(ne)izdegšanas rokasgrāmata

“Savu izdegšanu var arī nesaost”

“Sarunāsim tā, ka nesauksim šo par atlaišanu”, man paziņoja pēc tam, kad es pirmo dienu atgriezos darbā pēc mēnesi garas slimības lapas, kuru man piešķīra psihiatrs, lai es savestu kārtībā savu psihisko veselību dienas stacionārā. “Mēs tomēr nevaram mēnesi palikt bez darbinieka”, tas nudien nebija teikums, kuru gaidīju atgriežoties darbā, kura kolektīvs sevi vienmēr apzīmēja kā “lielu, draudzīgu ģimeni”.  

Es pamāju ar galvu un teicu, ka, jā, labi tā arī darām. Izgāju ārā no biroja, lejot sāļas asaras un domājot, ka nekad īsti neesmu pieredzējusi tādu dunci mugurā, kā šajā situācijā. Es jutos ļoti nodota un pievilta, jo situācijā, kad visvairāk cerēju uz sapratni no mana darba devēja puses, es to nesaņēmu. Vēl sliktāk – es saņēmu kaut ko pavisam pretēju.

Pirms manas slimības lapas mēs strādājām pie liela, grūta un smaga projekta. Vairāku mēnešu garumā. Vilkām, vilkām, kamēr izvilkām. Beigās viss bija labi, bet no manis tas prasīja pārāk daudz – es izdegu. Un ņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi ar psihiskās veselības traucējumiem, es biju pavisam droša, ka man ir jāvēršas pēc profesionālas palīdzības, citādi atkal iestigšu depresijas purvos.

Taisnības labad jāsaka – tā nebija mana pirmā izdegšana. Jo, kā reiz internetos rakstījis Edmunds Vanags “Savu izdegšanu var arī nesaost”. Vai vēl precīzāk varētu teikt, ka pirmās izdegšanas pazīmes parādījās jau kādu pusgadu iepriekš, tomēr diži lielu uzmanību tām nepievērsu, jo – kas jādara, tas jādara. Man sanāk ierauties darbu mutuļos un darbus izvirzīt par prioritāti. Tik lielu prioritāti, ka darba dienu vakari, nedēļas nogales, kur nu vēl atvaļinājumi, tāpat arī ģimene, draugi un attiecības novirzās ne tikai jau otrajā plānā, bet absolūti pēdējā. Jo vienmēr darbam kaut kas jāpaspēj, kaut kas jāizdara, kaut ko mūždien var izdarīt vairāk, labāk, augstāk, tālāk, stiprāk.

Tā nu pirms vairākiem gadiem, tajā drēgnajā pavasarī viens plus viens saplusojās un es pieredzēju tik lielu izdegšanu, ka tā sāka ietekmēt ne tikai manu emocionālo pašsajūtu un darba produktivitāti, bet arī fiziski “lauza kopā” manu ķermeni. Bezmiegs, stress, ēšanas traucējumi, milzu nogurums, viegla aizkaitināmība, depresīvs noskaņojums. Tādā ziņā – vai es mācos no savām kļūdām un spēju apstāties laicīgi, kad mans ķermenis emocionāli signalizē par problēmām? Nē, protams. Es “maucu” līdz pēdējam, kamēr mans organisms sāk jau sadalīties reizinātājos.

Strādājot pie augstāk minētā, grūtā un apjomīgā projekta, tā norises dienās es vairs knapi turējos kājās – man bija paaugstināta temperatūra no stresa, es nemitīgi trīcēju kā tāds želejas pudiņš, man bija slikta dūša un kuņģis apmeta kūleni katru reizi kad kāds uz mani paskatījās, jo likās – ja vēl kāds man kaut ko pajautās, vai vēl kaut kāda problēma būs jārisina, es noģībšu un arī sadalīšos tajos reizinātājos. Nemaz nerunājot par emocionālo fonu, kad vienīgās domas, kas malās pa galvu, bija šādas – es neko vairs nesaprotu, ar neko netieku galā, visi noteikti domā, ka esmu neprofesionāla stulbene un neko nemāku.

