Man vienmēr ir paticis izplūst garos un paplašinātos teikumos, kuros es nepiedienīgi nemāku salikt pareizi pieturzīmes, lai aprakstītu to, ko vēlos jums pastāstīt. Tāpēc – pietiekami īsos (vismaz īsākos nekā parasti) teikumos (kas gan nenozīmē, ka to būs maz) par to kādas bija manas nedēļas brīvdienas Amsterdamā.
Nevienam nav noslēpums, ka es esmu neizmērojami liela zālītes fanāte, tāpēc tikai loģiski bija tas, ka gribēju aizbraukt un apskatīties zālītes galvaspilsētu – Amsterdamu.
Tagad izlasi vēlreiz iepriekšējo teikumu, vārda “zālītes” vietā liekot vārdu “velosipēda”, un uzķersi pareizo domu kāpēc gribēju apskatīties Amsterdamu.
Tad nu vienā jaukā dienā kursabiedrs piedāvāja par smieklīgi lētām naudas summām nokļūt no Berlīnes uz Amsterdamu, veiksmīgi sarunāju ar jauku meiteni vai varu padzīvoties viņas skolas milzu izmēru kojās, un krāmēju somu, lai dotos ceļā.
Amsterdama – pilsēta zem jūras līmeņa, kurā ir vai nu slapjš un līst vai nu sutīgs un saule. Laika ziņās solīja pirmo variantu, bet realitātē bija otrais.
Amsterdama – maza, šaura, saspiesta. Īpaši, ja tajā ierodies pa taisno no Berlīnes milzu ēkām un platajām ielām. Smukām, šķībām mājiņām un šaurām ieliņām, kurās lavierē caur velosipēdu miljoniem un tūristu tūkstošiem.
Kanāli un tiltiņi – vairāk nekā visā Latvijā upju kopskaitā. Nopeldies kādā no tiem – 90 eiro soda nauda un vismaz tik pat daudz slimību.
Mašīnas, noparkotas kanālu malās, ar pusi riepas pāri kanāla malai, bez nožogojuma. Nedēļā kanālā vidēji iegāžoties ap 8 mašīnām. Un noparkotas tur ir visādas mašīnas – sākot ar maziem sarkaniem kroplīšiem, beidzot ar mustangiem. Piemaksājiet man, vismaz piecu ciparu summu, lai es tur parkotos.
Velosipēdi – visur. Un ar visur – es tiešām domāju – VISUR. Tādā vietā liekas smieklīgi un nereāli, ka Latvijā pirms pāris gadiem (un arī tagad nedaudz) visādās kritiskās masās cilvēkiem nācās karot par velosipēdista vietu pilsētas ielās. Ja uz ielas nesaprašanās starp tramvaju un velosipēdistu – vainīgs būs tramvajs.
Braukt ar velosipēdu, ja esmu pieradusi savā Latvijas mazpilsētā vizināties kā karaliene, vienīgā, pa veloceliņu, tad šeit to jādala ar vēl vismaz 15 velosipēdistiem vienu viet. Un jāsaprot, kuru no veloceliņa pusēm jāizmanto, lai nogrieztos, kurā luksoforā jāskatās, kura pārbrauktuve jāizmanto, kuram velosipēdistam nenogriezt ceļu un kuram neieskriet “pakaļā”.
Velosipēdi – tik dažādi un krāsaini cik vien fantāzija ļauj. Paši braucēji arī. Un uz velosipēdiem pārvadā visus – dāma bikškostīmā ar trīs sīčiem uz viena velosipēda, dredains vīrietis un četriem bērniem velosipēda kastē, vīrietis ar krēslu uz pleca miņas ar riteni, sirma ome brauc ar velosipēdu, ēdot kebabu un ar abām rokām neturoties pie stūres. Un vēl visādi brīnumi.
Pieņemu, ka man ir labi, ja divas bildes, kurās nav redzams kāds velosipēds. Un tās pašas, visticamāk, kāds konkrēts tuvplāns vai “ai, kādi smuki mākonīši”
Konstantā zāles smarža. Visur. Ik pēc desmit metriem. Pēc dienas pavadīšanas pilsētā, atnākot mājās, liekas, ka pats esi piesūcies ar zāles smaržu. Vai arī viss gaiss jau ir mūžīgi sasūcies ar zāles smaržu.
Pilns ar tūristiem, kas šķībi un apgaroti smaida, smaržo pēc zāles, taujā ceļu un bučo uz abiem vaigiem.
