kriminālromānā, bet gan .. īstenība. Dokumentāls stāsts.
Patiesībā grāmata ir uzrakstīta labi, pat ļoti, ļoti labi. Jo to lasot, visas tās zvērības un preteklības, un ļaunums uzpeld acu priekšā tik dzīvi, ka nākas ik pa brīdim nolikt grāmatu malā, lai kaut kā atslēgtos no tā visa. Un pat tad, lai cik drausmīgi es šo visu neiztēlotos savā galvā, lasot grāmatu, varu derēt, ka tas nav pat 30% no tā, kā tās bija realitātē.
Ukraiņu žurnālists Staņislavs Asejevs raksta par savu pieredzi koncentrācijas nometnē kādā bijušajā padomju laika rūpnīcā Doņeckā. Viņš tur nokļuva pēc tam, kad prokrieviskās Doneckas “tautas republikas” varas pārstāvji 2017. gadā viņu nelikumīgi ieslodzīja, lai divus ar pusi gadus spīdzinātu un mocītu. Šī ieslodzījuma vieta jeb koncentrācijas nometne ar nosaukumu “Izolācija” nemaz īsti oficiāli nepastāvēja (nepastāv?). Tā bija (ir?) kaut kas bezgala ļauns pa vidu visam – pat rūdīti cietuma zeki, kas tur bija nokļuvuši, krita izmisumā sakot, ka divdesmit gadus stingra režīma cietumā nav pieredzēts nekas tāds, kas šeit.
Grāmata ir sarakstīta tādās kā īsās esejās, pārspiedumos par dažādām tēmām, kas pieredzētas šajā ellē zemes virsū – par laika ritējumu, par bailēm, par bēgšanu, badastreiku, seksu, humoru, nāves pieredzi, reliģiju ieslodzījumā, dzīvi pēc un citām tēmām.
Tā kā Staņislavs ir ne tikai žurnālists un labs rakstnieks, bet ir studējis arī filozofiju, šajās pardomās un pieredzes stāstos ik pa laikam parādās tādi filozofiski ētiski dilemmas jautājumi – par to, kurā brīdī mazāk ļauns uz lielā ļaunuma fona sāk palikt par labo. Piemēram, ka apsargs, kurš nesper, nelamā, nepazemo un neliek sēdēt zem nāras (cietuma gulta) un riet, sāk likties tuvs un jauks cilvēks. Un nav grūti tam noticēt, ja pārējie apsargi un spīdzinātāji ir aprakstīti kā tādi, kuri izvaro ne tikai sievietes, bet arī vīriešus, kuri pie vīriešu sēkliniekiem piesien elektrības vadus un spīdzina vīriešus ar elektrību tik ilgi, kamēr pārplīst sēklinieki, kuri sper un sit sekundes simtdaļā, ja ieslodzītais nav paspējis uzvilkt maisu galvā, pēkšņi atveroties kameras durvīm. Kur tevī salūzt visa pēdējā cerība uz cilvēcību, ticību Dievam vai kam augstākam un saproti, ka vienīgā izeja ir pašnāvība, brīdī, nevis kad tevi, kopā ar dēlu, jau stundām ilgi moka ar strāvas laišanu anālajā atverē un uz ģenitālijām, bet brīdī kad dēls no ārprāta sāpēm apčurājas un tevi sāk vārdiski pazemot par to kādu lupatu tu esi izaudzinājis. Kur kamera, kurā smird pēc pelējuma, bet ir niecīgs lodziņš, jau tiek uzskatīta par teju luksusa numuru.
Es gribētu šeit nocitēt visu grāmatas 22. nodaļu, kurā Staņislavs raksta par iznākšanu no šīs koncentrācijas nometnes. Tieši tādā emocionālā aspektā – par atriebības domām, par sevis nicināšanas domām (jo vardarbība, protams, bija ne tikai fiziska, bet arī emocionāla – ka viņi nekas nav, ka viņiem nav nākotnes, ka “sieviešu kliedzieni un nakts spīdzināšana ir vienīgā īstenība, ko esam pelnījuši.”), par brīvību, par to vai “mēs” esam labāki par “viņiem”, un vai vajag.
