Būtībā es cenšos nekad nelasīt tās anotācijas, kas sarakstītas uz grāmatas pēdējā vāka, lai neiespaidotos tam, ko grāmata man varētu sniegt. Reizēm izlasu personvārdus, kuri iesaka grāmatu, reizēm pārskrienu pāri pirmajiem diviem anotāciju teikumiem, lai kaut cik saprastu, par ko būs stāsts. Grāmata “Šeit nav nekāda bēdu leja” kaut kur fonā man jau ik pa brīdim pēdējā laikā bija uzpeldējusi, tad nu zemapziņas plūsmas vadīta, grāmatnīcas plauktā sniedzos pēc tās.
Pirmo reizi pamanīju to, ka izlasot uz pēdējā vāka publicēto kāda cita autora komentāru, sapratu kādā virzienā būs grāmata. Šīs grāmatas “ieteikumu” bija uzrakstījusi rakstniece Laima Kota, kuras darbos nereti pavīd maģiskā realisma notis.
Tāpat arī šajā, Ilzes Graudiņas, grāmatā “Šeit nav nekāda bēdu leja” maģiskā reālisma noskaņas var sajust starp veikli izveidotajām pārejām no cilvēku diologiem uz iekšējiem monologiem. Sākotnēji varbūt mazliet mulsinoši, bet diezgan ātri ir iespējams “ielasīties”, un šīs grāmatas tēlu iekšējās pārdomas sāk raisīt ne tikai veiksmīgu maģiskā reālisma sajūtu, bet arī apziņas plūsmas literatūras noskaņu. Un tam visam arī piestāv kā grāmatas izvēlētā tematika, tā norises vieta – psiholoģija un psihiatriskā klīnika.
Turklāt, ņemot vērā, grāmatas autores pamatprofesiju, var just, ka psiholoģijas puse grāmatā ir aprakstīta vairāk nekā uzticamību raisoši, neatstājot daudz vietas šaubīgām spekulācijām “vai tad tā tiešām ir”. Kaut gan – varbūt šeit ir liela nozīme arī manai personīgajai pieredzei. Bet droši varu teikt, ka tā ir un reizēm vēl trakāk. Atgādinu – kad runa ir par psihiatriju, nevis visu romānā aprakstīto.
Lasot mani ļoti patīkami uzrunāja arī bagātīgā valodas izvēle – vienuviet veiksmīgi sapinušies gan dažādi senvārdi, žargonvārdi, un vietām pavīd arī kāds “modernās mūsdienu valodas” svešvārds. Epiteti un hiperbolas grāmatas tēlu valodā virknējas tik krāšņi un iespaidīgi, ka brīžiem ir jāsmejas pilnā balsī. Cepuri nost autorei par tik reālistisku tēlu atveidošanu ar izmantoto vārdu palīdzību.
Grāmatas darbība it kā noris 21. gadsimta sākumā, un tajā ir ļoti patīkami un atjautīgā veidā apspēlēta dzimšanas gadu pieminēšana. Liekas, ka tikai vienā vietā atklājas precīzs gadskaitlis. Lasot grāmatu, brīžiem ir sajūta, ka stāsts ieplūst vairāk deviņdesmito brutalitātē, savukārt citās lapās – millēniuma cerību laikā.
Jāsaka gan, ka grāmatā “Šeit nav nekāda bēdu leja” ir sajūtams tas latviešu literatūrai raksturīgais drūmums (turklāt darbība noris ziemā, kas jau pati par sevi ir gadalaiku drūmuma virsotne), neiztikt arī bez Sibīrijas pieminēšanas un vēstures līkločiem. Manuprāt, ir labi nodota arī Latvijas gadsimtu mijas sajūta – ar asajiem kontrastiem starp nabagiem un bagātajiem, dzīves veiksminiekiem un pabērniem. Un psihiskās veselības traucējumiem, kuriem ir vienalga, vai tu esi bagāts, nabags, slavens, veiksminieks vai lūzeris. Novērtēju arī to, ka psihiskās veselības traucējumu diagnozes neapstājās tikai pie “depresijas”, bet ir noklāts diezgan daudzveidīgs un plašs traucējumu loks, kaut kādā mērā lasītājam arī parādot pishiskās veselības traucējumu dažādību un, cerams, arī sava veida stigmas mazināšanu.
