Depresija. Kur meklēt palīdzību?

Marta vidū uzrakstīju atklātu stāstu par to kā ir dzīvot ar depresiju un biju pārsteigta par to, cik plašu rezonansi šis raksts ieguva. Biju arī patikami pārsteigta, cik daudz cilvēku man rakstīja sakot paldies par uzdrošināšanos, daloties pieredzē un vēlot izdošanos. Bet visvairāk mani pārsteidza un daļēji arī skumdināja tas, ka daudzi man rakstīja un taujāja kur un kā meklēt palīdzību depresijas vai līdzīgu saslimšanu gadījumā.

Saskumdināja tas, ka, acīmredzot, sabiedrībā ir pārāk maz pievērsta uzmanība informācijas izplatīšanai par to, kur vērsties un ko darīt gadījumos, ja pašu vai kādu citu nomāc depresija. Liekas jau, ka internetā var atrast visu, bet iespējams, ka šis ir arī tas gadījums, kad cilvēkiem gribas vairāk dzirdēt personīgo pieredzi un viedokli, un uzticēties tam.

Tā kā šādas vēstules man turpina pienākt arī šobrīd, tad pāris punktos uzskaitīšu kāda bija mana pieredze ar to kā es uzsāku ārstēšanos.

  1. Tolaik mana finansiālā situācija nebija pārāk spīdoša, tāpēc internetā cītīgi meklēju lētākās ārstēšanās iespējas. Kā izrādās, vecajā labajā un nepatiesi apsmietajā  Tvaiķenē jeb Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā ir iespējams apmeklēt psihiatru bez maksas vai par simbolisku samaksu (aptuveni 3EUR), kuru piemēro atsevišķos gadījumos (un man nav ne jausmas kādos, jo nekad neesmu maksājusi).
  2. Lai pieteiktu vizīti pie psihiatra ir jāzvana uz RPNC reģistratūru, kur strādā ļoti atsaucīgs personāls, kurš ieteiks tev tuvāko RPNC filiāli un ērtāko laiku. Tālr. nr. – 67080147 (no 8:00 – 16:00)
  3. Starp citu, ja ir ļoti, ļoti slikti, sestdienās pieņem arī psihiatrs – dežūrārsts. Kad es zvanīju uz slimnīcu, acīmredzot izklausījos tik bēdu sagrauzta, ka medmāsiņa manu pierakstu bija gatava izbrīvēt teju pēc 15 min tajā pat dienā.
  4. Aizejot pie psihiatra, būtiski ir nebaidīties un stāstīt visu kā ir, jo – melojot psihiatram, tu melo tikai un vienīgi sev, nodarot vēl lielāku postu. Turklāt, lai arī kā liktos, ka mēs paši esam jocīgi, paturi prātā, ka šie ārsti ir dzirdējuši tiešām VISU, pašus trakākos un neaptveramākos stāstus. Tā kā – nav ko kaunēties. Ārsts ieteiks kā rīkoties – vai nu izrakstīs zāles vai ieteiks apmeklēt terapeitu, vai abus divus.
  5. RPNC piedāvā arī dienas stacionāru, kurš, ja nemaldos, arī ir bezmaksas vai par simboliskām naudiņām. Tur notiek dažādas grupu terapijas pēc sastādīta plāna, kas ļauj palīdzēt tikt uz pekām un atpakaļ dzīvē.
  6. Mana otrā ārstniecības iestāde bija klīnika Dzintaros, uz kuru es devos jau ar apziņu, ka iestāšos dienas stacionārā, lai ārstētos. Šī klīnka ir privātā klīnika, līdz ar to ārstēšanās izmaksas tajā ir mazliet dārgākas, bet noteikti tā vērtas.
  7. Lai iestātos klīnikā ir nepieciešams vai nu ģimenes ārsta vai psihiatra nosūtījums. Ar šo nosūtījumu nodarbību cena ir mazliet zemāka (viena terapija vidēji maksā ap 4 EUR), kā arī ir bezmaksas psihiatra vizītes un zāles visu slimnīcā pavadīto ārstēšanās laiku.
  8. Vizīte pie terapeita, kas ilgs stundu, parasti izmaksā 35 EUR, iespējams, ka kaut kur ir lētāk, kaut kur ir dārgāk. Ja nav nojautas, kur meklēt savu psihoterapeitu vai psihologu, tos var meklēt gan Tvaika ielas slimnīcā, gan Dzintaru klīnikā, vai arī painteresēties apkārtējo cilvēku pieredzē, vai palūkot atsauksmes par terapeitiem internetā.

