Silto sajūtu zeme Kuba

Maza atkāpe – šis būs garš ieraksts, ja tevi interesē konkrēti ieteikumi, ko ņemt vērā dodoties uz Kubu vai ko apskatīt Kubā, tos atradīsi raksta pašā apakšā. Ja vēlies doties nelielā Kubas stāstu ceļojumā, tad kubiskākai atmosfērai – uzslēdz fonā šo te Kubas mūzikas izlasi vai Havanas slavenākās grupas Buena Vista Social Club daiļradi, iekārtojies ērtāk, ja pie rokas ir rums – uzjauc kādu ruma dzērienu un – lai patīkama lasīšana! 

SILTO SAJŪTU ZEME KUBA

Pulkstenis ir aptuveni divi naktī un doma par to, ka es beidzot varētu nopirkt lidmašīnas biļetes uz Kubu, šķiet reālāka nekā jebkad agrāk. Uz Kubu vienmēr esmu gribējusi aizbraukt, jo, kā jau daudziem, tā ir likusies diezgan eksotiska vieta, kur nokļūt. Tur vienmēr ir silts un saulains, un tur ir veci auto. Viss, kas man ir nepieciešams pilnai laimei. Un vēl arī tas, ka Kubā praktiski nav interneta. Ekstra, kuru mūsdienās grūti sastapt.

Es uzrakstu ziņu tētim, ka domāju par to, ka mammas apaļās dzimšanas dienas dāvana varētu būt ceļojums uz Kubu. Tētis, galu galā, bija ticis pie ceļojuma uz Maroku. Kuba gan ir mazliet tālāk un dārgāk par Maroku, tāpēc saku, ka dāvanai varētu samesties visi, bet mēs ar mammu brauktu divatā. Tētis tūdaļ pat zvana man, neskatoties uz to, ka ir divi naktī, un saka, ka nekā nebija, viņš arī gribētu uz Kubu.

Nākamie četri mēneši paiet tētim skatoties visus iespējamos ceļojumu video par Kubu, man – kārtojot vīzas, rezervējot taksometrus Kubā, Airbnb mitekļus un ekskursijas. Mammai un māsai, kura arī brauks līdzi, laiks paiet vienkārši gaidot ceļojumu un plānojot, kuras kleitas ņemt līdzi.

Un tā kādā saulainā februāra pusdienlaikā mēs izkāpjam no lidmašīnas Havanā un .. sākam svīst. Lidostas ēka ir iekonservējusies kaut kur sešdesmitajos, ir jāizstāv pagara rinda pie pasu kontroles, bet vēl garāka – pie koferu saņemšanas. Vienu brīdi gaidīšana liekas jau tik bezcerīgi ilga, ka mūs sāk pārņemt bažas, vai mūsu koferi maz ir ieradušies. Satraukumam tomēr nav pamata, pēc kādas pusstundas mēs jau esam laukā, kur mūs sagaida mūsu rezervētā Airbnb dzīvokļa nolīgtais šoferis, lai aizvestu uz mūsu jaunajām mājām Havanā.

Pie lidostas čum un mudž kaudzēm automašīnu – lielākoties žiguļi; ļoti daudz žiguļu; amerikāņu sešdesmito gadu auto; relatīvi jauni, tas ir – deviņdesmito gadu franču auto un nenosākamu firmu ķīniešu automašīnas, kuras, acis piemiedzot, sāk izskatīties pēc mersedesiem un citu Eiropas autobūves flagmaņu automobīļiem. Mēs liekam derības par to, kāds tad auto sagaidīs mūs – krievs, amerikānis vai ķīnietis. Nekā – tiekam pie japāņa.

Kubas zelts – automašīnas

Kubas vēsturi vislabāk var redzēt uz ceļiem, saka mūsu gids, kurš ved mūs apskatīt Viņales ielejuvispirms Kubā bija amerikāņi, no turienes visi vecie amerikāņu auto, pēc tam nāca krievi ar savām Ladām, tagad – Ķīna piedāvā savu autoparku. Viņam nevar nepiekrist, jo Kubas ceļos ir grūti sastapt kādu citu valstu ražotās automašīnas. Ja nu vienīgi vēl šur tur kaudzīti ar franču automobīļiem.

IMG_6874-2

Automašīna Kubā ir zelta vērtē, tā ir lielākā bagātība, kāda kubietim var būt. Sešdesmito gadu Chevy maksā tik bargu naudu, ka retais to var atļauties, un ne jau tāpēc, ka tā būtu retro statusa mašīna Kubā, bet gan tāpēc, ka tā ir normāla ikdienas mašīna.

Daudzās ģimenēs auto ir pārmantoti no vectēviem, daži eksemplāri pat no vecvectēviem. Mašīnas tiek koptas, labotas, ķīlētas, uztjūnētas, nemitīgi uzturētas labā darba kārtībā. Daudzi kubieši un taksisti smej par to, ka autobūves pasaulē nav nekā spēcīgāka par kubiešu inženieriem, ar tiem domājot – katru kubieti, kuram rokas aug no pareizās vietas un galvā ir īpašs nodalījums radošiem risinājumiem auto remontam. Automašīnas plīst un regulāri, bet tās tiek labotas un labotas, un labotas, un tā mūžīgi.

IMG_0881

Jebkas, kam Kubā ir četri riteņi, stūre un motors – tas brauks un ripos uz priekšu. Tā mūs reiz uz jūru ved 1965. gada Chevrolet, kura priekšējais stikls ir no žiguļa, tāpat arī motors un priekšējais panelis ar spidometru paņemts no žiguļa – tas nav nekas neparasts. Tā gan nav vecākā mašīna, kurā mēs izbaudam braucienu Kubas ceļojuma laikā. Drīzāk viena no jaunākajām. Rekordists, vecuma ziņā, ir 1929. gada Ford A auto ar kuru braucam mājup no jūras. Daudzi vecie auto ir uzlaboti mūsdienīgam komfortam – tajos ierīkoti jaudīgi gaisa kondicionieri patīkamākam braucienam.

