Oda pērkona negaisam

Ir viena no deviņdesmito gadu vasarām, es sēžu ar nodauzītiem ceļgaliem uz kāda no daudzdzīvokļu mājas lieveņiem un skatos kā pār pretējo māju, lēni un draudoši, pāri veļas melni padebeši. Nepietiek jau ar to, ka šie mākoņi cenšas ieskaut dzelteno ķiegeļu māju, tiem virsū vēl spīd saule, padarot šo ainu vēl kontrastaināku, spilgtāku un piešķirot teicienam “katram mākonītim ir zelta maliņa” izteiksmīgu vizuālo atainojumu. Es neatminos kāpēc es tur sēžu viena, bet pieņemu, ka gaidu draudzeni, kura mājās ēd pusdienas. Mani, tā laika vasarās, ēdiens tā īsti neinteresēja un katru dienu vecmammas centieni iedabūt mani istabā uz pusdienām bija pielīdzināmi ugunskura iekuršanai lietus laikā. Tā nu es tur gaidu draudzeni un pamanu kā viss pieklust. Pagalms, kurā vienmēr skraidīja kāds suns vai kaķis, pēkšņi ir palicis kluss, vēl ļaunāk – arī putni, kas vienmēr vītero apkārt, ir apklusuši un, lai viss paliktu vēl pavisam baisāk, pat vējš ir godbijīgi apklusis šurpu nākošā negaisa priekšā. Nupat man sāk likties, ka vienīgā dzīvā būtne šajā daudzdzīvokļu namu pagalmā, kura elpo, esmu es. Tad ir tā mistiskā sekundes simtdaļa, kad apkārtni piepilda neizskaidrojama negaisa smarža, saceļas ārkārtīgi stiprs vējš un sākas. Pērkona negaiss. Es pieraujos klāt kāpņu telpas durvīm tik ļoti, cik vien ir iespējams, lai lietus, kurš nodevīgi sijājas tieši durvju virzienā izmērcētu tikai lieveni, bet mani atstātu sausu.

Tā ir mana pirmā spilgtākā atmiņa par pērkona negaisu. Pirmā vizuāli spilgtākā un jutekliskākā. Pirms šī pērkona negaisa noteikti bija bijuši arī citi pērkona negaisi un pēc šī pērkona negaisa nudien ir bijuši neskaitāmi daudz pērkona negaisu, kuros es iemīlos atkal un atkal no jauna.

– Vectēv, kā rodas zibens?

– Dievs, koka ratos, brauc ar zirgu pa bruģi. No zirga pakaviem un apkaltajiem ratu riteņiem šķiļas dzirksteles – tas ir zibens, bet tas troksnis, kad pakavi un ratu riteņi saskaras ar bruģi – no tā rodas pērkons.

Mans vectēvs nebija diez ko reliģiozs, drīzāk tāds žuļiks, latviskās dzīvesziņas piekritējs. Savukārt es biju bērns ar ļoti spilgtu iztēli un šo ainu iztēlojos dzīvāk par dzīvu – ratos stāvēja sirms kungs ar bārdu, kaut kas līdzīgs manam vectēvam, pavisam noteikti. Ratiem bija lieli koka riteņi, apkalti ar dzelzi,  to priekšā zirgs vārdā “Citrons”, gluži kā vectēva darbavietas zirgs. Savukārt par bruģi man bija divas versijas, atkarīgs no tā, kurā Latvijas pusē es atrados – vai nu Tukuma vecpilsētas šaurās ieliņas, vai nu mistiski bruģēts un gandrīz smilšu ieskauts ceļš, kas savienoja pilsētu, ar meža ielokā noslēptām, vasarnīcām Latgalē.

Vēl tagad, pieauguša cilvēka vecumā, šis skaidrojums man ir daudz reālāks nekā patieskais skaidrojums par to, kā rodas pērkona negaiss. Šis ir mans “Vai Ziemassvētku vecītis ir īsts?” stāsts.

Vectēvs ne tikai uzbūra vienu no manas bērnības maģiskākajiem stāstiem, bet arī iemācīja to, ka pret pērkona negaisu ir jāizturas ar bijību. Pērkona negaiss bija viņa mīļākā dabas parādība un tā dabas parādība, no kuras viņam bija visvairāk bail. Pērkona negaiss ir mana mīļākā dabas parādība un es pret to izturos ar ļoti lielu cieņu un godbijību. Tas var tevi sajūsmināt un tas var tevi iznīcināt. Tāpat kā mīlestība.

Pelēkā ir latviskākā no visām krāsām. Pelēkais rudens un pelēkais pavasaris ir mana mīļākā šo gadalaiku forma. Nupat jau arī ziemas ir pelēkas. Vienīgais mīnuss šajā ilgajā pelēcībā ir tas, ka nav pērkona negaisa. Kad līst jau neskaitāmas dienas no vietas, kad debesis ir pārklātas ar pelēku mākoņu vāku, kad lietus sijājas tik monotoni un vientulīgi, ka pat pulksteņa tikšķēšana sāk likties apveltītāka ar radošāku toņkārtu, tad man ļoti sāk pietrūkt pērkona negaiss. Skaņa, kas spēj iedot dzīvības sajūtu debesīm un zemei. Satricināt, sapurināt, pārtraukt monotono, vientulīgo eksistenci pretī garākām un gaišākām dienām.

Reiz ziemā, brienot cauri piesnigušam parkam, dzirdēju dārdam pērkona negaisu. Tā esot reta, bet iespējama parādība ziemā. Vientulīgi lietaini monotonās un pelēkās ziemas būtu daudz vieglāk pārdzīvojamas, ja tajās būtu pērkona negaiss.

Ļoti gribas pērkona negaisu. Tagad.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s