Protams, nebiju pirmo reizi ar pīpi uz jumta, strādājot pie apjomīgiem projektiem, un zināju, ka bieži vien noslēguma fāzē ir ļoti grūti, ļoti. Līdz asarām grūti. Bet pēc tam – reizēm paiet stunda, diena vai nedēļa un atskatoties es saprotu – ir gandarījums, bija grūti, bet tas bija tā vērts. Un gribu darīt vēl. Šoreiz tā nebija. Itin nemaz. Jau nākamajā nedēļā psihiatra kabinetā uz mani skatījās kā uz telefonu, kura baterijai rāda 1%, bet par pārsteigumu tas vēl turpina funkcionēt pusi dienas Un, jā, jā – cilvēks var panest tik daudz, cik viņam uzkrauj. Var, bet vai vajag? Un par kādu cenu?

Toreiz, pavasara un vasaras garumā man izdevās atkopties – sākot ar stacionāru, beidzot ar to, ka vienkārši centos maksimāli atvilkt elpu, sakārtot kaut kādu nebūt skatu uz dzīvi. Rudenī pat uzsāku studijas, lai gan biju sev svēti apsolījusies, ka es nekad vairs nestudēšu. Tā nu dzīve ritēja savu gaitu. Arī par izdegšanas pazīmēm varēju sākt piemirst, jo pati biju sev boss (un tas tādā ziņā ir gan spožums, gan posts vienlaicīgi), darīju kā gribēju un kā varēju.

Līdz brīdim, kad, veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ, un gribētos cerēt, ka arī manas profesionalitātes un darba kultūras dēļ, visādi lielāki un mazāki darbu un projektu piedāvājumi sāka birt kā no pārpilnības raga. Vai es mācēju pateikt “nē” un kādam atteikt? Nē, protams. Vai es to gribēju? Arī īsti nē. Manī bija baigā enerģija un vēlme “močīt”. Un tad ir kā ar kūlas dedzināšanu – “es te tā kontrolēti padedzināšu savu pleķīti”, bet beigās uguns pārņem savā varā pusi pagasta un vajag kaudzi ugunsdzēsēju un cisternu, lai tiktu ar to galā.

Tā “uguns” manī sāka izplatīties arvien straujāk – man bija jāapvieno darbs ar studijām (kuras norisinājās otrpus Latvijai katru otro nedēļas nogali). Darbs ietvēra vairāku lielu klientu apkalpošanu, dažu mazāku, visādu pēdējā brīža un “sirdsprojektu” darīšanu un ko tik vēl ne. Kur es nonācu? Turpat – kur toreiz, kad viss cits, izņemot darbu, pārvirzījās pēdējā plānā. Bet tā kā šoreiz es pati biju sev saimnieks (izņemot to, ka virs manis bija vēl sadarbības klientu bosi, kas no manis prasīja lietas un deva par tām naudu), tad es stiepu to vezumu kā mazs cinītis.

Bija grūti, bet atšķirībā no iepriekšējās reizes man bija konkrēta lietu kārtība un skaidrība, kas jādara, jo dienas režīmu un uzdevumu sarakstu noteicu es pati. Nevis bardaks, kad vienu dienu velti pilnībā kaut kam vienam, bet nākamajā dienā tev pasaka, ka tomēr to nevajadzēs. Tāpat arī bija gandarījums par paveikto. Ne vienmēr, bet nu 90% vismaz. Jāsaka, ka arī studijas ļoti palīdzēja, lai arī prasīja ieguldīt laiku un resursus. Studijās jutos kā tāds zīmulītis, kurš pa darba nedēļu notrulinās darbos, bet nedēļas nogalēs atkal uzasinās, lai turpinātu rakstīt (arī burtiskā nozīmē). Bija patīkami beidzot ne tikai dot kaut ko radošu no sevis ārā, bet arī uzņemt radošumu sevī.

Divus ar pusi gadus izturēju tādā ritmā un tad – tad pasaule sāka brukt kopā, uzliekot visus uz pauzes un arī es sapratu, ka nevaru, nevaru, nevaru vairs. Mani bija pārņēmusi ne tikai milzu trauksme par visu, pat niecīgākajām “muļķībām”, bet arī (atkal!) mans ķermenis sāka streikot. Tas pats vecais stāsts – miega un ēšanas traucējumi, nogurums (ak, šis mūžīgais nogurums), galvassāpes. Tam klāt nāca arī vienmēr savilkti un sāpoši pleci un nemitīga slimošana. Nepārtraukti. Kā izveseļojos no vieniem puņķiem un klepus, tā nākamie klāt. Un aizmāršība. Likās, ka lēnām kļūstu dumja, jo reizēm nespēju atcerēties pat vienkāršākās lietas. Arvien biežāk arī pieķēru sevi pie domas, ka nespēju vairs pavilkt to, ko no manis prasa un, ka vajag apstāties laicīgi, lai cilvēkiem, ar kuriem es sastrādājos, nav kādā brīdī jārunā, ka “Alise agrāk tik labi un uzticami strādāja, bet nu tagad, nu tā.. ir kā ir..”.

