Māras Zālītes maģiskā reālisma bērnība

Šo grāmatu es gaidīju ļoti ilgi. Tik ilgi, ka pat paspēju aizmirst, ka tā vispār iznāks. Māras Zālītes grāmata “Paradīzes putni” ir turpinājums grāmatai “Pieci pirksti”, abās šajās grāmatās stāsts ir par Lauru un viņas bērnību.

Processed with VSCO with a6 presetLaura, patiesībā, ir pati Māra Zālīte. Jāteic, ka šis ir ļoti labs paņēmiens, kā it kā rakstīt biogrāfiju par sevi, bet tomēr ne – par to, cik vēsturiski precīzi ir attēloti notikumi un personības, īsti “paņemt pie dziesmas” rakstnieci nav iespējams. Šajās grāmatās ir kaut kas no maģiskā reālisma – it kā realitāte, bet ik pa laikam notiek dažādi brīnumiņi, kuri liek pārdomāt to, kas ir [vēsturiski] precīzi un kas ne. To visu vēl vairāk paspilgtina absurdu pilnā Padomju Savienības laiku dzīve, kur, ar šodienas skatu vērojot, reizēm nevar saprast – tas, kas mums tagad liekas absurdi, tajā laikā bija pilnīgi pašsaprotami. Un otrādi.

“Paradīzes putni”, pretēji nosaukumam, vairs nešķiet tik bērnības viegluma pilna kā “Pieci pirksti”, galu galā – Laura ir kļuvusi par pieciem gadiem vecāka un bērnības bezrūpībā sāk ielauzties arvien vairāk pieaugušo dzīves realitāte un skarbums – ne visi cilvēki ir mīļi un jauki, ne viss notiek tik skaisti, kā gribētos – ir strīdi, kašķi, draudi un pat asaras. Ir pieaugšana.

Un sāpīgā Sibīrijas dzīves rēta, kas kā nesadzijusi krevele romānā ik pa laikam ieplīst, smeldzīgi iesāpoties un liekot uz brīdi stasingt un .. piezemēties.

Gan “Piecos pirkstos”, gan “Paradīzes putnos” rakstniece izmanto ļoti dzīvīgu valodu. Liekas, ka tādu, kura aug līdzi visu paaudžu bērniem – dialogos kaut kas no žargonismiem, kaut kas no pārspīlēti sarežģītiem vārdiem, noklausīti no pieaugušo sarunām. Ļoti garšīgi, sulīgi un bērnišķīgi naivi. Arī manī tas uzjundī bērnības atmiņas un liekas, ka tieši tā Lietuvas pierobežā arī mēs, ar pagalma puišeļiem un meitenēm, likām vaļā runāties mūsu bērnībā, čista saku!

Grāmatas darbība norisinās apdzīvotā vietā Lamē. Man ļoti patika šī mazā mīkla, kas ir iepīta grāmatā saistībā ar šīs vietas nosaukumu. Visas pārējās vietas, lielākoties, ir reāli eksistējošas – Tukums, Ķemeri, Rīga. Bet Lame? Zinot Māras Zālītes biogrāfiju, mazliet palauzot galvu, atbilde uz jautājumu par to, kas un kur ir Lame, top skaidra.

Lauras piedzīvojumos “Paradīzes putnos” ir kāda epizode, kura diezgan izlēc ārpus grāmatas kopējās noskaņas, bet mani ļoti uzrunāja. Grūti pateikt, cik apzināti vai nē, bet Mārai Zālītei šajā epizodē ir labi izdevies aprakstīt depresijas sajūtu. Visticamāk, pilnīgi neapzināti, un to var pamanīt tikai kāds, kuram ir tas depresijas fons, bet vieta, kur Laura lido un saprot, ka viņai trūkst spēka un pēkšņi ir sajūta, ka viņa ir daudz tūkstošu gadu veca, ļoti labi raksturo depresijas sajūtu.

Es nezinu, vai šīm divām “PP” nosaukumu grāmatām būs turpinājums, bet es ļoti ceru, ka būs, pat tad, ja jāgaida tik ilgi, ka var aizmirst, ka tas iznāks.

P.S. Es ceru, ka kāda no šīm grāmatām kādreiz arī piedzīvos ekranizāciju, liekas, ka tāds ļoti pateicīgs materiāls varētu būt.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s