Berlīne. Latvieši.

Tas bija pirms gadiem diviem, kad manas mājas bija mūžīgi brīnumainā Berlīne, kad latviešus visbiežāk satiku nejauši, kad dziedāju uz māju jumtiem un minos ar velosipēdu krustu šķērsu cauri Berlīnes bruģētajām ielām.

Liekas, ka latviešiem ir tāds teiciens, ka latvietis latvieti var satikt visur, tikai ne Latvijā. Bet varbūt, ka tāda teiciena nav un to es tik tikko pati esmu izdomājusi. No otras puses skatoties, runājot par tām visām skumjajām krīzes lietām, kuras visiem jau ir apriebušās vēl trakāk nekā Stockmann Trako dienu dzeltenie maisiņi, var teikt, ka tā drīz varētu būt liela patiesība, ka latvieši savus tautiešus vairāk satiks ārzemēs, nekā dzimtās zemes ielās. Štrunts ar visu to padarīšanu, šoreiz pastāstīšu par to kā man sanācis ar šo gadījumu, ka latvietis latvieti satiek visur, tikai ne Latvijā.

Tikko, kad biju ieradusies Vācijā, saņēmu draudzīgu vēstuli no Ievas, ka viņa šobrīd ir Dānijā, Tautskolā un oktobra beigās būs Berlīnē, lai rādītu izrādi ar savu skolu. Tiem, kas nezina par kādu Ievu es šobrīd rakstu, droši vien ir tāds – pf, ko? Ieva ir viens varens cilvēks, ar kuru man bija tas gods iepazīties nez kurā tālā divtūkstoš kaut kurajā gadā. Viņas galvenā mājvieta ir Ventspils, bet ļoti bieži viņu var satikt arī Rīgā un Kandavā. Rīga un Kandava , kā zināms, diezgan bieži sanāk pa ceļam arī man. Lai vai kā nu tas ir iznācis, bet kādu brīdi bija tā, ka ar Ievu satikāmies labi, ja reizi gadā. It kā jau var teikt, ka laba daudz nevajag, bet tomēr – nedaudz vairāk to labo gribas nekā reizi gadā. To visu komiskāku vēl padarīja tas, ka parasti saņēmu vai sūtīju sms vai vēstules ar to, ka – o, tu Rīgā? vai – o, tu Kandavā? Bet kā jau Mērfijam patīk, vienmēr nostrādā tas, ka viena no mums nav tur, kur ir otra. Vai arī tikko ir no turienes aizbraukusi, kur ir ieradusies otra. Un tad jau vēl tas, ka visu laiku aizņemtība un kas tik vēl ne, lai patiešām ņemtu reiz par reizēm un satiktos. Labi. Štrunts ar visu. Es ļoti priecājos, kad uzzināju, ka Ieva būs oktobra beigās Berlīnē.

Par spīti visam, vienā ceturtdienas vakarā mēs tomēr satikāmies. Nopirkām pa aliņam un iebiezinātajam pienam, atrastajā krievu preču veikalā (kur, starp citu, ir arī Laimas zefīri un šokolādes un Rīgas balzāms, un saulespuķu sēkliņas par 2-4eiro, urļikiem šeit izdzīvot būtu neiespējami) un grimām sarunās par dzīvi Vācijā, Dānijā un par tiem, kas otrpus – Latvijā.

Ja tu esi izlasījis tik tālu un domā – nu un, sarakstījusi te tādu penteri par vienu latvju meiteni, kuru satikusi Berlīnē, tad es varu tevi iepriecināt, ka ar to nebeidzas latviešu stāsts un apbēdināt ar to, ka tev, visticamāk, būs jālasa vēl tikpat daudz, ja ne vēl vairāk.

Vakars silts, bet jau vēls. Norunājam, ka piektdien tā pat dosimies izklaidēties un tāpēc brauksim uz māju pusi. Ejam pāri Alexanderplatz un tur spēlē ielu muzikanti, kurus es tur esmu manījusi bieži, jo bieži. Ieva izvelk no somas savu, skolā aizlienēto, kameru un sāk viņus filmēt, jo viņi spēlē smeldzīgi skaisti un nedaudz izklausās pēc Coja. Tūlīt pat klāt ir viens no viņiem, ar trauciņu rokā un lūdz kapeikas, kā arī piedāvā grupas CD par pārcik eiro. No viņa izrunas es noprotu, ka vācu valoda nepavisam nav viņa dzimtā un jautāju – vai tu esi no Krievijas? Uz ko viņš atbild ar pretjautājumu – jūs runājat krieviski? Pēc apstiprinošas atbildes, pārejam uz krievu valodu. Tālāk viņš stāsta, ka ir no Ukrainas un, lūk, tur grupā puisis no Kreivijas, meitene no Vācijas un otrs puisis – no Latvijas. Mēs ar Ievu iebļāvāmies tik skaļi un sinhroni – iz Latviji?!, ka nabaga puisis atleca desmit metrus vismaz no mums. – Jā, no Latvijas, nāciet nu, beigs spēlēt, iepazīstināšu. Tur ir vēl no Latvijas viens vīrietis un meitene – to sakot, viņš ņem mūs aiz rokas un stumj grupas virzienā. Kamēr gaidam, kad viņi beigs spēlēt, pie mums pienāk meitene un saka – latvietes? Mēs ar platu smaidu uz lūpām – jā! Panku meitene, Katrīna vārdā, no Latvijas, dzīvojas pa Berlīni jau no pagājušā gada novembra. Runājamies par šo un to un nespējam noslēpt sajūsmu par to, cik dīvainas ir sajūtas, ka esi pilsētā, kur ir 4 miljoni iedzīvotāju un starp visiem viņiem uz ielas pēkšņi, pavisam nejauši, satiec latviešus. Mistiski. Pie mums pienāk lietuviešu puisis un puisis no Ukrainas un saka, ka viņiem pēc tam ir afķerpatij, tam ņi daļiko, lai mēs arī nākot. Mēs ar Ievu tā kā minstināmies tā kā nezinām – iet, neiet. Mūsu jaunības dienu panciskais gars iekšā jau kliedz, ka jāiet, bet vecuma pievarētais saprāts liek vēl minstināties. Grupa beigusi spēlēt, un pie mums pienāk klasisks bezpajumtnieks, pēc izskata. Viņš jautā – latvietes? Sakām, ka latvietes. Aivars, no Ogres, dzīvojot jau divus ar pusi gadus Vācijā. Aizbraucis uz Minheni, lai strādātu, bet neesot bijusi darba atļauja, kuru nevar dabūt, jo nav deklarēta dzīvesvieta, kuru nevar dabūt, jo nav darba atļaujas. Nu neko, atbraucis uz Berlīni, strādājis nelegāli, firma nobankrotējusi, naudu savākusi, viņš palicis uz ielas. Bet neko, pudeles lasīt arī esot labi. Vēl viņš paspēja mums izstāstīt vismaz trīs komiskus stāstus par Ufo un Fredi un vēl pāris pavisam dīvainas lietas, kas lika apšaubīt viņa skaidro saprātu dotajā mirklī.

Tā nu tas iznāca, ka mēs atstājām tā mirkļa burvību turpat uz vietas un atteikušās no ballīšu piedāvājumiem, devāmies katra uz savām mājām.

Ir arī stāsts par to kā mani internetā uzmeklēja kāds latviešu puisis, lai.. uzdāvinātu man velosipēdu, tā vienkārši. Kā latvietis latvietim. Bet par to – citreiz, kādreiz.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s