Bet tā vietā es nocitēšu vienu teikumu – “Brīvība daudzus padara mīkstus, liek piedot un aizmirst”. Un šis teikums, ārpus konteksta, iespējams skan daudz citādāk, nekā to izlasot grāmatas beigās.
Vai ļaunumu var uzvarēt ar labo? Vai ļaunumu var uzvarēt tikai ar ļaunumu? Šie jautājumi mani pavadīja ik katru grāmatas lapaspusi, īpaši brīžos, kad spīdzināšanas un pazemošanas ainas bija aprakstītas visspilgtāk.
Dusmas, kas manī auga augumā domājot par to, ka ir simtiem, tūkstošiem šādu cilvēku, kas tiek mocīti un spīdzināti līdz ārprāta un nāves robežai, bet netiek nogalināti, lai tikai varētu turpināt viņus spīdzināt, un tajā pat laikā ir cilvēki, kuri raud, ka humanitāro krīzi izraisīs liegums Krievijas pilsoņiem ieceļot Eiropas Savienībā, lai franču rivjērā pavadītu saulainas brīvdienas.
Dusmas par to, ka ir viena tauta, kas sevi uzskata par pārākiem cilvēkiem, par labākiem cilvēkiem, bet kuros iekšā ir tik milzīgs ļaunums. Un mums, pārējiem, rādās, ka paliek vienīgi cerība, ka labais vienmēr uzvar. Bet piedot šo ļaunumu – tas nav iespējams un to nedrīkst. Varbūt mums nav jākrīt savos darbos līdz viņu ļaunuma līmenim, bet neko labāku viņi nav pelnījuši. Nav un nebūs.
Tās ir miljoniem salauztas dzīves, posts un nelaimes, un neviens no “pretējiem ierakumiem” nav tiesīgs uzstāt, ka tieši viņus, redz, apspiež, neciena un neieredz visā plašajā pasaulē. Šajā gadījumā tā ir viņu izvēle. Tapt ieredzētiem un cienītiem, vai tapt par tiem, kas, tieši vai netieši, piedalās veselas tautas iznīcināšanā. Vairāk nekā jebkad agrāk šobrīd ir skaidri redzams, kur sākas un beidzas ļaunums, un kurā pusē tam nostāties bez jebkādiem “nu, vispār jau …”.
Arī Latvijas kontekstā runājot, tie, kas šo trīsdesmit plus gadu laikā nav raduši sevī vēlmi iekļauties, tapt cienītiem un ieredzētiem, arī nākamos trīsdesmit plus gadus šādu vēlmi neatradīs. Ar varu piespiest cilvēku mīlēt un cienīt kaut ko nav iespējams, ja nu vienīgi tu rīkojies ar viņu pašu, spīdzināšanas tipa, metodēm, bet tik pretīgi zemiskā līmenī mums nevajag nolaisties. Tomēr saglabāt stingru nostāju un mugurkaulu gan vajag (un pat ļoti!), lai nav tā, ka pēc kāda laika mēs esam tie, kuriem jānoskatās kā telpa piepildās ar ūdeni, tu stāvi tajā līdz ceļiem ūdenī, redzi kā telpā iemet vadus un pieslēdz elektrību. Ja cilvēks neciena valsti, kurā viņš dzīvo, viņam ir jādodas prom. Tieši tik vienkārši. Jo tā ļaunuma sēkla var uzdīgt jebkurā brīdī. Tie nav mūsējie, tie ir svešie. Tie, kas ciena mūsu valsti, kultūru un vērtības, jau sen ir izdarījuši izvēli kļūt par mūsējiem. Pietiks auklēties.
Šī grāmata ir sarakstīta pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā un ir skumji saprast, ka šīs šausmas tikai turpinās un turpinās, un cik ignoranta ir bijusi lielākā daļa Eiropas laika posmā no 2014. gadam līdz tagad, lai kaut cik novērstu šo ļaunumu, kas kā pelējums plešas pāri pār Ukrainu un Rietumu pasaules demokrātiju un vērtībām.
Slava Ukrainai!
P.S. Grāmata ir tikko svaigi tulkota un izdota, iespējams, ka vēl kādās grāmatnīcās nav pieejama, bet Pētergailis izdevniecības mājaslapā to jau var iegādāties un 50% no grāmatas cenas tiek ziedots Ukrainai.
Alise 