Mēs. Latvija, XX gadsimts

Man ir tāds savdabīgs niķis – laika posmā, kad ir visvairāk darbu, tā, ka pusdienu pauzes ir kāda ātra uzkoda, skrienot no vienas tikšanās uz nākamo, kad darba diena nereti beidzas pēc pusnakts un atsākas jau ap sešiem no rīta (nē, tas nav manas darba ikdienas ritms, tie ir tie trakie divi mēneši gadā, kad kulminācijai un/vai finišam tuvojas viss, pie kā ir strādāts aptuveni visu pēdējo gadu). Lūk, tieši šajā laika posmā, man ir tāds savdabīgs niķis, ka pie manis nokļūst grāmatas, kuras nu nekādi nespēju atlikt malā izlasīšanai uz mierīgāku laiku. Nevaru un viss. Ir jālasa (un vēl, protams, jāatrod laiks, lai par tām uzrakstītu). Jālasa un viss. Tad nu es triecientempā izrauju tās grāmatas divās vai trīs dienās, pati nesaprotot, kur esmu atradusi tam laiku. Man ļoti, ļoti patīk lasīt un iespējams, ka tas, šajā trakajā darba dunā, ir labākais un lieliskākais veids, kā, vismaz uz brīdi, atslēgt smadzenes no domām par darbiem, citādi tām draudētu pārkaršana.


Šoreiz manās rokās nonāca divas grāmatas no grāmatu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Līdz šim kaut kā nebiju radusi laiku un atbilstošo izjūtu (nē nu, var jau būt tāpēc, ka darba režīms ļāva vairāk laiskoties un plivināties apkārt), lai sāktu šīs sērijas grāmatas lasīt, bet te nu bija – trīs dienās, līdz kaulam un atpakaļ, izlasīta Laimas Kotas “Istaba” un tūdaļ pēc tam, divās, no apkārtējiem neskaitāmu slavas vārdu saņēmusī (pelnīti!), Noras Ikstenas “Mātes piens”. Īsumā – cik vienā bij’ sirsnīgi jāsmejas, tik otrā – skumjās sažņaudzās sirds.

Ikstenas grāmata diezgan ierakstās tajā latviešu literatūras kategorijā, kuru dažbrīd jau sauc par latviešu literatūras klasiku – viss slikti, depresīvi un skumji. Un tomēr! Šajā grāmatā TAS ir kaut kā citādāk. Kaut kā smeldzīgi skaistāk un ar daudz mazāku nolemtības pieskaņu. Ar ārkārtīgi skaistu simbolisko sasaisti starp cilvēka emocionālo, garīgo brīvību un fizisko. Un ilgām, gaidām. Reizēm liekas, ka tās brīvības alkas tik ļoti laužas ārā no grāmatas rindām, ka, ja būtu nepieciešams, kaut nakts vidū, celtos un ietu veidot Baltijas ceļu. Grāmatā rakstītajam sajaucoties kopā ar vecāku un vecvecāku stāstīto, izjūtas kļūst ļoti personiskas un smeldzīgas. Tāda kā saldskābmaize ir šī grāmata. Ļoti depresīvi, bet ļoti skaisti. Kā teica mana draudzene – “ļoti depresīvi, bet brīžiem liekas, ka tā grāmata nav latviešu autores darbs.” Un, kā zināms, Latvijā tas ir tāds savdabīgs kompliments, ja par kaut ko pašmāju pasaka, ka “nu, šis ir tik labi, ka nevar pateikt, ka latviešu/Latvijā”.

Tā notiek – ne jau visi piedzimst, toties visi nomirst. \\ Nora Ikstena. Mātes piens.

Viena no manām visu laiku mīļakajām mūsdienu latviešu autoru grāmatām ir Ingas Ābeles “Paisums” un jāteic, ka Laima Kota ar “Istabu” ir pieteikusi gana spēcīgu konkurenci “Paisumam”. Abas grāmatas mani aizķer ar to, ka darbība tajā norisinās tajā vēstures laika posmā, kurš man liekas interesantākais un saistošākais no visiem – astoņdesmito un deviņdesmito gadu Latvija. Perestroika, vārti uz Rietumeiropu, simtiem veidu kā izdzīvot tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva, kā labāk nošmaukties, kā izdomāt, apčakarēt, pirmais tas, pirmais šis, pirmais viss..

“Istaba” ir grāmata, kuru lasot, vietām pārņem tā sirreāli patīkamā sajūta, kura piezogas klāt brīžos, kad skaties kādu ārzemju kinofilmu un atpazīsti tajā kādu pilsētu, tās daļu, ielas vai kādu vietu, kurā arī tu esi bijis un izbaudījis to savām acīm. Iespējams, ka tieši šādā ziņā “Istaba” varētu būt kā salda medusmaize tai paaudzei, kuri perestroiku izdzīvoja tajā pat vecumā kā grāmatas varoņi. Ļoti patīkami grāmatā savijas ironija ar literāriem pārspīlējumiem tieši uz tās robežas, lai parādītu padomju sistēmas absurdumu, bet nekļūtu par absolūtāko falsifikāciju, kurai vairs nav iespējams noticēt. Kādā recenzijā par šo grāmatu bija teikts aptuveni tā, ka šis ir kā Markesa maģiskā reālisma stils latviešu gaumē. Un nevar nepiekrist, jo vietām tiešām ir grūti (īpaši fiziski apzināti klātneesot tam laika posmam) noprast, kur beidzas realitāte un kur sākas maģiskā realitāte. Ieteicama lasāmviela ikvienam, kurš ar veselīgu humora devu vēlas atskatīties uz laikiem, kad “zāle bija zaļāka un debesis – zilākas”.

Cilvēki, kuri spēj brīnīties, man šķiet interesantāki par tiem, kuri visu laiku grib būt gudrāki par citiem. \\ Laima Kota. Istaba.

Viennozīmīgi skaidrs ir tas, ka pāris turpmākos mēnešus mana naudas maka lielākais iztukšotājas būs pārējās šajā sērijā izdotās grāmatas (kopš vakardienas – vēl divas manā kontā, gaida izlasīšanu). Mazliet žēl, ka iesāku lasīt šo sēriju teju no beigām, pēc laika posmiem skatoties, bet palūkojot grāmatu autoru plejādi, ir diezgan mazas šaubas, ka citas grāmatas sagādās vilšanos ar visu to, ka tajās nebūs aprakstīti mani iecienītākie vēstures laikaposmi.

1 Comment

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s