Divas ĻOTI, ĻOTI SVARĪGAS LIETAS, kuras būtu vēlams saprast un apzināties, uzsākot ārstēšanos:

  1. Nenotiks nekāds BRĪNUMS un tu nekļūsi vesels vienā dienā, iedzerot pirmo antidepresantu vai pēc pirmās terapeita vizītes. Ja ārsts ir izrakstījis medikamentus, tad tie ir jādzer (parasti no pusgada, vieglākos gadījumos, līdz… citi dzer visu dzīvi, bet tie jau ir ļoti, ļoti smagi gadījumi), nevis pēc principa “nedēļu/mēnesi padzēru, labāk nepalika, atmetu, neiešu jau čakarēt nieres”. Ārsti tiešām nav ieinteresēti noindēt tevi ar zālēm, nevajag atsaukties uz kaut kādiem aizkapliču mītiem par to, ka antidepresanti ir slikti un līdz ko sāc tos dzert, tā dzersi visu dzīvi un būsi narkomāns. Ja zāles atmetīsi pēc pirmās nedēļas/mēneša, nekādus uzlabojumus nesagaidīsi. Uzliekot ģipsi lauztai rokai, mēs taču loģiski saprotam, ka pēc nedēļas roka nebūs sadzijusi. Turklāt, jā, var gadīties, ka ir kādi medikamenti, kas padara miegainu, apātisku, “par dārzeni” vai tieši pretēji – par hiperaktīvu susuru, kas nezina, kur likties. Ja zāles kaut kādā veidā liek tev justies ne tā kā vajadzētu, ja jūti kādus nepatīkamus blakus efektus, noteikti sazinies ar ārstu, lai lūkotu izrakstīt citus medikamentus vai ieviestu korekcijas to lietošanā. Nevajag padoties un pēc pirmās neveiksmes mest plinti krūmos.  Šo situāciju labāk varbūt sapratīs sievietes, kuras ir mēģinājušas lietot kontracepcijas tabletes – citām ir jānomaina pat trīs dažādi veidi, lai atrastu tās, kuras lietojot jūtas komfortabli. Un zāles ir jādzer, ja tās ir izrakstītas nevajag izlikties gudrākam par ārstu un nodarboties ar patvaļu – samazināt vai palielināt devu, izlaist zāļu lietošanu utml., tas viss tikai un vienīgi traucēs ilgajā ceļā uz izveseļošanos. Kad klīnikā man izrakstīja jaunus medikamentus (jo iepriekšējie vairs nelīdzēja), sākotnēji man bija tik daudz tabletīšu, ka jutos kā staigājoša aptieka. Laikam ejot, esmu nonākusi tikai līdz pustabletītei ik dienu un tuvojos brīdim, kad tās man vairs nevajadzēs vispār. Pirmos acīmredzami jūtamos zāļu iedarbošanās efektus es sajutu ap decembri, lai gan sāku tās lietot maijā. Diezgan ilgs laiks, vai ne? Toties varu apsolīt, ka tā sajūta, kad apzinies, ka dzīve sāk iet uz augšu un gribas atkal dzīvot, ir neaprakstāmi skaista.
  2. Tas pats, kas minēts pirmajā punktā, attiecas arī uz sava psihoterapeita vai psihologa izvēli. Tavs terapeits būs tava uztīcības persona, nosacīti kā draugs, kurš tev ne tikai sniegs plecu uz kura paraudāt, bet arī profesionālus padomus kā tev izķepuroties no depresijas ķetnām. Tāpat kā par mūsu draugiem nekļūst kurš katrs vilcienā blakus sēdošais, tāpat arī par mūsu terapeitu var nekļūt pirmais psihiatrs vai psihologs pie kura aiziesim. Man savā ziņā paveicās, jo mana pirmā (un tagadējā) psihoterapeite ir tieši tāda, kādu es biju iedomājusies savu terapeiti. Reizēm liekas, ka mana depresija mazinās jau vien no tā, ka es piezvanu viņai un piesaku vizīti. Un pēc katra terapijas seansa, izejot ārā un ejot pa ielu, man gribas lēkāt kā mazai meitenītei un visiem skaļi paziņot, ka es mīlu savu terapeiti. Es gan pasmejos, ka nevaru īsti salīdzināt, jo man nav bijusi pieredze ar citiem terapeitiem, bet nešaubos ne mirkli, ka mana terapeite ir zelta vērta. Tomēr, ja nepaveicas un pirmais, otrais vai trešais terapeits neliekas labs – ir jāmēģina meklēt, atrast savu īsto, ar kuru var just abpusējo saikni un kura izmantotās terapijas metodes atbilst tavai pārliecībai un ļauj tev atraisīties (ir dzirdēti stāsti par pārlieku ar Osho vai kristietību apsēstiem terapeitiem utml. gadījumiem, katram ir savs – iespējams, ka ir cilvēki, kuriem tieši kristietībā balstītas atziņas no terapeita mutes liksies labākas, citiem vēl kādas citas).

