Dace Rukšane – Krieva āda // Grāmata

Pirms mēneša manā interneta burbulī manīju ļoti daudzas atsauksmes par Daces Rukšānes grāmatu Krieva āda. Esot ļoti laba un padodas ātrai lasīšanai, varot vienas dienas laikā izraut cauri.

Tad nu es arī ķēros pie lasīšanas, lai redzētu savām acīm, kā tur ir. Varu piekrist – grāmata ir laba, padodas ātrai lasīšanai un to var izlasīt vienas dienas laikā. Apēst kā gardu konfekšu kasti, bet .. un par šo bet mazliet vēlāk.

Krieva āda ir stāsts par divām sievietēm – māti un meitu, un viņu dzīvi Liepājas pusē neilgi pēc kara, Padomju Latvijas laikos. Tur ir mīlestība, greizsirdība, kaisle, reālā dzīve, darbs, ideoloģija, draugi, drosme un gļēvums. Tā teikt – katrs sitas pa to dzīvi kā māk. 

Grāmata ir tiešām laba, bet.. šī grāmata ir kā tāda Audi automašīna – laba, kvalitatīva, uzticama, droša, ērta, bet ne tāda mašīna, uz kuru gribas atskatīties, kad tā pabrauc garām. Grāmata ir tiešām laba, bet .. šī grāmata ir apaļa. Noapaļota. Tajā nav neviena asāka roba pie kura pieķerties, roba, kurš paliktu atmiņā, iedzeltu sirdī un liktu pēc gadiem rokai pastiepties šīs grāmatas virzienā, lai to vēlreiz pārlasītu.

Atkāpjoties no tēlainiem salīdzinājumiem par šo grāmatu, man gribas teikt, ka Dace, par vēlu tu nāc, kur tu biji agrāk. Lai arī Krieva ādu, saprotams, lasīju pirmo reizi, man likās, ka šo grāmatu jau esmu lasījusi. Šo tēmu esmu lasījusi, šo varoņu attiecības esmu lasījusi, šī stāsta formulu un formātu esmu lasījusi, šo laika posmu jau esmu lasījusi, šos notikumus jau esmu lasījusi. Ja man kāds noliktu priekšā fragmentus bez autoru vārdiem no Rukšānes Krieva ādas, Ikstenas Mātes piena, Manfeldes Virsnieku sievām un atsevišķām epizodēm no Zālītes Pieciem pirkstiem vai Paradīzes putniem, man nāktos krietni nopūlēties, lai atšķirtu kurš darbs ir kurš.

Gribas teikt – Dace, par vēlu tu nāc, kur tu biji agrāk, jel! Ja šī grāmata būtu iznākusi krietni ātrāk, piemēram, pirms iznāca augstākminētās grāmatas, es droši vien būtu uz šo grāmatu skatījusies ar krietni lielāku sajūsmu, bet šobrīd šī tēma, vai precīzāk – šo tēmu dažādo rakursu kopums šajā (pēckara/Padomju laiku) laika posmā, liekas jau nodeldēta un pār-aprakstīta. Šī ir tā retā reize, kad man par sliktu nospēlē tas, cik daudz esmu lasījusi iepriekš. Ja es nebūtu izmalusi cauri visu Mēs. Latvija, XX gadsimts sērijas grāmatas (kur Krieva āda, protams, būtu labi iederējusies) un citas šāda veida grāmatas, Krieva āda uz mani noteikti atstātu citādu iespaidu.

Izceļot divas lietas šajā grāmatā, vienu, kura ļoti patika, otru – kura patika mazāk, man gribas uzteikt automašīnas sižeta līniju – gan to, kā automašīna ienāca ģimenē, gan kā dzīvoja tajā, gan to, kā tā devās prom no ģimenes. Tas bija ļoti iespaidīgi. Savukārt tas, kas man patika mazāk – knapais apraksts par to, kādu ģimenes māju viņi būvēja. Varbūt es vienkārši nenolasīju, bet man ļoti prasījās plašāks apraksts par ēkas plānojumu, lai saprastu, kāda tā tieši ir. Jo īpaši zinot, ka Padomju laikos tomēr bija stingri nosacījumi ko un kā būvēt. Ak jā, vēl viena lieta, kura patika (labi, būs divas, nevis viena), bija par tām smaržām un smaržu pudelītēm, gribas tagad uzzināt kā smaržo TĀS smaržas.

Nobeigumā teikšu vēlreiz – grāmatai nav ne vainas, bet man likās, ka reiz jau kaut ko tādu esmu lasījusi, jo par šo visu tēmu jau ir gana grāmatu. Tomēr domāju, ka šī tēma latviešu literatūrā nekur nepazudīs vēl ilgi, jo tā ir mūsu vēsture un daudziem rakstniekiem par to gribas izstāstīt no sava skatu punkta.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s