 “Savu izdegšanu var arī nesaost”, atkal.

Man vajadzēja vēl pusgadu un mazliet vairāk, lai saņemtos saprast, ka beidzot jānorauj tas stopkrāns, bet tāds pamatīgs šoreiz. Nu tāds – KRIETNS. Norāvu. Tagad sēžu nekurienes vidū, skatos ārā pa vilciena logiem uz vienu, uz otru pusi. Uz aizmuguri un priekšu. Skaidrs ir tikai viens – gribu doties uz visām citām pusēm, tikai ne atpakaļ. Vai man tas izdosies – es ceru. Vispirms jācenšas salikt sevi kopā – fiziski un emocionāli, un tad jādomā – kur tālāk.

Reizēm sēžu un, tā pa pusei nopietni, pa pusei pa jokam, domāju – vai cilvēki pēc pamatīgām izdegšanām atgriežas dzīvē kā “normāli” cilvēki vai kļūst par tādiem mazliet vienmēr ezotēriski un drusku par daudz apgarotiem dzīves filozofiem un “baudītājiem”? Ej, nu sazin. Zinu tikai to, ka gribas būt, ja ne laimīgai, tad vismaz ne tādai, kas strādā bez brīvdienām.

Kas ir izdegšana?

Agrāk par izdegšanu neko daudz sabiedrībā nerunāja, tāpat kā par daudziem citiem psihiskās veselības traucējumiem. Tomēr tagad jau ir valstis, kas atzinušas izdegšanu par slimību/traucējumiem un ir iekļāvušas slimību klasifikatorā. Un mūsdienās par izdegšanu runā arvien vairāk un vairāk, un uz to skatās arvien nopietnāk. Un labi, ka tā.

Izdegšana visbiežāk rodas darba vidē, kurā nav sajūtas par to, ka tu pats spēj kontrolēt savu darbu, kur nav nekādas atzinības par tavu darbu (un alga neskaitās, tā nav atzinība. Turklāt, diemžēl mums Latvijā ir ļoti izplatīta tendence kā labāko komplimentu par labi padarītu darbu izteikt ar klusēšanas metodi).

Lielu lomu spēlē arī tas, ka nav skaidri saprotami darba uzdevumi, darba vide ir haotiska un var izjust izteiktu spiedienu (nevienam nesaprotamā virzienā) no vadības puses (manas “dunča” izdegšanas gadījums).

Tāpat arī darba un dzīves disbalanss – ir jābūt laikam, kad strādā un, kad atpūties. Arī šeit mums Latvijā ir kur augt, jo kaut kā iegājies, ka strādāšana skaitās tikai tad, ja strādā smagi. Un liekas, ka cilvēki drīzāk lepojas ar to, ka “ai, es te nedēļas nogalē mazliet pastrādāju”, jo viņiem liekas, ka rada par sevi aizņemta un proaktīva darbinieka iespaidu. Bet nē, patiesībā tas liek aizdomāties par to, vai ar tavu darba apjomu un darba struktūru viss ir kārtībā, ja jāstrādā vakaros un brīvdienās. Pateikšu priekšā – nav kārtībā (ja vien tev nav maiņu grafiks, protams).

Vēl viena briesmīga pievienotā vērtība tiem “visu-laiku-strādājiem” ir nespēja ievērot citu privāto telpu, laiku un tiesības uz brīvdienām un atpūtu. “Čau, sorry, ka traucēju brīvdienās, bet tu varētu varbūt ātri izdarīt to un šito?”, es laikam nezinu nevienu cilvēku, kurš kaut reizi nebūtu saņēmis šādu ziņu. Jā, protams, ir situācijas, kad jādzēš ugunsgrēks un vajag ātri noreaģēt, bet ja tas notiek katru otro vai trešo nedēļas nogali – jāsāk uzdot jautājums, vai ar darba kultūru tavā darba vietā viss ir kārtībā. Par šiem brīvdienu “sorry-ka-traucēju” vēl sliktāki ir tikai tie, kas uzraksta – “piedod ka traucēju, man tagad nevajag, lai atbildi, bet pirmdien mums …”. Paldies, protams, par ziņu, ka tikai pirmdien vajag, bet tagad es te labu brīdi svētdienas rīta nevis palasīšu grāmatu un atpūtīšos, bet domāšu par darbu un to, ko es tev pirmdien prezentēšu.

