#dodpieci un #dzīvošodien

Šī gada pieci.lv  labdarības maratonā tiek vākti ziedojumi vēža slimnieku psihosociālajam atbalstam. Viens ziedojums 5 EUR vērtībā nodrošina vienu nodarbību rehabilitācijas nometnē. Man ir patiess prieks, ka no visām iespējamām vēža slimnieku atbalsta formām ir izvēlēta tieši šī – psihosociālais atbalsts. Jo šī ir tā joma, kuru diemžēl ļoti daudzi ikdienā piemirst vai pat uzskata par nebūtisku.

Arī manu ģimeni vēzis nav saudzējis, savukārt mani pašu – psihoemocionālas problēmas. Tāpēc spēju labi iztēloties to, cik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti vēža skartajiem cilvēkiem ir nepieciešama šāda veida palīdzība.

Šis ir veltījums, pirmkārt jau, manām mīļajām vecmāmiņām un visām, visām mīļakajām vecmāmiņām pasaulē, kuras ir skāris vēzis.

Bērnībā man likās, ka visām vecmāmiņām ir vienādi vārdi. Manas vecmāmiņas vienoja ne tikai vienāds vārds, bet arī viena slimība, kura diemžēl arī viņas šķīra. Vēzis.

Vecmāmiņa jaunībā esot izskatījusies mazliet kā Odrija Hepberna – augumā neliela un trausla, izteiktiem vaigu kauliem un acīm, Odrijas stila frizūru. Un skaistām krūtīm. Reiz dusmās viņa esot pateikusi, ka tās krūtis tik lielas un traucē, varētu griezt nost un miers. Nogrieza arī. Krūts vēzis. Nogrieza arī matus un apgrieza visu dzīvi kājām gaisā. Pēc ārstēšanās beigām, vairāk nekā pusgadu vecmāmiņa katru rītu cēlās pirms saullēkta, lai ar sīpolu smērētu galvu, jo tas palīdzot ātrāk matiem ataugt. Nezinu, vai šis savdabīgi smakojošais rituāls vairāk palīdzēja ātrākai matu ataugšanai vai vecmāmiņas pārliecības vairošanai par izveseļošanos. Tagad par šo visu liecina liela rēta krūšukurvī, krūts protēze un apziņa, ka dzīvo šodien.

Dzīvot šodienai patika arī manai otrai vecmammai. Un vēl vairāk viņa to apzinājās tajā dienā, kad sēžot savā baltajā taksometrā, kā pirmā sieviete taksiste mūsu mazpilsētā, apzinājās, ka plaušu karsonis ir mazākā skāde, kas skārusi viņas plaušas. Plaušu vēzis. Pēkšņi lielā un stiprā vecmamma, kura bija visiem, visur un darīja visu, bija kļuvusi par mazu un sargājamu. Sabruka ne tikai viņas raženais stāvs, bet arī emocionālā pasaule. Kā sāpīgu atgādinājumu tam, ka jādzīvo šodienai, katru dienu varēja dzirdēt vecmammu, ar visām pasaules skumjām un cerību balsī, sakām – ja tu zinātu, kā man vēl gribas dzīvot..

 

 

Ziedo un palīdzi pasaulei kļūt mazliet labākai!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s