LET’S TAKE IT COSMOSS

Mana dzīve mēdz mest kūleņus. Turklāt visbiežāk dzīve iesprūst kaut kur kūleņa vidū, paliek uz galvas, kājām gaisā un liek man krietni pamocīties, lai tiktu atpakaļ normālā līdzsvarā un skaidrībā ar visu. Bet tas jau ir cits stāsts. Pirms kāda laika dzīve apmeta vēl vienu kūleni, it kā tādu nemaz ar ne negaidītu, iepriekš paredzētu jau, bet, neskatoties uz to, kūlenis bija sāpīgs. Krietni.

Nu, lūk, tad, kad mana dzīve nodarbojas ar kūleņu mēšanu es visbiežāk jūtos slikti, ļoti, ļoti slikti un tad es visbiežāk meklēju cilvēkus, meklēju padomu pie viņiem vai vienkārši sajūtu, ka man kāds ir blakus. Bet visam ir jābūt normas robežās, kā izrādās. Meklējot cilvēkus, nokļuvu vietā, kur man apkārt bija vairāki tūkstoši seju. Tādā vietā vienā brīdī saproti, ka nu cilvēku ir daudz par daudz un tas nemaz nav labi. Pēkšņi rodas sajūta, ka visi tie cilvēki iemīdīs tevi zemē, nosmacēs vai kā citādi nobeigs. Gribas būt vienam.

Tā bija ļoti vējaina vasaras novakare, ap astoņiem vakarā. Jūrā milzīgi viļņi, tā izskatās dusmīga un nedraudzīga. Īpaši pret tiem, kuri uz jūru ir ar „jūs”. Krasts ir sarāvies mazs, mazītiņš, lai dotu vietu jūrai izgāzt savas dusmas. Neskatoties uz to visu, es jūtu, ka jūra ir manējā, mana, es stāvu jūrā līdz ceļiem, viļņi apskalo manus zābakus, kuri neļauj samirkt manām kājām, manu zeķu mežģīnes un lentītes plīvo vējā tik sparīgi, ka tūlīt varētu aizlidot. Mana jaka varētu aizlidot pa gaisu, ja ne vien smagās kabatas un piedurknes to notur uz mana ķermeņa. Kapucis ik pa laikam krīt nost, ļaujot seju pārņemt vēja pluinītajiem matiem. Man uz acīm ir saulesbrilles, kas kopā ar kapuci noslēpj mani no cilvēkiem, sajūta kā bērnībā, kad pieliec rokas priekšā acīm un domā, ka esi neredzams. Man liekas, ka viņi mani neredz un es izliekos neredzam viņus. Es redzu tikai lēnām uz rietu gatavojošos sauli, mākoņus, milzu viļņus un divus kaitotājus kaut kur starp jūras krastu, daudz cilvēkiem, mani, sauli un horizontu. Un viss, ko es dzirdu ir nemitīga vēja šalkoņa gar ausīm un mūzikas skaņas, kuras jau kopš rudens drūmajiem mēnešiem mani ir pavadījušas ik uz soli un kuras esmu kārojusi dzirdēt klātienē, bet līdz šim nespējusi to realizēt. Tas, ko es jūtu, ir mūzikas skaņas līdz mugurkaulam, pār visu ķermeni. Liekas, ka mūzika ir katrā ķermeņa šūnā, tā iekļūst iekšā, novibrē un papildina to sajūtu kosmosu, kurš manī ir iekšā no tās saplūšanas ar jūru, vēju, dabu un pašai sevi. Un tā stundu es plūstu kopā ar mūzikas sniegto kosmosu, dabu un pati sevi. Pēkšņi viss saslēdzas īstajās vietās un ir neizsakāmi labi un skaisti. Tu jūti jūru pie kājām, tu jūti vēju matos, tu jūti spārnos ceļošu mūziku ķermenī. Absolūta vienotības sajūta ar visu. Pilnīgs kosmoss un labsajūta.

Un tad pēc nedēļas, kad biju iesprostota šaurā telpā, ja vien to var nosaukt par telpu, kopā ar vēl četriem cilvēkiem, es izjutu to pašu maģisko labsajūtu, traucoties pa lauku ceļiem, kur līkums sekoja pēc līkuma un kalns pēc kalna, kur apkārt tikai un vienīgi pļavas, kur brauc kilometriem tālu un saproti, ka tuvējā apkārtnē bez tevis visticamāk neviena nav, kur viss izskatās aizmirsts, nevienam nepiederošs, atdots atpakaļ dabai, kur mākoņi ieskauj joprojām rietošo sauli. Tu jūties atpakaļ pie saknēm, bērnībā, mājās, pie dabas, pie nekā samākslota, pie visa vienkāršā un saprotamā. Un mūzika, tā pati mūzika, kas pirms nedēļas plosīja iekšas, to visu tikai papildina – māju un „savējo” sajūtu. Atmiņās vēl uzpeld pirms nedēļas piedzīvotais, sejā iezogas smaids un tu saproti, ka viss var būt vienkāršāk un labāk nekā ir. Kaut vai uz to mazo brīdi. Uz to stundu jūras krastā vai septiņām minūtēm dziesmas garumā.

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s