Kā sadzīvot ar depresīviķi?

Patiesībā zem šī pretenciozā virsraksta vēlos vienkārši pastāstīt par to kā labāk uztvert un sadzīvot ar cilvēku, kuram ir kāds no depresijas paveidiem. Galu galā, šie cilvēki joprojām ir un paliek cilvēki, nevis ir kļuvuši par psihiski nelīdzsvarotiem monstriem, kuri trako kreklā iespundēti balti polsterētā istabā.

Varbūt, ka šajā rakstā būs mazliet ironiskāki piemēri nekā pienāktos, bet šobrīd es esmu tajā dzīves posmā kad uz depresiju atskatos ar mazliet ironiskāku attieksmi, smejoties saucu sevi par Depresijas Alisi un šad un tad arī pasmejos par psiheni. Bet! Tas nemaina faktu, ka depresiju uztveru nopietnāk par nopietnu un to gribētu lūgt darīt arī visiem pārējiem.

1.UZTVERT NOPIETNI

Šis ir pirmais un pats, pats svarīgākais punkts. Uztvert nopietni. Ikvienu, kurš saka, ka jūtas depresīvi vai liekas, ka viņam varētu būt depresija. Vēl nopietnāk uztvert tos, kuri mēdz teikt tādas lietas kā “aij, īsti negribas dzīvot”, “varētu/gribas nomirt”, “apnikusi šitā dzīve, viss riebjas”. Reizi pa reizei katrs no mums var izspļaut pa šādai frāzei, bet, ja šīs frāzes sāk kļūt biežākas par saules parādīšanos ziemas mēnešos – ir pamats satraukumam. Un, lūdzu, nekādu “izbeidz, domā vairāk pozitīvi un būs labi” vai “izbeidz, tas viss ir tikai galvā” tipa atbilžu. Pirmkārt, tādas atbildes rada sajūtu, ka tevi neuztver nopietni, otrkārt, ka ar šīm “muļķībām (t.i. savām sajūtām par depresiju)” nav vērts apgrūtināt citus, par tām kādam stāstot. Uztver to nopietni!

2. ATBALSTĪT UN MOTIVĒT

Nākamais solis, pēc nopietnas uztveršanas, ir, savu iespēju robežās, atbalstīt un motivēt otru cilvēku. Šeit ir svarīgs aspekts nepazaudēt pašam sevi un nenoslīgt depresīvā cilvēka purvā līdz ar viņu. Depresijas slimnieki vai nu ciešas klusu vai čīkst visu laiku. Čīkstētāji ir tie, kuri var pavilkt sev līdzi ātrāk par klusucietējiem. Līdz ar to – vienmēr turēt acis vaļā. Atbalstīt un motivēt var jebkā, sākumposmā, piemēram, iesakot vērsties pēc profesionālas palīdzības, vēlāk jau – atbalstot terapiju apmeklējumus vai medikamentu lietošanu, sapurināt ar vārdiem vai izraut no rutīnas brīžos, kad ir depresijas saasinājumi. Motivēt, tajos brīžos, kad slimniekam nolaižas rokas, atgādināt kāpēc šī cīņa ir svarīga un kādu labumu tā dos. Jo reizēm, esot tajā visā tik ļoti iekšā, pazūd tā nospraustā mērķa jēga. Nevajag aizrauties ar nez no kurienes izrautiem gudriem padomiem par to kā labāk dzīvot un meklēt sevi, tam ir domāti profesionāļi, bet, zinot savu draugu/ģimenes locekli/mīļoto cilvēku, atrast veidu kā iespert viņam pa pēcpusi, lai palīdzētu. Citam tie būs smalkā ironijā balstīti jociņi, citam vienkāršs “you can do this” sauklis, savukārt citam klusēšana ir zelts un vienkārši pabūt kopā, paturēt rociņu, nespļaudoties ar gudrībām, būs labākais atbalsts un motivācija.

3. BŪT PACIETĪGAM

Grūtākais, esot līdzās depresīvam cilvēkam, ir nezaudēt pacietību tajos brīžos, kad liekas, ka nupat jau rāpo uz vēdera otra priekšā, darot visu iespējamo un neiespējamo, lai otrs justos labi. Bet tas otrs to liekas, ka pat nemana, vai vēl ļaunāk, atrod “jā, bet..” veida argumentus, lai visos atbalsta centienos saskatītu kaut ko negatīvu vai bezjēdzīgu.”Šodien bija forša diena, vai ne, saulīte spīdēja un tu izdarīji tik daudz labu lietu.” – “Jā, bet rīt atkal būs lietus un man ir četras garas tikšanās..” Ticiet man, šie cilvēki to nedara apzināti un speciāli, lai izvestu jūs no pacietības vai liktu justies bezvērtīgiem. Tas notiek neapzināti, šī ir tā vieta, kur runā vai rīkojas depresija. Un šis ir tas labirints no kura depresīviķi var izvest profesionāli apmācīts cilvēks – psihologs, psihoterapeits. Tavos spēkos ir tik daudz kā saglabāt pacietību un apzināties, ka sirds dziļumos tava palīdzība, atbalsts un līdzās būšana tiek novērtēta vairāk par visu.