IMG_2681

Savukārt, kādu vakaru, Trinidadas ielās pamanām kubiešu inženieru augstāko pilotāžu. Te tikai atliek minēt no kādiem auto šis brīnums ir salikts kopā un kā tas vispār ir ieguvis automobīļa statusu, lai tiktu pie reģistrācijas numura. Sešvietīgs kabriolets, starp citu.

IMG_2041

Visbiežāk, ja kubietim pieder auto, viņš dara divas lietas – kļūst par taksistu, tā pirmā, un, otrā – stāv mūžīgās rindās pēc benzīna. Reizēm no sešiem rītā līdz pat vienpadsmitiem dienā. Reizēm benzīns beidzas pirms pienākusi tava kārta. Auto ar dīzeļa dzinēju Kubā praktiski nav sastopami, jo dīzeļdegviela ir liels retums. Kubieši visu laiku runā par to, ka tagad ir degvielas krīze, bet neviens no viņiem īsti pat neatminas, kad būtu bijuši laiki, kad tādas nebūtu bijis.

IMG_7094

Vispār – daudzi tūristi piedzīvojot vilšanos, kad aizbrauc uz Kubu un redz, ka pārsvarā tur pa ielām pārvietojas krievu Lada’s un moskviči. Tūrisma ceļvežos un instagram bildēs jau ir tikai smukie, nokrāsotie un nopulētie amerikāņu autiņi. Tā jau ir – noliekot žigulīti blakus pat vissliktākajā paskatā esošajam amerikāņu autiņam, žiks tik un tā izskatīties piecreiz neizskatīgāks. Kurš tad ies tos bildēt. Līdzīga attieksme pret žiguļiem ir arī pašiem kubiešiem – ja tu gribēji nopirkt mašīnu un nopirki LADA, tu joprojām neesi nopircis mašīnu, tā par Krievijā ražotajiem auto pasmej mūsu Airbnb saimnieces onkulis.

Ar pašironiju kubiešiem vispār nav problēmu, viņi māk pasmieties kā paši par sevi, tā arī par valsts iekārtu, kurā viņiem ir jādzīvo. Tā, piemēram, taksometra šoferis Havanā, norādot uz bagātnieku rajonu, kuram braucam garām, saka, ka tā jau pie mums ir, visi kubieši vienlīdzīgi, tikai daži vienlīdzīgāki par citiem. Vienojamies, ka šis ir viens no pasaulē labākajiem citātiem, bet atbildē uz manu jautājumu kas jādara Kubā, lai būtu turīgs, viņš atbild – ja pats zinātu, tad sen jau vairs nebūtu taksists tak.

Jau iepriekš pieminētais gids, Vinales ekskursijas sākumā stāstot dienas plānu teic, ka aptuveni pēc stundas mēs piestāsim degvielas uzpildes stacijā, kur varēsim nobaudīt tipiskas kubiešu brokastis. Kad uz viņa jautājumu, par to, vai mēs zinām, kas ir tipiskas kubiešu brokastis, atbildām noraidoši, viņš nosaka – tipiskas kubiešu brokastis ir tādas, ka tu ēd to, ko tu vari dabūt.

Tukšo veikalu zeme

Smieklīgi, bet arī skumji vienlaicīgi, jo lielākoties, kā degvielas uzpildes stacijas, tā Kubas veikali ir ar tukšiem plauktiem vai viena veida produktu, izvietotu trīs rindās piecos plauktos tā, lai tikai izskatītos, ka veikals ir pilns.

Turklāt, šie produkti bieži vien ir ļoti jocīgi, piemēram, vienā veikalā vairākus plauktus aizņēma viena veida brokastu muslis, savukārt citā – viena veida eļļa, viena veida zīdaiņu pārtikas maisījums. Pārsvarā tie arī bija tā veikala vienīgais produkts.

IMG_2834

Kādā degvielas uzpildes stacijā plauktos bija tikai majonēze. Es nezinu, kāpēc kādam vajadzētu majonēzi tankštelles veikalā, bet .. vismaz nav tukši plaukti. Jo daudzos veikalos plaukti ir vienkārši tukši. Maizes nav, piena nav, sviesta nav, desas nav. Nekā no tā, ko mēs saprotam ar ikdienas pārtikas precēm īsti nav.

Ikdienas preces bieži vien var dabūt uz taloniem vai meklēt tirgos, vai no kaimiņa, kurš audzē vistas vai cep maizi. Uz ikdienas produktiem veikalos ir jāstāv garās rindās. Savukārt apģērbu un tehnoloģijas šķiet, ka kubieši saņem dāvanās no saviem ārzemju radiem vai pērk kādā melnajā tirgū, jo daudzi kubieši ir ģērbti labās drānās. Kubā, protams, tiek ražots arī apģērbs, bet tas, pirmkārt, ir ļoti, ļoti dārgs, otrkārt – izskatās pēc tāda, kas izšķīdīs pirmajā mazgāšanas reizē.

Vecāki, vērojot Kubas veikalus, teica, ka jūtas kā atgriezušies bērnībā, savukārt māsai bija tāds kultūršoks par redzēto, ka vienā dienā viņa izplūda pamatīgās asarās par to, kāda dzīve ir kubiešiem.

Vienīgā lieta, kuras nekad netrūkst veikalu plauktos, ir rums. Lai arī dominē Havana Club, ir pieejami arī citi ruma veidi, tomēr tos visbiežāk var nopirkt tikai specializētajos tūristu veikalos vai cigāru bodēs.

Kubas miljardu bizness

Ar cigāru bodēm un cigāriem savukārt ir tā, ka visai pasaulei jau izsenis zināms, ka labākie pasaules cigāri nāk no Kubas. Tos tur audzē visu cauru gadu un cigāru plantāciju Kubā ir ļoti daudz. Bet arī ar to viss nav tik vienkārši – visas plantācijas, protams, pieder valdībai un tikai 10% no pārdotā pienākas plantāciju apsaimniekotājiem.