Neskatoties uz mazliet sajūtamo drūmumu, grāmata patiesībā ir ļoti sirsnīga un silta – par sevī apjukušu, bet citiem tikai labu vēlošu cilvēku, kas par visu visvairāk grib pasaulē ienest kādu gaismas stariņu. Kaut kā neviļus pēc sajūtām manā galvā raisījās asociācijas ar Arno Jundzes grāmatu “Sarkanais dzīvsudrabs”, norises laiks apmēram tāds pats, tikai šī grāmata ir daudzreiz sirsnīgāka un maigāka.
Ja jāizteic kāda kritika, tad par tēlu personvārdiem – Helga, Ritums, Eižens. Šie ir vārdi tēliem, kuriem ir apmēram 18 – 26 gadu, grūti tomēr noticēt, ka šādi vārdi ir bijuši krietni izplatīti astoņdesmito gadu vidū (kad teorētiski ir dzimuši šie varoņi).
Veicot nelielu izpēti, noskaidroju, ka šobrīd Latvijā ir 211 Helgas, 26 Ritumi un 78 Eiženi. Nedomāju, ka gadsimtu mijā cilvēku ar šādiem personvārdiem ir bijis vairāk. Nerunājot jau par to, ka 80. dzimušajiem šie noteikti nebija izplatīti vārdi.
Atceroties studijās mācīto, par to, ka ir jāraksta tā, lai lasītājam rodas ticamības sajūta (piemēram, uzrakstīt, ka čivavas svars ir 20 kilogrami, pavisam noteikti neradīs pārliecību, ka šim stāstam var uzticēties), tad manī šāda savdabīgu vārdu izvēle nu nekādi nerada uzticamības sajūtu.
Bet šis vispār ir tāds latviešu literatūras fenomens – visādi citādi it kā ļoti normālos un labos darbos izmantot tēlu vārdos pavisam jocīgus un savdabīgus personvārdus. Būtu vispār interesanti papētīt, kas šim ir par iemeslu.
Tīri intereses pēc ieteiktu palūkot šo te izveidoto “100 populārākie personvārdi” vietni, kurā var smelties diezgan plašu informāciju par tēlu vārdiem, ja nu kādam topošajam (vai esošajam) rakstniekam kādreiz noder.
Piemēram, “Vārds Artūrs būtu minams kā paaudžu mantojums, jo ir bijis populārs 1920. gados, tad zaudējis popularitāti, bet sācis to atgūt ap 1975. gadu. 1985. gadā sasniedzis topa 8. vietu.” Vai arī, piemēram, ja gribas savā stāstā (kura darbība noris 90.) izmantot kādu ne visai mūsdienās izplatītu sievietes vārdu, lai radītu kādu “īpašu sajūtu” grāmatā, var mēģināt tēlam piešķirt vārdu Lāsma: “Lāsma – īstu popularitātes vilni šis vārds piedzīvoja pēc režisora Jāņa Streiča 1981. gada latviešu mākslas filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” parādīšanās.” Vai arī kādu no šiem latviski labskanīgiem un ierastiem, bet ne apnikušiem vai garlaicīgiem, personvārdiem: “70. un 80. gados latviešu ģimenēs ļoti populāri vārdi jaundzimušajām meitenēm bija Inese, Inga, Ilze un Dace. Šie vārdi vispopulārākie bija reģionos ārpus Rīgas – Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē.
Šobrīd Ineses, Ingas, Ilzes un Daces pašas ir vecumā, kad jau devušas vārdus savām meitām, tāpēc šie vārdi vairs nav vārdu topā.”
Kopumā – iesaku šo grāmatu, man ļoti “gāja pie sirds”, tā teikt un dodu visas piecas zvaigznes. Būs arī lieliska lasāmviela Ziemassvētku brīvdienām.
Alise 