Vairākas reizies sociālā tīkla facebook grupā Izcilas grāmatas manīju cilvēkus, kas uzrakstījuši sajūsmas pilnas atsauksmes par Tahira Šaha grāmatu Kalifa nams. Gads Kasablankā.
Vienā no tādām reizēm atsauksme bija tik spēcīgi uzrakstīta, ka es nenoturējos un burtiski tajā pat brīdī kāpu mašīnā, lai brauktu uz savas mazpilsētas grāmatnīcu, kurā nopirku tur pieejamo pēdējo šīs grāmatas eksemplāru. Lai ar to nebūtu gana, es grāmatu izlasīju pusotras dienas laikā, izbaudot vienu no pēdējām karstajām vasaras nedēļas nogalēm zem pagalma bumbieres, bet domās tālu prom maģiskajā Marokā.
No vienas puses man ļoti patīk tādas grāmatas, kuras var izlasīt vienā piegājienā, no otras puses – mazliet besī, jo tas prieks ir tik īss. Bet neko padarīt, ja grāmata ir tik interesanta, ka nevar nolikt malā.
Kalifa nams ir stāsts par ģimeni, kura no Anglijas pārceļas uz dzīvi Marokā, Kasablankā, un to, kā viņim sokas pirmajā gadā šajā valstī un aizraujošajā kultūrā.
Šai grāmatai varētu būt divu veidu lasītāji – tie, ka ir bijuši Marokā un nevar beigt ķiķināt, ka tā patiešām tur ir, kā rakstīts un tie, kuri (vēl) nav bijuši Marokā un nespēj noticēt tam, ka tur tā tiešām arī ir.
Es esmu to lasītāju pulciņā, kuri ir bijuši Marokā (starp citu, šeit var izlasīt par to, kā man gāja Marokā) un, lasot Kalifa namu, nebeidzu vien uzjautrināties par to, cik akurāti aprakstītas marokāņu tautas un kultūras savdabība, kas bieži vien, rietumu prātiem, robežojas ar krietnu devu amizantuma ja ne pat absurda muļķīguma.
Ceļveži allaž iesaka Marokā doties iepirkties kopā ar kādu vietējo. Tomēr tur neraksta, ka vietējais iedzīvotājs, visticamāk, neļaus jums neko nopirkt un, visnotaļ iespējams, pat metīsies dūru cīņā ar veikala īpašnieku, cenšoties pasargāt jūsu godu [jo uzskatīs, ka veikalnieks ir krāpnieks un grib jūs apkrāpt – mana piezīme].
Grāmata ir sarakstīta vieglā, raitā un skanīgā valodā, radot sajūtu, ka esi kaut kur kādas medinas tirgus placī. Tā ir piesātināta ar jauku humoru, kurš, iespējams, grāmatas autoram ir nācis mantojumā no dzīvošanas Anglijā. Tā kā šis ir ceļojumu literatūras romāns, tad mani patiesi iepriecināja rakstnieka spēja nodot autentisko šīs valsts kultūras sajūtu. Un Marokas kultūras sajūta ir tāda, kurā īsti nevar saprast – tas notiek pa īstam, vai tā ir pasaka. Tāda absolūtā maģiskā reālisma sajūta, kas man (ne tikai literatūrā) ir ļoti tuva sirdij.
Divas lietas gan mani mulsināja grāmatā – autora nespēja uzsist dūri galdā un pateikt kā ir, kas tomēr noteikti nav tik viegli Marokā un arābu zemēs, jo tur tā vienkārši nenotiek (un šeit parādās mana rietumu kultūras pieredzes šķautne). Bet tomēr, no otras puses skatoties, grāmatas autors pats nāk no arābu zemēm un dzimtas, līdz ar to likās, ka viņam varētu būt tāda arābiskāka spēja risināt lietas. Bet nu tas tiešām sīkums. Otra lieta tomēr gan nelikās tik sīkumaina – tā kā rakstnieks pārcēlās ar ģimeni uz dzīvi Kasablankā, ļoti žēl, ka grāmatā tik maz parādās sievas tēls – kaut vai viņas ikdiena, nerunājot par domām vai sajūtām (bet varbūt šeit tomēr izpaužas rakstnieka patriarhālās kultūras piederība).
Tiem, kuri Marokā nav bijuši, Kalfa nams arī būs aizraujoša lasāmviela, kuru, ja kādreiz sanāks paviesoties Marokā, varēs izmantot kā skaistu salīdzinājumu – vai dzīvē tiešām ir kā Kalifa namā aprakstīts.
Lai vai kā – patīkama un viegla lasāmviela, kura gana daudz atklāj gan par citas zemes kultūru un paražām, gan savijas burvīgā stāstā.
Lai kas tu būtu, Maroka salauž sirdi. Neesi pat paspējis attapties, kad šeit tev ir jau pašam savas mājas un draugi un tu esi aizmirsis par visām grūtībām.
Alise 