Kad stāvam vienas skaistas un zaļas tabakas plantācijas lauka malā, mūsu gids smejoties saka, ka nākamais mūsu uzdevums būs saskaitīt, cik tabakas auga stādu šeit ir. Mēs pasmejamies, bet galvenais tabakas plantācijas kungs saka, ka tas nemaz nav nekāds joks – katrai tabakas audzētavai tiek iedalīts noteikts skaits sēkliņu, kuras, kāds ierēdnis, kura amats visticamāk ir braukāt pa visām tabakas plantācijām, lai veiktu tabakas augu uzskaiti, atbrauc un uzskaita, cik augu ir izauguši no sēkliņām. Lai zinātu, cik augu tiks novākti un cik cigārus vidēji no tiem sataisīs. Viss tiek konrolēts. Tas tomēr ir miljardu bizness. Tikai ne pašiem darbiniekiem – algas tabakas plantācijās ir tikpat niecīgas kā visur citur, jo arī tās regulē valdības noteikumi, tāpēc plantāciju darbinieki ļoti bieži izzog no darba tabakas lapu atlikumus, lai mājās tītu paši savus cigārus un tirgotu tos uz ielām tūristiem. No tā arī jāuzmanās – nav vērts pirkt cigārus uz ielām, jo, labākajā gadījumā tu būsi pārmaksājis par satītiem tabakas atlikumiem, sliktākajā gadījumā – par satītām banāna lapām.

Mūsu ekskursijā ir garš puisis no Nīderlandes, kurš tieši tādā veidā ir atstājis 300 eiro par trīs kastītēm cigāru, kas satīti no tabakas lapu atlikumiem. Plantācijas saimnieks gan viņu mierina, sakot, ka šis arī ir smēķējams produkts, tomēr nekādu patieso cigāra kvalitātes baudījumu gūt tur nevarēšot. Drīzāk sajūtas būs kā smēķējot cigaretes.

Tabakas lapu atlikumi parasti sastāv no rūgtākajām un stiprākajām lapas daļām, kurās visvairāk koncentrējas nikotīns. Tāpēc tās daļas neizmanto cigāru tīšanā, jo cigārā ir pat četras līdz septiņas reizes mazāk nikotīna kā cigaretēs. Saimnieks arī iesaka cigāru, pirmo reizi smēķējot, iemērkt tā smēķējamo galu, piemēram, medū, lai tas būtu saldāks. Vai rumā, ja gribas rūgtāku garšu. Tāpat arī saimnieks (un visi tūrisma ceļveži) iesaka cigārus pirkt tikai īstajos cigāru veikalos, un tur ar cenām ir kā jau ar jebko, ko nav atļauts tirgot nepilngadīgajiem – no pavisam pieejamām cenām, līdz pat 40 eiro par vienu cigāru. Kā ar labu vīnu vai rumu, vari nopirkt par trīnīti, vari nopirkt par pieciem tūkstošiem.

IMG_6705

Kubiešu šķidrais zelts – rums

Rums noteikti ir otrā lieta ar kuru asociējas Kuba. Interesanti, ka rumu kubieši iemācījās taisīt tikai pēc tam, kad pie viņiem ieradās spāņi. Pirms tam kubieši darināja vīnu, tomēr ātri vien apķēra, ka rums ne tikai viņiem sanāk gardāks, bet, tā teikt, arī vairāk sit pa ķobi. Nu, un kur rums, tur, protams kokteiļi. Pirmie ruma kokteiļi bija pavisam vienkārši – rums ar izspiestu cukurniedru sulu, kurai ievienots gabaliņš ananasa, laima vai citrona, lai nav tik ļoti saldi. Ar tādiem dzērieniem veldzējās senie kubieši. Bez ruma šis dzēriens bija un ir iecienīta limonāde Kubā – Guarapo, ar kuru veldzēties karstā laikā, īpaši, ja darbs ir cukurniedru plantācijā.

Tomēr laikā, kad Kubā līdz ausīm samīlējās rakstnieks Ernests Hemingvejs (un es viņu pilnībā saprotu), pārējā pasaule, aptuveni ap to pat laiku, arīdzan beidzot iepazina kokteiļus Mojito un Daiquiri. Havanā ir divi bāri, kurus tūristi gāž riņķī, jo tieši tajos Hemingvejs par pasaulslaveniem dzērieniem tapa padarījis kā Mojito, tā Daiquiri.

Viens no bāriem ir La Bodeguita del Medio, kur Ernests baudījis piparmētru gardo Mojito, otrais ir El Floridita, kura īpašnieks savulaik izgudroja atsvaidzinošo Daiquiri un Hemingvejs to Floriditā baudījis tik bieži, ka tagad bāra letes galā rotājas viņa bronzas skulptūra. Abas šīs vietas, protams, ir tūristu pārbāztas un, protams, protams, ka gan Mojito, gan Daiquiri lētākus un garšīgākus var dabūt arī citur, bet hej, ar visu to, esot Havanā, būtu grēks neaiziet uz šiem bāriem, jo, kas gan cits tu tur esi, ja ne viens no tūristiem.

Turklāt – uz bāriem Kubā pārsvarā jau tik un tā iet tūristi, jo vietējiem vienkārši nav naudas par kuru iet uz bāriem. Arī uz restorāniem, kuri pēdējos gados Kubā esot saplaukuši kā sēnes pēc lietus, pārsvarā iet tūristi. Kubas valdība tikai nosacīti nesen ir atļāvusi uzsākt arī kādus privātos biznesus kubiešiem un lielākoties tie visi, protams, ir orientēti uz tūristiem – naktsmājas, restorāni, kafejnīcas un bāri.

