Kapusvētku romantika (un saldējums)

Kapusvētki ir kaut kas crazy. Un latvieši ir kaut kas crazy. Es vismaz nezinu nevienu citu valsti, kurā uz kapiem dodas ne tikai bērēs, bet arī svinēt svētkus. Pietam, vasaras vidū, kad ir neizmērojama tveice un īpaši jūtīgi deguni neko citu nesaož kā vien trūdošu līķu smārdu un liliju šķebinošo smaržu. Ja ne deguni saož, tad smadzenes un visas psiholoģijas štellītes jau nu gan.

Bērnībā vecāki mani vasarās nosūtīja uz dziļiem Latgales laukiem pie vecvecākiem. Labi, meloju, lauki nebija dziļi, tie vispār bija drīzāk gan Sēlijā, nevis Latgalē. Cik zinu, visi no tā gala parasti mēdz normāli sacepties, ja viņus par latgaļiem saukā. Nav te Latgale un viss. Mans vasaras režīms bija – noēst visus zaļos ābolus piemājas ābelēs, izbesīt kaimiņienes lēkājot pa malkas grēdām, spēlēt kārtis pagalmā ar draugiem, lauzt sev sirdi ar savu pirmo mīlestību, neveiksmīgu, protams, klausīt vecākām meitenēm, kuras bija bosi un no krievu bērneļiem iemācīties krievu valodā ko vairāk par „bļe” un „nafig”. Vienīgais, ko no viņiem neiemācījos, un tas sagādā man grūtības vēl reizēm šodien, ir atšķirt, kur jāliek uzsvars vārdos „pisatj” – čurāt un rakstīt. Nedēļas nogalēs ar vecvecākiem kopā mēs mēdzām braukt uz Daugavpils lielāko tirgu pasaulē, kur es spēju izčīkstēt, lai man nopērk visnevajadzīgākās preces uz pasaules (plastmasas prāmi ar plastmasas mašīnītēm, piemēram, par tiem laikiem lielu naudu), ja mēs nebraucām uz tirgu, tad mēs braucām uz kapiem. Baigi gotiski. Bet nu tādi nu bija mani vecvecāki – kapus kopa tikpat regulāri kā citi aplaista istabas augus. Reizi vasarā bija īpaši jāsapucējas, jāuzvelk smukākās štātes un jābrauc uz kapusvētkiem. Ne es īsti ķēru, kad tas notika, ne kāpēc tas notika un kāda jēga no tā, viss, kas mani interesēja – saldējums. Fakin saldējums! Par divdesmit santīmiem gabalā, citronu vai plombīra, kraukšķīgā vafelē. To parasti tirgoja kāda sieviete īsiem matiem, viņai bija balta saldējuma kaste, kur vienā nodalījumā bija saldējums, otrā vafeles. Es vectēvam noēdu visu sīknaudu, bet visticamāk, ka tas bija vienīgais veids, kā noturēt manu uzmanību kapos. Otrs bija ar reliģiju saistītu verķīšu pārdošana – rožukroņi, Bībeles, no dzintariem salipinātas svētbildes, sveces un tā tālāk. Tos gan man nepirka, teicās, ka es tāpat nesaprotot, kas tas ir un kāda tam visam nozīme (bet rožukronis gan man likās foršas krellītes…). Vēl pēdējā izklaide bija aiziešana pāris kapu kopiņas uz priekšu, lai uzsistu klaču ar radiniekiem, nekāda dzīvā saruna tur jau gan nebija, nevis tāpēc, ka viņi būtu miruši, bet tāpēc, ka mēs vienkārši dzīvojām vienā mājā un visu jau viens par otru zinājām tik un tā. Kapos parasti bija ļoti daudz cilvēku, sabraukuši no visām pusēm ar saviem žigulīšiem, moskvičiem, pavisam liela elegance bija kāds aprūsējis golfiņš, bet manās acīs vislielākā elegance bija zirga pajūgi, kuri bija piesieti starp mašīnām un pacietīgi gaidīja savus ballētājus.

