Es parasti tā nemēdzu darīt, tas ir – rakstīt pārdomas par grāmatu, kuru neesmu izlasījusi līdz galam, vai, nu ļoti, ļoti sliktākajā gadījumā, vismaz līdz pusei, bet visam pienāk pirmā reize.
Un tā “loze” ir kritusi Viktorijas Paegles debijas grāmatai “Svētceļojums, mazulīt!”. Man pietika izlasīt aptuveni piecdesmit šīs grāmatas lapas.
Tā kā esmu ļoti vizuāls cilvēks (un bieži vien norādu uz to, ka Latvijas grāmatu izdevniecības pasaulē grāmatām nereti ir ļoti neglīti vāki), mani ļoti uzrunāja šīs grāmatas vāks – estētiski gaumīgs, moderni stilīgs. Un tas arī viss. Atverot grāmatu, bija sajūta, ka iekožos skaistā, zeltainā abolā, kurš vidū ir sapuvis un pilns tārpu.
Grāmatas ievadā ir minēts, ka šis neesot tipiskais ceļojumu apraksts par tūristu iecienītajām vietām. Tā tiešām ir. Turklāt, man gribētos teikt, ka šis ir drausmīgā valodā uzrakstīts ceļojumu apraksts pa citu kultūru vīriešu bikšupriekšām un viņu centieniem ielīst “blondas mazulītes” apakšbiksēs. Tādā ziņā, protams, nenosodu neviena cilvēka vēlmi un izvēles izbaudīt pasaules kultūras un ceļošanas prieku sev vēlamā formātā.
Pēdējā laikā sabiedrībā arvien aktuālāk virmo jautājums par latviešu valodas “tīrību”, jo arvien vairāk cilvēku saziņā izmanto ne tikai latviešu valodas vārdus, bet arī daudz anglicismu, aizbildinoties, ka latviešu valodā ir par maz vārdu un nav iespējams tik plaši izteikties. Skaidrības labad, es gribu piebilst, ka es neesmu kvēlākā “tīras latviešu valodas aizstāve” un uzskatu, ka pareizā vietā, laikā un formātā izmantoti anglicismi, rusicismi un visādu citādu valodu “cismi” tiešām var labi papildināt un akcentēt runāto vai rakstīto tekstu. Bet uzsvēršu vēlreiz – pareizā vietā, laikā un formātā. Un to nevar teikt par šo grāmatu.
“Kad viss tik ļoti besī, tad ir vairāk drosmes. Man ir risky moods un es uzaicinu savu Insta crush uz randiņu. Viņš piekrīt. Mēs sākam deitot. Īstenībā jau ne gluži.”
“Kveščenoju savas atmiņas.”
“Šodien jāsaplāno dzīve. Moš drīz jau braukt uz LA? Kad ielidoju Floridā, sarakstījos ar savu bestiju […]. Vadoties pēc Instagram, Miks ņemas ar filmēšanām n shit, toč nav mans vaibs, bet okay, uzjautāju.”
Piekritīšu autorei – kad viss tik ļoti besī, tad ir vairāk drosmes. Tāpēc saņemos drosmi un saku – šī grāmata ir drausmīgs sūds. Es nekad neesmu atļāvusies (jā, jā, labi – publiski) pateikt par grāmatu, ka tā ir sūds. Jau varu iztēloties kā pretargumentos man tiek teikts, ka es neko nesaprotu, esmu jau ar vienu kāju ja ne kapā, tad būmeru paaudzē iekšā, jo šis ir 21. gadsimts, baby, un par mākslu var kļūt jebkas, ko vien autors iztēlojas un par literatūru arī. Var, un es tam piekrītu, bet šis tiešām nebūs tas gadījums. Šeit nav pat pusceļš no pusceļa, lai varētu šo grāmatu tiešām saukt par “laikmetīgu un spilgtu debiju”. Šis ir diletantisms, kas ir centies būt laikmetīgs un ķipa trendij jaunajai edžij paaudzei, bet nebūs, mīlulīši, nebūs.
Es gribu arī pateikt, ka šādā stilā var uzrakstīt arī labu grāmatu, bet tomēr – būtu jābūt mazliet kaut kādām priekšzināšanām (līdzīgi kā mākslā – lai radītu kaut ko ekstravagantu un “ārpus sistēmas”, tev vispirms ir jāiemācās un jāizprot tā sistēma, kuru tad “salauzt”) par to, kā uzrakstīt grāmatu, kas kaut vismaz kvešenotu lasītāju ar leģendāro jautājumu “Ist das Kunst oder kann das weg?”*, jo šobrīd šī grāmata ir taisnā ceļā uz izmešanu.
Pēdējā laikā vispār esmu novērojusi, ka grāmatnīcu plauktos ir savairojušās grāmatas, kuras pilnīgi mierīgi būtu varējušas palikt kā ieraksti sociālajā tīklā facebook. Bet šī grāmata (gan valodiski, gan saturiski) jau nu vispār varēja arī mierīgi palikt privātās Whatsapp draugu sarakstēs.
Slikta reklāma arī ir reklāma un varbūt, ka kādam no jums tieši manas pārdomas būs radījušas vēlmi izlasīt šo grāmatu, tomēr šķiet, ka 22,45 EUR var iztērēt arī vērtīgākā veidā.
*” Vai tā ir māksla, vai to var izmest?”
Alise 