Pludmales un dinozauri

Pavadīt dažas dienas pludmalē, iespējams, bija pirmais mūsu ceļojuma plāna punkts. Īpaši, jau, ja ceļojumā brauc februāri, kad esi tik ļoti noilgojies pēc saules un siltuma. Ar sauli gan Kubā jābūt piesardzīgam, jo tā neņem pierē pat stiprākos saules aizsargkrēmus – aizsargājies kā gribi, tāpat dienas noslēgumā, ja to būsi pavadījis pie jūras, būsi vienā krāsu tonī ar gailojošu cigāra galu. Tomēr, tas ir tā vērts – redzēt Kubas pludmales un peldēties tirkīzzilajos ūdeņos. Kolumbs esot teicis, ka Varadero pludmale ir skaistākā pludmale pasaulē, kuru viņš ir jebkad redzējis. Var jau būt, ka nemaz tik daudz dažādu pludmaļu šajā pasaulē viņam nesanāca apceļot, bet es varu piekrist, ka Varadero pludmale, drīzāk jau ūdens, liek sajūsmā noelsties, kad to ieraugi. Kombinācijā ar baltajām smiltīm un kokteiļiem vai kokosrieksta sulu, kuru tev pienes pašklāt, vispār liekas, ka tā varētu izskatīties paradīzē.

 

Bet pirms vēl radās koncepts par paradīzi, bija vietas pasaulē, kur mitinājās dinozauri. Un joprojām pasaulē ir vietas, kurās izskatās tā, ka no stūra kuru katru brīdi tev virsū uzglūnēs dinozaurs. Tāda ir arī Vinales ieleja Kubā, kurā ir jocīgākie .. kalni, kādus esmu redzējusi. Šo kalnu veidu sauc par mogote un pasaulē nav daudz tādu vietu, kur tādi ir sastopami. Tie ir klinšaini, ārprātā stāvi un blīvi apauguši.

Tomēr tas nav bijis šķērslis kādam māksliniekam kopā ar 18 cilvēku komandu četru gadu, laikā uz viena no šiem kalniem, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, radīt vienu no pasaulē lielākajiem gleznojumiem, kurā attēlota Kubas izcelšanās. Labs darbiņš, kas padarīts, jo šis mākslas darbs ir ne tikai iekļauts UNESCO mantojumā, bet arī tūristiem ir par vienu iespaidīgu vietu vairāk, kuru apmeklēt.

IMG_0785

 

Jāteic, ka iespaidīgu vietu, kuras Kubā apmeklēt, netrūkst. Kā dabā, tā pilsētā. Jau pieminētā Vinales ieleja, kā arī skaistās pludmales. Lai arī Kubas dabas ainavas valsts vidienē liekas vienmuļas un brīžiem pat rada asociācijas ar Zemgales līdzenumiem augusta mēnesī, kalni viņiem ir lielāki par Gaiziņu un arī alas izmēros brangākas par mūsu Gūtmaņalām.

Alas, manuprāt, vispār ir diezgan biedējošs dabas .. izgudrojums. Kaut kāds caurums zemes vidienē, reizēm pilns ar eju labirintiem. Bieži vien vēl piepildīts ar ūdeni, kurš ir tik dzidrs, ka redzi līdz pašam dibenam un domā, ka tā tāda peļķīte vien ir, bet izrādās tur ir divdesmit metrus dziļš. Būtībā – es nupat aprakstīju Saturna alu netālu no Varadero, kura izskatās kā tāds milzīgs pavērts gliemežvāks vai milža mute. Tajā drīkst peldēties un ūdens ir patīkami vēss visu cauru gadu, bet, paveroties augšup no alas, liekas, ka vienā jaukā mirklī tā aizvērsies ciet un tevi apēdīs pati māte zeme.

Ko Kubā ceļ galdā

Ja jau par ēšanu sākām, tad jāparunā par Kubas virtuvi. Lai arī liekas, ka tādēļ, ka Kubu no visām pusēm ieskauj ūdens, jūras veltēm būtu jābūt viņu specialitātei, tā tomēr nav un kubieši vairāk ir iecienījuši gaļas ēdienus. Arī nekā eksotiska viņu virtuvē īsti nav, jo vēstures līkločiem mijoties ar spāņiem, tas ir atstājis dziļas pēdas arī viņu virtuvē. Mazliet arī vēl āfrikāņu un karību jūras garšas.

Kubiešu pats populārākais ēdiens ir Ropa Vieja, kas burtiski tulkojas kā vecās drēbes un mazliet arī izskatās pēc sapluinītas drēbju čupiņas tavā šķīvī. Patiesībā tas gan ir ļoti gards plucinātas liellopa gaļas ēdiens pasniegts ar rīsiem. Ar rīsiem viņi pasniedz visu. Vienalga, ko tu pasūtīsi, piedevās būs rīsi, bieži vien samaisīti ar pupiņām – congrí. Blakus rīsiem nereti gozējas yucca auga sakne. Tas ir kaut kas kā kartupelis, tikai stiegraināks.

Man ar rīsiem vislabāk pie sirds gāja garneles ķiploku mērcītē un tās es noteikti iesaku nobaudīt Kubā. Ja nu bezgala negribas rīsus, var mēģināt tikt pie banānu frī vai Tostones Cubanos, kas ir fritēti zaļi banāni un visgaršīgākie ir tad, kad tiem pārkaisa sāli. Zaļi banāni nav nekāds saldais našķis.

Arī mango iesaku nobaudīt, bet tikai tad, ja nebrauciet uz Kubu februārī, jo tad nav mango sezonas. Tā ir augustā. Tas, ka būšu Kubā mango nesezonas laikā man vispār diezgan lauza sirdi, jo mango ir mans mīļākais auglis, bet nekas, es nenokāru degunu un baudīju citus augļus, piemēram, papaiju un guavu, kas smaržo tik intensīvi un skaisti, ka to nemaz negribas apēst (vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā ir pilns ar cietām sēkliņām, kuras ne īsti spļaut ārā, ne rīt nost, bet tik satraukties, lai nenolauz zobu).