Tā nu tas bija bērnībā, pēc tam vecāki mani vairs uz laukiem nesūtīja, jo vecvecāki pārvācās dzīvot pie mums. Kopš tā brīža došanās uz kapusvētkiem kļuva bez maz par kulta pasākumu, kuram vecmamma gatavojas visu vasaru un braucienu uz kapusvētkiem gaida aptuveni tikpat ļoti kā daži labi hipsteri Positivus festivālu. Es nebiju bijusi kapusvētkos gadus septiņus vismaz, jo tieši tajā laikā, mans dumpinieciskais pusaudža gars vienmēr gribēja sēdēt zaļā pļavā un baudīt kārtējās lieliski skanošās hardcore grupas koncertu vai arī nebūt Latvijā uz to laiku, kā tas bija pēdējos gados. Tāpēc šogad biju nolēmusi, ka jāaizbrauc paskatīties, kādi īsti tad ir tie kapusvētki tagad. Īpaši jau nu tāpēc, ka pēdējos gados Latvijas mērogā diezgan aktīvi sāka runāt par šo te fenomenu – kapusvētkiem. Tiem veltīta teātra izrāde, internetā atrodami joki par to kā iztulkot angliski „kapusvētkus” un kā to vispār paskaidrot, pat viena no lielākajām mobilo sakaru kompānijām ļoti trāpīgā, uz jūtām spēlējošā un patriotiskā reklāmā pamanījās iemest to, ka „latvieši prot svinēt svētkus kapos”. Nē nu, forši, cilvēki sajūsminās, spodrina savu latvieša identitāti un kapusvētkus pat pielīdzina tādām latviešu vērtībām kā Dziesmu svētki vai Dainu skapis. Tikmēr es tajā visā nesaskatīju neko baigi īpašu, laikam mana latvieša identitāte nekauc pēc uzmanības šajā jomā, jo bērnībā es kapusvētkos esmu bijusi vairāk nekā dažs labs Rīgas bērnelis zoodārzā un man tāds pasākums nekad nav licies maksimālā eksotika, drīzāk kaut kas pašsaprotams.

Būtībā jau kapu svētki ir radušies bez maz tāpēc, ka kādam mācītājam kļuva skumji, ka vasarā viņa dievkalpojumu vietā cilvēki aizrautīgi rušinājās kapos. Tāpēc, lai apvienotu patīkamo ar lietderīgo viņš izštukoja, ka varētu dievkalpojumu novadīt kapos. Diezgan tipisks cilvēku izgājiens – ja kalns neiet pie Muhameda, Muhameds ies pie kalna (visticamāk, ka tāpēc kapusvētkos tirgoja saldējumu, kaut kā jau tie bērni uz tiem kapiem jāatvilina).

Mana pirmā vilšanās – saldējuma ta’ nav. Tirgotāji ar reliģisko atribūtiku arī ir sarukuši līdz precīzi vienam, kurš piestutējies blakus koka karošu tirgotājam (jo kāpēc gan netirgot kapusvētkos koka karotes? Ja nu kādam pēkšņi nākas aizbērt kapu vai atrakt, karote būs tieši laikā!), zirga pajūga neviena, arī moskviča un žiguļa ne, golfiņi toties savairojušies kā sēnes pēc lietus, dažs labs ar lauku tūningu, dažs labs izskatās nemazgāts kopš noripojis no rūpnīcas lentes. Savu vietu atraduši arī pāris X5 bumeri, pēdējā izlaiduma volvo un lauku apstākļiem piemērojušies citi džipi.

Šogad braucu ar domu, ka varētu pamēģināt uzķert to īsto iemeslu un fīlingu, kāpēc cilvēki joprojām tik aktīvi dodas uz kapusvētkiem. Noķēru to, ka kapusvētkos ir aptuveni divas cilvēku grupas, pirmā, kuri tiešām atnāk pasēdēt pie savu radinieku kapa, atcerēties zelta laikus un citas jaunības dienas, paskatīties vai vecais brūtgāns vēl dzīvs, kā arī nervozi pārmīt pāris vārdus ar paziņām – kas zin` varbūt nākošajos kapusvētkos būs jau apbērts ar trīs saujām smilšu. Izskatās, ka šie cilvēki šeit ir tāpēc, ka viņiem ir tas mērķis, tas patiesais iemesls, kāpēc ir jābūt kapusvētkos. Viņi ir apmeklējuši kapusvētkus visu mūžu un turpinās to darīt, līdz nāve viņus šķirs. Viņos iekšā ir tā reliģija, tā pārliecība un bezierunu paklausība. Vajag un viss.

