Antonija Mihaēlisa – Pasaku Stāstnieks // Grāmata

Cik bieži jūs pievēršat uzmanību grāmatu tulkotājiem? Droši vien, ka neko bieži. Arī es tajā skaitā. Tomēr šī, Antonijas Mihaēlisas grāmata Pasaku stāstniekspie manis nonāca tieši tulkotājas dēļ. Padziļinātāk pētot grāmatu tulkotājus Latvijā, pievērsu uzmanību Ingai Kalsbergai, kuras viena no tulkotajām grāmatām bija tieši šī – Pasaku stāstnieks. 

Izlasot grāmatas aprakstu, sapratu, ka tā ir grāmata, domāta bērnu (varbūt ne tik ļoti) un jauniešu auditorijai. Vairāk arī uzmanību tai nepievērsu, līdz Jāņa Rozes grāmatnīcā pamanīju šo grāmatu ar atlaides uzlīmi virsū. Smieklīgi mazās cenas un intereses dēļ izdomāju, ka jānopērk un jāpalasa. Galu galā, biju pirms tam uzzinājusi, ka šī grāmata Vācijā ir saņēmusi vairākas literatūras balvas un bijusi ļoti atzīta jauniešu vidū. Vēl arī – biju taču to ieteikusi savai radiniecei, kura ir literatūras skolotāja, kā lasāmvielu divpadsmitajiem, kuriem baigi neinteresējot lasīšana. Viņa man bieži taujā pēc padoma, ko ieteikt lasīt tiem, kuriem galīgi neinteresē lasīt, parasti iesaku tikai pārbaudītu literatūru, šis bija izņēmums, tāpēc likās, ka būtu tikai godīgi izlasīt arī pašai.

Kopš brīža, kad uzzināju par šīs grāmatas eksistenci, līdz izlasīšanai, man pagāja krietns pusgads, bet nu tagad esamu izlasījusi un, kad vēlu vakarā pabeidzu lasīt grāmatu, mana pirmā doma bija – kā tad tagad, lai aiziet gulēt..

Stāsts ir par septiņpadsmit gadīgiem jauniešiem kādā Vācijas mazpilsētā. Gudru meiteni Annu, kuras ģimene dzīvo vienkāršu mietpilsoņu dzīvi un puisi Ābelu, kuru skolā visi zina kā narkotiku tirgoni. Absolūti brīnišķīgs pamats, lai vītu skaistu pusaudžu romāna mīlasstāstu. Pilnu jaunības maksimālisma, ideālisma, romantisma, bezjēdzīgu, bet dramatisku pārpratumu. Tāds arī ir šis romāns, izņemot to, ka .. nav.

Es no šīs grāmatas biju gaidījusi visu ko, tikai ne to, ko saņēmu, izlasot Pasaku stāstnieku. Šī ir viena no tām grāmatām, par kuru stāstot, gribas neatklāt neko no satura, bet nodot to sajūtu, ka ir vērts izlasīt grāmatu.

Visā šājā es aizdomājos par to, kādas bija grāmatas, kuras bija domātas jauniešiem tajā laikā, kad es pati iederējos šajā kategorijā (neņemsim šeit vērā to, ka Eiropas Savienībā jaunietis skaitās nu jau līdz pat 40 gadu vecumam..).

Pirmkārt, man šķiet, ka tajā laikā tāda izteikta young adults jeb jauniešu literatūra īsti nebija, ja nu vienīgi tādi banāli meiteņu lubeņu romāniņi. Otrkārt, varbūt es smagi maldos, jo tajā laikā pati lasīju tādu pasmagu un nopietnu literatūru, lielākoties no literatūras klasikas plaukta. Bet tomēr liekas, ka tieši jauniešiem domāta literatūra ir parādījusies pēdējā desmitgadē, piecpadsmitgadē. Un man ir interesanti paskatīties kāda tā ir – tie vairs nav banāli stāsti par prinčiem baltā zirgā un vidusskolas ķibelēm. Labi, nē, pašā patiesajā būtībā jau tie stāsti joprojām ir par to pašu, bet tajos ir ļoti daudz skarbās realitātes. Varbūt pat pārāk skarbās. Bet tāda tā realitāte ir. Piemēram arī Džona Grīna romāni, kuri, šķiet, grāmatu lasīšanai pievērsa daudzus jo daudzus jauniešus tieši tāpēc, ka viņa darbi lielākoties ir par diezgan reāliem stāstiem un jauniešiem aktuāliem jautājumiem.

Arī Pasaku stāstnieks ir ļoti skarbs darbs. Tas tevi ievelk un beigās atstāj saplosītu. Es tikai varu iztēloties kā pusaudži, kuriem tajā laikā pasauli sanāk uztvert daudz sakāpinātāk nekā pieaugušajiem, kuriem bieži vien ir balts vai melns, visu vai neko, kuri idealizē un romantizē notiekošo, varētu uztvert šo grāmatu. Būtu interesanti arī ar kādu jaunieti parunāt par Pasaku stāstnieku.

Es negribu teikt, ka grāmata ir ideāla. Jo tā nav ideāla. Dažbrīd tēlu darbības liekas līdz galam neizstrādātas, arī dažu tēlu motivācija ne. Man grūti nācās lasīt pasaku sadaļu, jo tā mani īsti neuzrunāja tieši literāri, bet es domāju, ka uz kopējā fona jaunais lasītājs šo visu nemz nepamana, jo pārējie notikumi pārāk ierauj sevī. Tādā ziņā jāsaka, ka Antonija Mihaēlisa ļoti labi saprot savu lasītāju un to, kas viņam ir svarīgs un kas, varbūt, ir mazāk svarīgs.

Ja es iesāku Pasaku stāstnieku lasīt ar zināmu skepsi un domu, ka ātri izraušu cauri, paskatīties, kas aktuāls jauniešiem, tad pabeidzot lasīt grāmatu, sapratu, ka tā manī ir atstājusi līdzīgas pēc-sajūtas kā grāmata Mehāniskais Apelsīns (kuru es ar lielu sajūsmu izlasīju devītajā klasē un vēl pamanījos par to uzrakstīt valsts eksāmenā) un filma Enter the Void. Es neaprakstīšu to sajūtu, ja nu kāds grib izlasīt Pasaku stāstnieku, lai neievadītu viņu kādos ceļos, kas pēc tam varētu radīt vilšanos.

Varu teikt, ka Pasaku stāstnieks pārsteidza mani absolūti nesagatavotu, īpaši vēl jo tāpēc, ka likās – būs viens tāds ātri izlasāms jauniešiem domāts gabaliņš.

Ja ir jaunieši, kuriem nepatīk lasīt grāmatas, bet ir jāizlasa kāda viena, es varu ieteikt lasīt šo, domāju, ka vilšanās nebūs jāpiedzīvo. Galu galā, tur ir viss, kas piesaista jauniešus (un, būsim godīgi, pieaugušos arī) – mīlestība, romantika, sekss, drāma, narkotikas, ieroči, greizsirdība, naids, bailes, skumjas..

 

P.S. Starp citu, par tulkotāju runājot, Inga Kalsberga ir iztulkojusi arī Benedikta Velsa grāmatu Vientulības galscaur kuru tad arī iepazinu viņu. Arī tā bija laba grāmata.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s