Ar dzērieniem viss ir pavisam vienkārši – ja tu nedzer ruma kokteiļus, tu nedzer neko. Divas lietas, kuras jums ir jāzina par Kubu, pirmā – visur līdzi ņemiet pasi, otrā – nekādā, nekādā, nekādā gadījumā nedzeriet ūdeni no krāna, pat, ja jums piedraud, tā saka mūsu Airbnb saimnieku onkulis, kad pirmajā dienā ieradāmies Havanā. Būtībā, tas bija pirmais, ko viņš pateica pēc tam, kad nosauca savu vārdu. Var jau būt, ka nav tik traki nedz ar to pasi, nedz ūdeni, bet ko tur lieki riskēt. Tāpat arī nav vērts riskēt un, ejot ārā no mājas, nepaņemt ūdeni, ar domu, ka nopirksi tuvākajā veikaliņā. Pirmkārt, jo tuvākais veikaliņš pilsētā var būt pēc divesmit minūšu gājiena, otrkārt – viss ūdens tur var būt izpirkts. Pat, ja redzi, ka noliktavā pie veikala stāv paletes ar ūdens pudelēm, ja veikalā ūdens ir izpirkts, tad ir izpirkts. Nāc rīt.

Īpašās vakara gaismas pilsēta Trinidada

Kad burtiski esam apmaldījušies divos krustojumos, beidzot satiekam mūsu gidu – kovboju gumijas zābakos, kurš paspiež mums visiem rokas un aicina lēkt viņa ratos. Zirga pajūgā izkratāmies ārā no Trinidadas, nokļūstam uz lauku ceļa, kur mūs uzsēdina katru sava zirga mugurā un ir sācies mūsu dienas garuma izbraukums caur Trinidadas laukiem un kalniem. Ir ļoti karsts un jau pēc pirmās pusstundas vēroju kā, par spīti visiem aizsargkrēmiem, iesauļojas manu šortu līnija uz manas kājas. Zirdziņš tikmēr paklausīgi nes mūs cauri pļavām, lai jau drīz šķērsotu kalnu upi un sāktos ilgais kāpiens kalnu virsotnes virzienā, kur mūs sagaidīs arīdzan atveldzējoša pelde ūdenskritumā.

Mūsu kovbojs runā angliski tikpat daudz kā es spāniski, bet pie kopsaucēja mēs nonākam un līdztekus interesantiem stāstiem par apkārtnes vēsturi, viņš ik pa brīdim, sava zirga mugurā sēžot, piejāj pie mums klāt un pacienā ar dažādiem augļiem, kurus noplūcis pa ceļam. Ūdenskritums gan ir izžuvis teju pilnībā, bet tā pakājē, dzidrā un vēsā ūdenī, savas miesas atveldzē krietns bariņš tūristu.

Uz vienas no klintīm ierīkots improvizēts bārs un tam blakus kungs ūsās un ģitāru rokās spēlē vienu no populārākajām Kubas meldijām pasaulē – GuantanameraTā ir dziesma, kuras pamatā ir  kubiešu visu laiku mīļākā cilvēka (kā saka mūsu Havanas Airbnb saimnieku onkulis) – dzejnieka José Marti dzejolis. Ceļu uz pasaules slavu šī dziesma iemantoja aizgājušā gadsimta sešdesmitajos gados ar amerikāņu dziedātāja Pete Seeger palīdzību. Kopš tā laika savu kaverversiju šai dziesmai pasaulē ir radījuši neskaitāmi mūziķi un grupas. Zviedrijā šī dziesma pat savulaik izmantota reklāmā, radot vārdu spēli, kas aicina šķirot atkritumus.  Tomēr patiesais dziesmas stāsts ir par kādu zemnieku meiteni no Guantanamo.

Šis kungs, ūdenskrituma malā, nebūt nav vienīgais, kurš dzied šo dziesmu, liekas to ik dienu dungo vai dzied teju katrs kubietis. To dara arī mūsu nākamais sastaptais kungs, kamēr ar sentēvu metodi smalcina kafijas pupiņas, lai pacienātu mūs ar īstenu Kubas kafiju. Viņa izpildījumā dziesma skan izteikti skaisti un smeldzīgi, un tā paliek ar mums kopā līdz pat dienas beigām, kad stīvām kājām un sarkaniem stilbiem esam atgriezušies atpakaļ Trinidadā un nonākam vietā, kuru es nosaucu par manu mazo paradīzi.

Trinidadas vecpilsētas kalna galā, ielā, kuras malā kungi sēž pie galda un azartiski sit domino spēli, ir noslēpies bārs Cafe El Mago, kurā apvienojies viss, kas ir tuvs manai sirdij – Berlīnes noskaņas, tehno mūzika, gardi dzērieni un tas viss ieskauts maigā vakara gaismā un siltumā.

Silti vasaras vakari, kad nevajag pat ne plānāko jaciņu, vispār ir viena no manas dzīves lielākajām baudām, bet – ja to vēl var baudīt arī gada aukstākajā mēnesī februārī, tad vispār mana sirds laimē izkūst. Kamēr tētis sajūsmā sauc, ka uz galdiem izvietotie interjera dekori ir mūsu pašu latviešu ražotie VEF radioaparāti, es, tētim nezinot, pasūtu kokteili, kuru viesmīle ieteica kā ļoooti labu kokteili. Arī nosaukums jau liekas intriģējošs – MojitoKnockOut. Litra burciņā iepildīts klasisks mojito kopā ar alus pudeli, kas iesprausta kokteilī starp ledu. Pēc tādiem diviem izdzertiem, tētis saka, ka nu viņš varētu sākt dziedāt, un mēs smejamies, ka tas ir kaut kas, jo tētis nekad nedzied. Mēs tikmēr nogaršojam vienu kokteili pēc otra, ko piedāvā dzērienkarte, šūpojamies nomierinošajos tehno mūzikas ritmos un pēcāk mājup dodamies krietni pacilātā garastāvoklī, nekautrējamies pat piestāt pie domino spēlējošajiem pulciņiem ielās, lai paskatītos kā viņi spēlē savu iecienītāko galda spēli, jo viņi to dara ļoti, ļoti azartiski.