Kā savu izdegšanu var “saost”?

Fiziski – nebeidzams nogurums, regulāra slimošana, regulāras galvas vai muskuļu sāpes, izmaiņas ēšanas un miega paradumos. Emocionāli – sajūta, ka nekam tāpat nav jēgas, pārlieku liela sevis kritizēšana, atsvešināšanās no citiem (“viņiem viss sanāk, ko ar tādu lūzeri kā es viņi darīs”), motivācijas un gribasspēka trūkums, cinisks un negatīvs skatupunkts uz lietām (“es neko nemāku”), viegla aizkaitināmība (“nu ko atkal no manis vajag”). Tāpat arī vēlme izolēties no citiem, izvairīšanās no atbildības, trauksme, prokrastinēšana, vēlme negatīvās sajūtas aizvietot ar ēdienu, alkoholu vai narkotikām.

Izdegšana nav slinkums vai vājums. Vai “pofigisms”.

Ko darīt? Apstāties. Ieelpot. Izelpot. Sazināties ar profesionāļiem – psihiatru, psihoterapeitu – un kopīgi skatīties kā situāciju risināt (vislabāk – aiziet no darba, ja tas ir finansiāli un visādi citādi iespējams (joks, bet ar daudz lielāku daļu patiesības nekā joka), jo bieži vien tomēr būs tā, ka darba vide, kurā atrodies, nav no tām veselīgākajām).

Izdegšanas detektors

Starp citu, darba vieta, kas nevarēja mēnesi iztikt bez manis, pēc tam vēl kādu pusgadu, ja ne ilgāk, nevienu manā vietā īsti nepieņēma. Šad un tad aizdomājos – ja nu es būtu bijusi slimnīcā ar kādu fizisku kaiti, vai arī tad par mani teiktu “nevaram mēnesi bez darbinieka”? Nezinu. Tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas, tāpat kā tas, ka “mēs visi šeit esam liela ģimene” var pārvērsties par “sarunājam, ka šī nav atlaišana”.

Ir krietns laiks pagājis un dunča rēta nu pavisam ir sadzijusi, lai neteiktu, ka tagad uz to visu atskatos ar vieglu smīnu, jo, iebraucot dzīves filozofēšanā – tā “neatlaišana” atvēra man tik daudz citu durvju, kuras nebiju pat iedomājusies atvērt. Jā, arī nākamās izdegšanas durvis pēc vairākiem gadiem. Bet tieši tāpēc – izdegšana sākas no sevis paša. Lēnām gruzd iekšā, kamēr izceļas nekontrolējams ugunsgrēks. Tāpēc laicīgi vajag sevi nodrošināt ar dūmu detektoru – limitētu darba laiku, brīvdienām, hobijiem, draugiem, atvaļinājumiem, spēju pateikt “nē”, novilktām skaidrām robežām gan starp darba un privāto dzīvi, gan attieksmi pret sevi, darbu daudzumu un pienākumiem. Un pārliecību, ka darbs NAV visa dzīve. Un pasaule neapstāsies, ja nestrādāsi vakaros vai brīvdienās.

Un mīļie darba devēji, sadarbības partneri – novērtējiet savus darbiniekus, cieniet, respektējiet un ieklausieties viņos. Jā, jā, “neviens cilvēks nav neaizvietojams” (šo ir vērts atcerēties arī darbiniekiem, saudzējot sevi), protams, bet kā zināms – labu darbinieku ir daudz vieglāk pazaudēt nekā iegūt.

Šo rakstu, līdzīgi kā manu depresijas rakstu, gribēju uzrakstīt jau ļoti sen. Kaut kā visu laiku atliku. Varbūt šis tomēr arī bija īstākais brīdis, kad to uzrakstīt – kad nupat stāvu uz sliekšņa, lai aiz savas muguras aizvērtu izdegšanas durvis un virs galvas, pie griestiem, labi redzamā vietā, piekārtu dūmu detektoru.