 

Vēl, nobeiguma vietā, pēdējā laikā jūtu kā sabiedrība atplaukst pret tādu lietu kā veģetatīvā distonija un mazliet skumstu, ka depresija joprojām paliek kā skelets skapī un kaut kas, ko labāk skaļi nepieminēt un neiztirzāt. Bet, būtībā, pavisam vienkārši novienkāršojot – veģetatīvā distonija ir kā depresijas mazbērniņš. Līdz ar to – abas slimības ir nopietnas, respektējamas un pelnījušas, lai pret tām attiecas ar pienācīgu attieksmi, nevis izsmiešanu vai neuzskatīšanu par kaut ko nopietnu, dzīvībai bīstamu vai vēl ļaunāk – reālu, jo “viss taču ir galvā”. Es ceru, ka kādu dienu arī depresija varēs nostāties līdzās veģetatīvajai distonijai un depresijas slimnieki varēs nebaidoties no apkārtējās sabiedrības nosodījuma, atzīt to, ka viņiem ir depresija un tādēļ viņi nav nederīgāki cilvēki šai pasaulei.

Vēl viena piebilde – nav viena vienīgā un pareizākā veida kā izārstēt depresiju, tāpēc, nekad nenosodi kādu, kurš lieto zāles, apmeklē terapeitu vai cenšas ārstēt depresiju ar jogu, meditāciju vai trx treniņiem. Katram ir savs veids, sava labākā formula, kā cīnīties ar depresiju. Citi kombinēs zāles ar ceļošanu un jutīsies labi, citi terapeitu ar skriešanu, savukārt kāds cits zāles + terapeitu + zīmēšanu vai pankūku cepšanu. Meklē savu labāko ceļu kā sev palīdzēt, nebaidies un nekaunies meklēt palīdzību. Depresija nav nekas tāds, no kā tev būtu jākaunās un tādēļ jādzīvo nepilnvērtīga dzīve.

Komentārā vari ierakstīt kāds ir bijis tavs ceļš uz ārstēšanos un ar kādām metodēm tu ārstē savu depresiju, veģetatīvo distoniju, bipolāros traucējumus utml, slimības. Es (un noteikti arī citi) ar lielāko interesi lasīšu jūsu pieredzes stāstus!

 

2 Comments

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s