IMG_2447

Trinidada vispār ir tāda pilsēta ar īpašu gaismu vakaros, tādu, kurā liekas ir viss pasaules siltums, maigums un dzīve uz mirkli apstājas. Varbūt tās gaismas maģiskumu pastiprina mazās un košās ēkas Trinidadas ēkas, kurās gaismai atstaroties, kā arī vecpilsētas vecais bruģis un kalnainās ieliņas. Trinidadas vecpilsēta arīdzan ir iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā un staigājot pa tas ielām, tas liekas pelnīti.

IMG_2008

Kad esam pavadījuši Trinidadā trīs skaistas dienas, dodoties prom, kopistiski vienojamies, ka šī ir bijusi mūsu mīļākā pilsēta Kubā un šeit noteikti mēs gribētu atgriezties. Lai varētu dienas pirmajā pusē braukt uz jūru vecos taksometros, bet vakarpusē svinēt dzīvi vecpilsētas mazajās ieliņās, dejot salsu un baudīt rumu.

Pilsēta kā no amerikāņu filmām – Chienfuegos

Mēs izkāpjam no taksometra pie mūsu nākamajiem apartamentiem un liekas, ka esam izkāpuši ne tikai simts liesmu pilsētā jeb Chienfuegos pilsētā, bet aizceļojuši atpakaļ laikā uz deviņpadsmito gadsimtu – kur vien veries, ielas garumā ir skaistas koloniālisma stila ēkas. Arī mūsu mājas interjers liekas iekonservējies laikā – flīžu grīdas, augstie griesti, logi ar kokgrebumu slēģiem un pīti koka šūpuļkrēsli mūs sagaida aiz mājas saimnieka muguras. Viņš pavada mūs uz mūsu guļamistabu un iesaka nekautrēties izbaudīt jumta terases paēni. Ko es arī daru, kad no rīta esmu pamodusies agrāk par pārējiem, lai uzkāptu tur un mierpilni palasītu Hemingveja Sirmgalvis un jūra stāstu, fonā dzirdot kā kaimiņa pagalmā rosās vistas.

IMG_1637

Kad ģimene ir modusies un mēs dodamies pilsētas ielās, nepamet sajūta, ka mēs tiešām esam aizceļojuši laikā, kad amerikāņi uz Kubu brauca svinēt dzīvi lielos un dārgos kazino, dzert rumu un kriminālo statistiku regulāri papildināja mafiju cīņas par cukurniedru un tabakas plantācijām. Pretēji Havanai, šeit tik ļoti nevar izjust nabadzību, ir krietni mazāk sabrukušu ēku un daudz vairāk tādu, kuras skaisti atrestaurētas. Dienu simts liesmu pilsētā noslēdzam ar garu pastaigu pa promenādi, vērojot kā vietējie iedzīvotāji izbauda saulrietu, savstarpējās sarunas un dzērienus. Tomēr vakara kulminācija ir kabare šovs, kuru nolemjam apmeklēt draudzīgās cenas dēļ – trīs eiro ir pat mazāk kā gards Cuba Libre kokteilis. Arī šis kabare mums neliek vilties tajā, ka liekas – esam iesprūduši laikā. Pieticīgs pašdarbnieku uzvedums, kurš norisinās brīvdabas estrādē, kurā ik uz stūra var nojaust Kubas aizgājušo godību.

Tā ir lieta, par kuru aizdomājos katru dienu esot Kubā – cik gan skaisti te bija laikos, kad dzīve kūsāt kusāja, pirms nāca dažādas revolūcijas un atsevišķu cilvēku ambīcijas tajā, kādai jāizskatās valstij. Tagad tikai atliek iztēloties kā viss Kubas skaistums izskatījās ziedu laikos.

De donde crecen las palmas* jeb Tur, kur palmas aug

Es aizkūpinu cigāru, tētis salej glāzēs rumu, māsa šūpuļtīklā lasa žurnālu, bet mamma šūpuļkrēslā līgani šūpojas un vēro mūsu Trinidadas mājas pagalmu. Ir ļoti silts vakars. Mūsu ķermeņi vēl nav atdzisuši no būšanas saulē visu dienu. Pār mūsu galvām vijās koku lapas un palmas, un mūs pašus ieskauj mūžzaļi augi. Mazās zaļās ķirzaciņas un kolibrī putniņi ir pazuduši, lai no rīta, mūsu brokastu laikā, atgrieztos un ziņkārīgi vērotu mūs, kamēr mēs ēdam mājas saimnieces sagatavotās pankūkas un svaigi spiestu guavas sulu. Bet pagaidām esam šajā siltajā vakarā, es kūpinu cigāru un šūpojoties šūpuļkrēslā domāju par to, kā Kuba mūs pārsteidza, reizēm šokēja, iepriecināja, ne brīdi nelika vilties un galu galā – lika sevī iemīlēties. Es atkal dungoju Guantanameru un manā galvā lēnām jau virknējas šī ieraksta rindas, un jau tajā brīdī zinu, ka visu izstāstīt nemaz nebūs iespējams. Īpaši jau sajūtas. Tās jāizdzīvo pašiem. Lai cik banāli tas neskanētu.

*Guantanamera dziesmas rinda

Ko ņemt vērā, dodoties uz Kubu: 