Pacietību jāsaglabā arī tajā, ka atlabšana no depresijas nenotiks vienā dienā vai divos mēnešos. Būs kāpumi un kritumi, labākas un sliktākas dienas, vissliktākās dienas un pašas labākās. Šeit ir jāspēj pacietība saglabāt ne tikai sevī pašā, bet par to atgādināt arī tam cilvēkam, kurš ārstējas no depresijas.

4. NENOSODĪT

“Tu atkal neesi iztīrījusi māju un saklājusi gultu, kas ir, ko? Kāpēc tu neēd, tu zini, ka neēst ir slikti!” Jā, nesaklāju gultu, jā, manas pusdienas sastāvēja no ābola, jā es zinu, ka māja bardakā un neregulāra ēšana man par labu nenāk, bet es šobrīd cenšos sakopot pēdējos spēkus, lai aizietu uz skolu/darbu un izdarītu minimālās dzīvei nepieciešamās funkcijas, tas ir – elpošanu un būšanu šajā pasaulē. Sliktās dienas gadās. Visiem. Arī pozitīvākajiem cilvēkiem pasaulē. Gadās un viss. Tāpēc nevajag nosodīt, ja kādu reizi kaut kas nav izdarīts vai aizmirsts izdarīt, ja kādu reizi negribas iet uz ballīti, ja gribas visu laiku čīkstēt un gulēt gultā nekustoties. Nevajag arī nosodoši atbildēt uz tām pašām “es nekam neredzu jēgu” tipa frāzēm. Kā arī nevajag salīdzināt ar citiem “jā, bet citiem ir vēl grūtāk, ko tu čīksti”. Vislabākais, ko nosodīšanas vietā darīt, ir aprakstīts pirmajā, otrajā un trešajā punktā.

5. INTERESĒTIES

Pirmkārt, interesēties par to, kas notiek ar šo cilvēku, kaut vai vienkāršs jautājums “kā iet?” reizēm spēj uzlabot garastāvokli visai dienai. Un, ja tiek saņemta atbilde, ka “slikti”, tad nekādā gadījumā nesākt cienīgu ceturtajā punktā pieminēto demagoģiju, bet gan turpināt interesēties – “kāpēc slikti?”. Varbūt piedāvāt padarīt kaut ko foršu, varbūt pateikt kādu “you can do this” motivāciju, varbūt vienkārši iespert pa pakaļu, aizvilkt uz mīļāko bāru, iedzert, izdejoties un neuztraukties par rītdienu. In-te-re-sē-ti-es. Kaut mazliet radīt depresīvajai dvēselītei to sajūtu, ka viņa nav viena un visu aizmirsta.

Otrkārt, interesēties par pašu depresiju kā tādu. Izglītot sevi, palasot par to, kas ir depresija un ko tas nozīmē. BET ar noteikumu, ka to lasīt no vietām, kuros, ja ir pētījumi, klāt ir pētījumu autori un atsauces, nevis apšaubāmas lapeles ar rakstiem “desmit padomi kā uzveikt depresiju”. Jā, depresija ir kompleksa slimība, kur vienam palīdzēs vingrošana, citam pat citronūdens brokastīs, vēl kādam ceļošana un terapijas, medikamenti, bet nevajag nodarboties ar kaut kā propogandēšanu kā vienīgo pareizo patiesību. Ir labi būt blakus, atbalstīt, motivēt un interesēties, bet nekādā gadījumā nevajag sev piedēvēt psihoterapeita zināšanas un bārstīties ar padomiem no sērijas “zinkā’ tev vajag darīt..”Visu ar mēru, tā teikt.

 

Galu galā, neko jau daudz nevajag – rūpes un mīlestību. Toties, ja ir pamatotas aizdomas, ka ar depresiju slimajam cilvēkam kļūst arvien sliktāk un sliktāk, tad jebkādos veidos likt viņam saprast, ka neviens nerādīs ar pirkstiem un nekauninās, ja tiks meklēta profesionāļu palīdzība. (Vispār jau, jo ātrāk depresīvs cilvēks nonāk profesionāļu rokās, jo labāk visiem.)

 

Par to, kas ir depresija un ko tā ēd esmu rakstījusi šeit. Bet, par to, kur meklēt palīdzību rakstīju šeit.

2 Comments

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s