Neskaitāmi daudz rastafari subkultūras pārstāvju. Dredos un visos pārējos aksesuāros. Pilnīgi nevaru iedomāties – kāpēc viņi tik milzīgā skaitā ir tieši Amsterdamā.
Tūristu bodēs tiek tirgotas daudzas lietas, kas neviļus norāda uz to, ka Amsterdama ir Eiropas Jamaika.
Ļoti daudz turku un melnādainās rases pārstāvju. Vismaz katrs otrais pretīmnākošais. Un visi lielākoties – nošņurkuši un noplukuši. Tādi kā vietējie Amsterdamas “maskačkas urlas”. Izskatās ne visai patīkami. Rodas sajūta, ka viņi atbraukuši uz Amsterdamu, lai izdarītu visu minimāli iespējamo, lai izspiestu no valdības visu maksimāli iespējamo, lai neko nedarot, dzīvotu cepuri kuldami. Tādā brīdī saprotu, ka labāk, lai Latvijā mums iet čābīgi un skumji, nekā mūsu valsts ir pārpludināta ar tādiem tipāžiem kā šie. Pietiek jau ar saviem urļikiem.
Kaut kā neviļus radās iespaids, ka Amsterdama ir viens vienīgs ūdens un asfalts. Lai arī tur ir pietiekami daudz parku, bet starp tām šaurajām un mazajām ieliņām, šķībajām mājiņām un miljons velosipēdiem, tīri loģiski liekas, ka kokam iespraukties nav kur.
Tramvaji – dīvainākie kādus vien esmu redzējusi. Tas vien jau, ka tajos var iekāpt tikai pa divām no sešām durvīm, tajos iekšā sēž kontrolieris tādā kā dīvainā skabūzītī, viņu vietējais “etalons” ir jānopīkstina gan iekāpjot, gan izkāpjot. Kas patiesībā ir labi, jo tu reāli samaksā par to cik tālu esi braucis.
Dutch valoda – mikslis no angļu un vācu valodas, pirms brauciena uz Amsterdamu mani tā valoda kaitināja līdz pēdējam. Tagad liekas tīri pat forši, ka uzrakstus uz ielas un tramvajos var mierīgi izlasīt viņu valodā un saprast. To, ko viņi runā saprast joprojām ir kā saprast piedzērušos vācieti runājam angliski.
Muzeji – Van Goga muzejs – liels, moderns un interaktīvs. Piedāvā iespēju noskenēt QR kodu tavā stilīgajā smartfonā ar muzeja piedāvāto bezmaksas wifi. Manu mīļāko viņa darbu (pieņemu, ka izklausos šobrīd pēc kaut kādas viltotās augstdzimušas mākslas pazinējas) – Blossoming Almond Tree, gan, maitas, aizveduši parādīt amerikāņiem uz Ņujorku. Nacionālās mākslas muzejs – viss par un ap Nīderlandes vēsturi un ar to saistītiem mākslas darbiem. Arī – liels un smuks. Un ar smukiem apsargiem. Starp citu, Amsterdamā ir arī tetovējumu muzejs.
(paldies manai “nama mātei”, kura man aizdeva savu muzeju karti, lai es pabaudītu arī kultūru, tā vietā ietaupot vismaz 30 eiro naudiņas)
Kopsummā – smuka pilsēta. Sutīga pilsēta. Piebāzta pilsēta. Maziņa pilsēta. Šķība pilsēta. Velosipēdu pilsēta.
Nevarētu teikt, ka tā ir vieta, uz kuru gribēšu braukt vēl un vēl. Tā teikt – biju, redzēju, pietika.
Man vispār liekas, ka vienīgā vieta pasaulē uz kuru gribu vienmēr braukt vēl un vēl (neskaitot Latviju) ir Berlīne. Kaut kāda mistiski neizskaidrojama mīlestība man pret šo pilsētu.
Bet – jaukas brīvdienas, kopš neskaitāmu gadu pārtraukuma, patīkami atkal bija sajusties kā tūristam, kas knipsē ik uz katra soļa un apskata kaut ko pilnīgi jaunu un neredzētu.
Šeit var aplūkot vairāk tūristiņa bildes no Amsterdamas – http://www.flickr.com/photos/65396926@N07/sets/72157629990615086/
Šeit var aplūkot divas kustīgas bildītes ar negaisu Amsterdamā
1. – http://gickr.com/results3/anim_c2e6e734-1b17-3314-9131-0b08f1956228.gif
2. – http://gickr.com/results3/anim_4907b191-eced-3724-71e4-73e663e924c0.gif
Alise 