  1. Braucot uz Kubu vajag vīzas, tās var nokrātot tepat tūrisma aģentūrās. Tomēr – lidmašīnā tiek iedota vēl viena lapa par deklarējamām lietām. Tur it kā rakstīts, ka visu smalki jāuzskaita (cik fotoaparāti līdzi un kādas drēbes, un kādas zāles), bet mūsu lidmašīnas stjuarts nosaka, ka pietiks tikai ar mūsu personu datiem. Lidostā lapiņas no mums paņem, uz mums pat nepaskatoties.
  2. No Havanas lidostas uz pilsētas centru tikt ar sabiedrisko transportu praktiski nav iespējams, ir jāņem taksometrs (vai jāpalūdz vai Airbnb saimnieki nevar atbraukt pakaļ). Taksometrs izmaksās apmēram 20-30 CUC.
  3. Lejuplādē aplikāciju maps.me un lejuplādē tajā Kubas karti, lai tā varētu darboties bez interneta. Šī karte ir zelts, izbaudīju tās priekšrocības jau Marokā, bet Kubā tā vairākas reizes man ļāva atklāt foršas vietas, kur doties – vadoties pēc cilvēku atsauksmēm. Lieliska, lieliska, lieliska aplikācija.
  4. Kubā mašīnu īrēt ir ļoti dārgi, turklāt tās bieži ir apšaubāmā stāvoklī. Kā arī pie degvielas var būt grūti tikt. Tāpēc ērtākais veids kā pārvietoties, ir izmantojot taksometrus. Pārbraucot no vienas pilsētas uz otru, es izmantoju zunzuncar.com taksometru pakalpojumus. Lai arī rezervācija liekas apšaubāma (un viņi it kā sola vecās mašīnas, bet realitātē tā nav), šis serviss bija cepuri nost – šoferi savāca pie namdurvīm un nogādāja pie namdurvīm, ieradās reizēm pat pusstundu ātrāk kā bija norādīts rezervācijā.
  5. Mēs palikām Airbnb dzīvokļos. To cenas variē no 10 eur par nakti (Trinidadā) līdz .. nu, kādu vien tu vari atļauties maksāt. Ja ir interese, uzraksti man, varu padalīties ar konkrētiem dzīvokļiem, kuros palikām. Piemēram, Trinidadas istabiņu ar fantastisko dārzu.
  6. Ekskursijas, kurās devāmies, arī norezervēju caur Airbnb un ne reizi nenācās vilties, kā zināms – Airbnb pats svarīgākais ir atsauksmes, tas arī motivē kā organizatorus, tā viesus pasniegt sevi no labākās puses.
  7. Kubā nav interneta. Ir, bet tikai ar īpašām telekartēm un pārsvarā pieejams tikai publiskajos parkos, turklāt ir dārgs un lēns. Bet vieglāk ir teikt, ka interneta nav, tāpēc iesaku visu maksimāli saplānot pirms došanās uz Kubu. Pavadot divas nedēļas tur, dzīvojām pilnībā bez interneta un es nevarētu teikt, ka man tas būtu pietrūcis.
  8. Kubā ir divas valūtas – CUC un CUP, tāpēc ir vērts sekot līdzi, kur kādā valūtā ir jāmaksā. Jāsaka gan, ka lielākoties viss ir CUCos un ar CUPiem saskarties mums sanāca ļoti reti. Naudu var samainīt lidostā, viņi maina gan eiro, gan dolārus. Te iesaku naudu mainīt nevis izejot ārā no lidostas, pirmajā stāvā, bet uzbraukt uz otro stāvu, kur ir izlidošana. Arī tur ir naudas maiņas punkts un tajā ir krietni mazākas rindas kā pirmā stāva maiņas punktā. Arī pilsētā ir naudas maiņas vietas – CADECA, kur var samainīt naudu. Ir pieejami arī bankomāti, bet tie nelabprāt pieņem citu valstu kartes. It kā, teorētiski Revolut karte darbojas Kubā, bet, kad gribēju izņemt naudu, Revolut app automātiski iesaldēja manu karti, domājot, ka tas ir kāds krāpniecības darījums. Ja es būtu apstiprinājusi, ka tā esmu es, iespējams mana karte darbotos, bet – tā kā man nebija interneta, es to nevarēju izdarīt. Lai vai kā – skaidra nauda būs drošākais veids kā pārvaldīt savas finanses Kubā. Norēķini ar kartēm? Aizmirsti.
  9. Pirms braucām uz Kubu, visur lasīju, ka Kuba ir ļoti, ļoti dārga. Tomēr mums ar ģimeni tāds iespaids nepalika. Jā – pārvietošanās Kubā ir visdārgākā. Piemēram, taksis no Trinidadas uz Havanu izmaksāja 140 dolārus, tomēr – izdalot uz četriem cilvēkiem arī tas vairs neliekas TIK sālīti. Viens kokteilis vidēji maksā no 3,50 – 5 CUC, ūdens veikalā, 1.5l – 0,80 CUC, garneles ar rīsiem krietnā porcijā restorānā no 8 – 10 CUC, Ropa Vieja tādās pat cenās, Havana Club ruma pudele sākot no 4,50 CUC. Ieejas muzejos no 3 – 10 CUC. Netālu no mājas Havanā atradām brokastu branča bistro vietu – samaksā 3,5 CUC un ēd, cik gribi. Respektīvi, es biju rēķinājusies, ka viss būs daudz dārgāk (protams, ir jau arī restorāni, kur Ropa Vieja maksā 20 CUC un Cuba Libre 10 CUC)
  10. Kubieši diez ko daudz nekaulējas, tā viņiem īsti nav pieņemts un varbūt, ka taksometram kaut ko var nokaulēt, varbūt tirgū kādu CUCu nost, bet lielākoties – kaulēšanās nenotiek. Daudz, kur  daudz kam cenas arī ir vienādas, jo tādas tās ir noteikusi valsts. Ja tūristu veikaliņā pie kāda tūrisma objekta rums maksās 40 CUC, tikpat viņš arī maksās pilsētas veikalā, ja vien tur tas būs pieejams. Pat lidostā cenas bija tādas pat kā Kubas veikalos.
  11. Līdzi noteikti ir jāņem saules aizsargkrēmi un spēcīgi pēcsauļošanās losjoni, ja staigājot pa pilsētu liekas, ka tik ļoti nemaz nevar apdegt, tad pusstunda pludmalē būs gana, lai vakarā sacenstos sarkanumā ar saulrietu.
  12. Kubā ir citādi elektrības kontakti, tāpēc līdzi jāpaņem pārveidotājs.
  13. Kubieši runā spāniski, lielajās pilsētās arī angliski, bet tomēr jārēķinās ar to, ka daudzi angļu valodu nesaprot.
  14. Vienmēr atstāj dzeramnaudu, kafejnīcā, bārā vai taksistam.

