“Tu esi radoša un tas ir normāli radošiem cilvēkiem”, es pat vairs neatceros, kas bija “tas”, kas ir normāli, bet šos vārdus vienā no pirmajām terapijas reizēm man teica mana terapeite. Man toreiz kā akmens no sirds novēlās – tātad, šis viss IR normāli? Es tiešām esmu radoša? Es drīkstu būt radoša, tas ir ok?
Tas bija teikts ļoti sen, bet tolaik ļoti vajadzīgi un svarīgi man. Tāda pat sajūta man ir par Māras Upmanes-Holšteines, jeb AstroMāras, grāmatu “Piezīmes uz šaubu malām”.
Šī sajūta ir tā, ka šaubīties, meklēt sevi, riskēt, dusmoties, dumpoties, “gan skaļi smieties, gan stipri pārdzīvot”, baidīties, satraukties, ticēt, baudīt ir NORMĀLI. Pirmkārt jau, pieaugot kā cilvēkam. Otrkārt, attīstoties kā radošai (un ne tikai) personībai. Tāpēc man liekas, ka “Piezīmes uz šaubu malām” būs tā grāmata, kuru lasīs gan pusaugu meitenes, gan pieaugušas sievietes, gan radošas (un šaubu pilnas) personības, gan mūziķi, gan māmiņas, gan tie cilvēki, kurus Māra kaut kādā veidā saista un iedvesmo. Un katrs no šiem cilvēkiem “paņems” no grāmatas to, kas viņam liksies svarīgākais un vajadzīgākais “jo tā drīkst un tas ir normāli”. Kādam tas būs par drosmi darīt to, kas ir sirds aicinājums, kādai tā būs apziņa, ka nav tādas perfektās mammas, kādai apziņa, ka līks deguns (te es par sevi), viens kilograms šur vai tur, nav tas, kas tevi definē.
“Es nezinu, vai var teikt, ka, tāpat kā ir dažādas pakāpes ādas jutīgums, varbūt ir dažādas pakāpes dvēseles jūtīgums. Un es nezinu, kā ir labāk – būt atvērtam un visu just vai būt drusku emocionāli līdzsvarotākam. Bet es zinu, ka es jau no bērnības gan skaļi smejos, gan stipri pārdzīvoju.” //Māra Upmane-Holšteine
Un es zinu, ka visticamāk visi tie manis augstāk minētie cilvēki, izlasot “Piezīmes uz šaubu malām” nospriedīs, ka viņiem tā patīk. Jo tā ir patiesa, sirsnīga, siltuma pilna, atklāta un vienkārši jauka grāmata. Neaizmirsīsim gan to drusku dumpinieciskuma, kas skaisti apaudzis un dzīvo lieliskā simbiozē ar Māras sievišķīgumu un mammas būšanu. Grāmata ir gluži kā Māras pašas personība. Ir forši Mārai būt blakus un ir forši lasīt šo grāmatu.
Foto: manis bildēts, 2021
“Piezīmes uz šaubu malām” ir ļoti ātri izlasāma grāmata – vieglā, raitā un skanīgā (vai te būtu mūziķes talanta nopelns?) valodā sarakstīta, tā ieved Māras dzīves līkločos. Jāsaka gan, ka dažas nodaļas likās, ka pieskaras mazliet par maz, tā it kā virspusīgi, notikumiem, par kuriem Māra raksta. Visspilgtāk to noteikti var izjust nodaļā par grupu Astro’n’out. Kas gan, iespējams, nemaz nav slikti, jo rada sajūtu (un mājasdarbu Mārai ar puišiem?) kādreiz uzrakstīt grāmatu tieši, tikai un vienīgi, par Astro’n’out. Galu galā viņi ir viena no tām grupām, kura jau divdesmit gadus ne tikai spēlē kopā (kas bieži vētrainajā mūzikas pasaulē nenotiek), bet ir arī ieņēmuši stabilu vietu Latvijas mūzikas pasaulē. Un, tur noteikti ir daudz, ko stāstīt, gan par strīdiem, kašķiem, grupas rakstura un skanējumu meklējumiem, gan par aizskatuvju dzīvi un … rokenrolu. Māra savā grāmatā ir pavērusi mazmazītiņu priekškaru šim visam un sakārdinājusi gana daudz, lai gribētos par to lasīt vairāk.
Jāsaka gan, ka reizēm mani mulsināja tas, ka daži no notikumiem grāmatā netiek aprakstīti hronoloģiski, bet drusku jauktā secībā. Tiesa, tas piestāv stāstījuma formai, tomēr uz grāmatas beigām mazliet nogurdina, jo rada atkārtošanās sajūtu, ka šo es kaut kur jau lasīju (īpaši viena (nu, divas vispār) vieta par grupas dalībnieku Mārtiņu, kurš ir Māras “karmiskais stretch”, otrajā reizē tas tika pieminēts kontekstā tā, it kā tiktu pieminēts pirmo reizi).
Bet es nezinu, vai varu šo vērtēt objektīvi, tādā ziņā, jo, visticamāk, ka es rakstītu tieši tāpat.
Un vēl, man, kā nezinītim, drusku būtu prasījušās kādas apakšsvītras piezīmes paskaidrojot kaut kādus specifiskākus mūzikas terminus, kā arī vispār superlieliski būtu, ja būtu arī mazas piebildes grāmatā pieminētajām grupām/māksliniekiem, piemēram, grupu All Day Long, kas savulaik bija ļoti nozīmīga Latvijas “underground” mūzikas pasaules spēlētāja. Bet tas viss ir sīkums uz visa lielā, foršā grāmatas fona.
“Smeldze, sāpju jušana, ciešanas, man šķiet, ir otrs stiprākais dzinējspēks. Kaut gan, šajās dziļajās emocijās esot iekšā, radīt ir grūti. Vai drīzāk, mazliet pat bīstami, jo tas var būt pārāk terapeitisks darbs, lai to rādītu citiem. Vieglāk, kad tas jau ir mazliet pārdzīvots un no zināmas distances var par to reflektēt. Jo smeldze kā cunami uzceļ augšā dziļi guļošas emocijas un pārdomas. Uznes virspusē to, ko ikdienā nemanām. Par ko nedomājam. Izvelk ilgas, modina pašrefleksiju. Un māksla tad ir tik būtiska, jo spēj arī dziedēt.“ // Māra Upmane-Holšteine
Grāmatu šobrīd var iegādāties iepriekšpārdošanā šeit – https://maraspiezimes.lv/ par mazākām naudiņām, sākot no 13. septembra grāmatu varēs aptaustīt un iegādāties arī grāmatnīcās, bet jau par drusku lielākām naudiņām. Tā kā – iesaku izmantot izdevību. Pieņemu, ka arī tirāža nav bezgalīga, tā teikt.
Laikam jau, lai neviens man nedod pa pakausi, man ir jāpiebilst, ka šī ir, hmm.. #sadarbība, jo man bija tas gods Māras grāmatu izlasīt pirms tā vēl bija iznākusi. Tiesa, es gan pati “uzprasījos”, ka labprāt uzrakstītu, ko par šo grāmatu domāju. Turklāt varu, roku uz sirds liekot, teikt, ka nevienā brīdī neesmu neko šeit pierakstījusi tā, lai “ka tik Mārai patiktu un visi pirktu grāmatu”. Tāpēc, nezinu, vajag to #sadarbība vai nē, bet drošs paliek nedrošs.
Alise 