Augusta smeldze

Kad runā par vasaru, reti kad runā par augustu. Ir jūnijs, kad beidzot sākas ilgi gaidītā vasara un vēl Jāņi jānosvin godam, līdz rīta gaiļiem. Ir jūlijs, kad ir atvaļinājumu un jūras laiks, komplektā ar reizēm nepanesamu karstumu. Kad pienāk augusts, tad jau liekas viss -– vasarai arī beigas ir klāt. Tāpēc par augustu tik bieži nemaz nerunā, kad runā par vasaru, jo kuram tad patīk runāt par beigām kaut kam tik skaistam kā vasara. Īpaši jau – Latvijas vasarai.

Bet vasaras noslēgums noteikti nebūtu tik skaists, ja nebūtu tāda augusta. Mēneša, kuram ir Toskānas pastkaršu krāsa. Un Toskānai – mūžīgā augusta krāsa. Un nesteidzīga miera un pilnbrieda sajūta.

Augustā jau var sākt ilgoties pēc vasaras, to vēl baudot. Augusts ir kā zelta maliņa vasarai. Ar zelta un bronzas toņiem visapkārt dabā – no zeltainajiem rudzu laukiem līdz karameļu bronzas krāsas iedegumam uz vasarnieku degungaliem un pleciem.

Augusta rītos, lai arī saule jau silda krietni, rasa tomēr vēl neatkāpjas un sega, uzklāta bumbieres pakājē, ātri kļūst mitra. Siltumnīcas skaisti smaržo pēc tomātu ražas un tveices. Kaut kur tam pa vidu sajaucas arī diļļu aromāts un atmiņās uzvēdī bērnības smarža, kad vecmamma nāca no dārza, spainīti pilnu gurķiem, tomātiem un dillēm. Virtuve ik pa lakam smaržo pēc gurķu marinādes, uz mājas piebraucamā ceļa pušu plīst kaimiņu plūmes un pārgatavojušies āboli ripo lejā pa kalnu.

Augustā nekad nav par karstu, pat tad, kad liekas, ka ir, arī tad nav. Neviens īsti vairs nečīkst par to, kad beigsies neizturamais karstums. Drīzāk visi vienojas tādā kā kopīgā mantrā par to, ka jāizbauda siltās dienas, jo ej nu sazin, vai tās nebūs pēdējās šajā vasarā. Un tad jau nāks rudens, drēgnums un tumšie vakari. Un tā jau arī būs, bet kamēr tā visa vēl nav, ir atnācis augusts ar smeldzi par to, ka vēl viena skaistā Latvijas vasara būs tūliņ beigusies. Ar smeldzi par to, ka droši vien nebūs pagūts izdarīt kaut ko, ko tik ļoti gribējās šajā vasarā izdarīt. Izbraukt ceļojumā pa Latvijas laukiem, piemēram, vai nopeldēties kailam naktī upē.

Augustā vispār ir pats labākais laiks, lai brauktu ceļojumā cauri Latvijai – naktīs var skatīties zvaigžņu lietu (dzīvojot pilsētā tik bieži aizmirstas kā tas ir, ka debesis pilnas zvaigžņu), bet pa dienu, traucoties mašīnā, var redzēt kā tālumā tādā stoiciski mēmā mierā darbojas milzu kombaini un pļaujmašīnas, kas saceļ zelta putekļu miglu virs labības laukiem. Tajā skatā ir kaut kas mierinošs un drošs, kaut kas, kas rada pārliecību, par to, ka nākamība būs un viss notiks.

Augusts vispār liekas tāds drošs mēnesis – vasara jau gandrīz aiz muguras un rudens vēl tikai būs. Pavisam droši.

P.S. Varbūt, ka augusts ir tāds kārtīgs latvieša mēnesis, jo smeldzīgs. Un smeldze, savukārt, ir latvieša dvēseles stāvoklis.