Pilsētas, kuras ir vērts apskatīt Kubā:

  1. Havanu, protams. Lai arī Havana ir pie okeāna, pašā pilsētā pie ūdens piekļūt nav iespējams. Havana ir nabadzīga un to var redzēt pilsētas ielās. Labāki dzīves apstākļi redzami vien vecpilsētā un Havanas jaunajā rajonā. Ar visu to Havanā ir vairāki interesanti muzeji, kurus apskatīt – ne tikai interesanto ekspozīciju dēļ, bet arī pašu skaisto muzeja ēku dēļ. Piemēram, Revolūcijas muzeju, Napaleona muzeju, Nacionālo mākslas muzeju.  Ir arī vairāki moderni bāri, kultūras un mākslas vietas, uz kuriem ir vērts aizdoties. Par naktsdzīvi Havanā arī nevar sūdzēties, turklāt gājeju iela Havanas centrā pie Gran Teatro naktī ir dzīvāka par dzīvu. Arī pats teātris izskatās ļoti skaisti nakts gaismās. Atliek tikai ņemt rokās kādu no Havanas ceļvežiem un izvēlēties sev piemērotāko (Mans iecienītākais pilsētu ceļvedis ir LonelyPlanet Pocket ceļveži).
  2. Vinales ieleju. Uz turieni var tikt ar daudz un dažādām ekskursijām, mēs izmantojām Airbnb ekskursiju, kas sevī ietvēra – tabakas plantācijas apmeklējumu (ar iespēju uzsmēķēt cigāru un izmest loku ar zirgiem), pazemes alu apmeklējumu, kurā izbraukt ar laiviņu pa alas upi, gardas pusdienas (tā, ka galds pušu plīst), kalnu apskati un Mural de la Prehistoria apskati. Un tas viss jauka un zinoša gida pavadībā, braucot sešdesmito gadu Chevy
  3. Varadero. Uz šo kūrorta pilsētiņu var aizbraukt vai nu pats taksometrā vai apvienot ar ekskursiju. Mēs izvēlējāmies otro variantu. Pati Varadero ir krievu atpūtnieku iemīļota kūrorta vieta ar brīnišķīgu pludmali, bet dažus kilometrus pirms Varadero mēs devāmies snorkelēšanas piedzīvojumā, kas bija fantastiski, tāpat arī nopeldējāmies Saturna alā, izbraucām ar katamarānu un atpakaļceļā vēl piestājām aplūkot augstāko tiltu Kubā. Arī šo ekskursiju rezervēju caur Airbnb un tajā bija iekļauts gan transports, gan snorkelēšanas ekipējums, gan pusdienas un garda Pina Colada mājupceļā.
  4. Cienfuegos pilsētu. Tā ir maza, tāpēc pilnīgi pietiks ar vienu dienu. Mēs vienā ieradāmies, otrajā devāmies prom. Ja vakarā rāda Cabaret Tropisur ir vērts uz to aiziet, tas maksā tikai 3 EUR un ir īsteni pašdarbnieku kolektīva cienīgs uzvedums. Saulrietā ir vērts aizstaigāt pa Malecon līdz pat pašam galam – Punta Gorda, pa ceļam vērojot kā vakaru izbauda vietējie iedzīvotāji. Cienfuegos ir jauka gājēju-tirgotāju iela, kuras galā ir pilsētas parks ar Palacio Ferrer – muzeju villā, kur noteikti jāuzkāpj šaurajā tornītī apskatīt Cienfuegos no augšas. Otrajā dienā, pirms devāmies prom, aizbraucām uz Guanaroca lagūnu, kurā var ar laiviņām aizbraukt paskatīties uz flamingo kolonijām viņu dabiskajā vidē. Ja gribas lielisku maltīti ar iespēju ēst uz terases un ar dzīvo mūziku fonā nedēļas nogalēs, tad es iesaku Dona Nora restorānu. Fantastiski! Arī dzērieni lieliski. Un pieņemamas cenas.
  5. Trinidadu. Krustu šķērsu no visām pusēm. Izbaudīt jūru Playa Anconizstaigāt vecpilsētu krustu šķērsu, aiziet uz Romantisma muzeju, kas reiz bijusi ļoti turīgas ģimenes villa.

Tās noteikti nav vienīgās pilsētas, kuras apciemot Kubā, jo ar divām nedēļām mums bija krietni par maz, lai apskatītu visu Kubu, bet – tas būs labs iemesls, lai atgrieztos.

Vēlreiz iesaku Airbnb pieejamās ekskursijas – to ietvaros var ne tikai sapazīties ar kubiešiem un uzzināt daudz ko par viņu dzīvi, bet arī apskatīt daudz un skaistas vietas Kubā.

Vēl pēdējais pēcvārds, kuru sapratu, kad pabeidzu šo ierakstu, atlastīju bildes un spiedu “publicēt” – bet vispār – Kuba bija ļoti skaista un silta. “Silta” laikam ir mana pamata sajūta par Kubu. Un silta visādos aspektos, ne tikai laikapstākļu ziņā. Silta ar cilvēkiem, ar dabu, ar pludmalēm, ar pilsētām, ar rumu, ar mūziku, ar dzīvesprieku. Ar visu. Silta, mīļa Kuba.

4 Comments

  1. Ļoti silts un patīkams stāsts. 🙂
    Tagad man arī gribas uz Kubu, lai gan līdz šim šis galamērķis nebija manā bucket list.

    1. Paldies! 🙂 Uz Kubu ir vērts aizbraukt, tas gan. Lai gan, nu, uz kurieni tad pasaulē nebūtu vērts aizbraukt, kaut reizi, kaut drusku uzmest aci 🙂

    2. Āaaaaaa! 🙂Paldies par silto, saulaino, garšīgo un izzinošo stāstu!🙏. Un tās fotogrāfijas – vienkārši💣. Ar tādu brūnīgi siltu noskaņu!👍👏. Viss – 1️⃣gribu vasaru, 2️⃣gribu ceļot, 3️⃣gribu uz Kubu.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s