Un tad ir tā otra grupa cilvēku, kuri visbiežāk atbrauc ar tiem X5 vai jaunākajiem volviķiem. Ir tādi, kuri atved tos, kuri pieder pie pirmās grupas, ir tādi, par kuriem liekas, ka viņi uz šejieni atbrauc, jo Daugavpilī atšķirībā no Rīgas nenotiek Daugavpils Fashion Week. Tāpēc tādu var mēģināt uztaisīt kapos, ne? Spilgts piemērs – kupla ģimenīte stāv netālu no manis, mazākajām princesēm mugurā čaukstošas rozā kleitas, tādas, ko amerikāņu bērniņi velk kāzās, kad svaida rīsus pa gaisu. Tēvam ar meitu brūtgāniem sandeles pēc labākajām tradīcijām – ar zeķēm. Vecākajai meitai, uz gadiem astoņpadsmit, liekas, ka uz kapusvētkiem atbraukusi pa taisno no Daugavpils koijotiem vai Fēniksa, mugurā sarkana, īsa un apspīlēta kleita, kuras sānos savelkošās gumijas lieliski izceļ arī uz vēdera esošos ziemā uzkrātos lauku labumu krājumus. Ķieģeļa izmēra somiņa pieskaņota dekoltē un rokassprādzei – visā Tiffany&Co veikalā noteikti nav tik daudz dimantu un briljantu cik viņai uz somiņas, dekoltē rotājuma un rokassprādzes. Blondie, pieaudzētie mati ir saveidoti lokās pēc labākajiem paraugiem, toties īsti nevar saprast pēc kādiem paraugiem ir strādājusi viņas matu pieaudzētāja – īsajā zēngalviņā piespraustie mati izskatās, ka turas vairāk uz brīnumu, nevis profesionalitāti. Skaista ir arī viņas saželejotā čolka un augstprātīgais skatiens citu virzienā. Savukārt viņas māmiņai mugurā ir mincīšraksta kleita, skaisti ieveidota blonda frizūra ar rozā šķipsnām un tikpat skaisti iztrūkstošie vismaz trīs zobi, ko var ievērot viņai smejoties. Tādas stila un modes pērles neiztrūkstoši var redzēt teju pie katra trešā kapa. Sajūta nedaudz ērma, pirmkārt, tāpēc, ka savā vienkāršajā, baltajā kleitiņā, jūties kā baltais zvirbulis, otrkārt – tāpēc, ka nesaproti, kāpēc kapos ir vajadzīgas tādas ārišķības. Negribētos domāt, ka tajā Latvijas galā ir nu tik čābīgi ar kultūras vai citiem sabiedriskajiem pasākumiem, ka kapusvētki ir vienīgā iespēja, kuru uzpucēties un izrādīt sevi. Varbūt, ka sava ietekme tur ir tuvumā esošajai slāvu kultūrai, kura paģērē, ka uz visiem pasākumiem jāsapošas pēc labākajiem ieskatiem.

Es jūtos noķērusi nelielu kultūršoku, viegli sajūsmināta par redzamo un manī pat rodas vēlme šo visu kapu kultūru un kapusvētku fenomenu ar tajā iesaistītajiem cilvēkiem papētīt vēl dziļāk. Krietni interesanta pētāmā viela. Liekas, ka kapusvētki bija, ir un būs, vismaz līdz nākamajai paaudzei, pēc tam jau tas varētu palikt par slidenu jautājumu – vai nu tāpēc, ka puse tiks apbērēti kaut kur ārzemēs vai nu bez maz vai tāpēc, ka uz kapiem neviens nenāks, jo tur nebūs bezmaksas wifi. Bet varbūt, ka tieši otrādi – šobrīd modīgi saglabāt spēcīgu savu, latvieša, identitāti un pēkšņi šis kapusvētku kults būs kļuvis nozīmīgs un ļoti aktuāls trends tai sabiedrības daļai, kura regulāri izceļ saulītē ar latviešu identitāti saistītas trendīgās lietas.

Neskatoties uz maniem novērojumiem, atmosfēra kapos šķiet nepiespiesta un jauka, baznīcas korītis nodzied pāris vārgas meldijas, mācītājkungs starp reliģiskiem tekstiem paspēj vēl sarīkot balsošanu, kad tad īsti taisīt nākamos kapusvētkus – svētdienā vai tomēr sestdienā, baznīczēns savāc no katra pa ziedojumiem, mēs ģimeniski noskatāmies uz šiem procesiem un dodamies svētku pusdienās pie radiniekiem, kur pēcāk mērcējam kājas Daugavā un atpūšamies.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s