Ir deviņdesmito gadu vidus, mēs iepērkamies Rīgas Centrāltirgū un mammai liekas, ka kadā brīdī viņai baigi cieši apkārt stastājuši cilvēki. Viņa tā kā mēģina pagrūstīties un aizstumt tos prom, kad pamana, ka viens no šiem cilvēkiem lūkojis pārgriezt viņas somiņu. Tās ir manas pirmās atmiņas par Centrāltirgu.
Ir deviņdesmito gadu vidus un brauciens ar vecvecākiem uz Daugavpils tirgu ir mans lielākais iknedēļas piedzīvojums – tik daudz lietu, viss tik košs un krāsains, tik daudz sūdiņu, kurus man nevajag, bet es tos izdiņģēju vecvecākiem. Tik liels tirgus. Tāds piedzīvojums. Mans pirmais velosipēds. Mans .. ļoti daudz kas pirmais.
Ir deviņdesmito gadu vidus un brauciens uz Viļņas tirgu jau ir pielīdzināms šoppingam ārzemēs. Ar visām rūtotajām plastmasas somām-maisiem. Manas pirmās skritulenes. Vectēva pirmā džinsu veste haki krāsā ar daudz kabatām.
Ir divtūkstošo sākums un Tukuma tirgus ir ikdienišķa ik sestdienas nodarbe – ātri izskriet cauri tirgum, nopirkt kartupeļus, šķērētus kāpostus, kādu gaļas gabalu. Gaļa, kas ejot cauri nolaistajam gaļas paviljonam uzsit mazliet šķērmu dūšu salkanās asiņu un eksponēto nogriezto cūku galvu dēļ. Par zivju paviljonu nemaz nerunājot – netīrs, smirdīgs, noplucis, visur zvīņas un kaķi.
Ir divtūkstoš divpadsmitā gada pavasaris, sestdienās netālu no manas mājas Berlīnē norisinās zemnieku tirdziņš, kur gaļa stendā karājas glīti eksponēta, kur augļi un dārzeņi, kur ir arī sieri un zivis, viss kā parastā tirgū. Tik vien, ka pa vidu tam ir stendi, kuros tirgo dažādas brokstu uzkodas – sākot no vienkāršām maizītēm, līdz pankūkām, vafelēm un pat tādām delikatesēm kā austeres un citas jūras veltes. Savus pītos iepirkuma grozus novietojuši pie kājām, pie stāvgaldiem stāv tirgus apmeklētāji, nesteidzīgi brokasto un malko vīnu vai glāzi proseko, kurš tik ļoti dzirkstī siltajā pavasara gaismā, ka man liekas – es kādreiz izaugšu liela un arī tā, sestdienā, nesteidzīgi dzeršu proseko tirdziņā.
Ir tas pats gads un es Berlīnē atklāju Markthalle IX tirgu, kas ir vecā, vecā tirgus ēkā izvietots tirdziņš, bet kuram vairāk uzsvars ir tieši uz dažādu veidu ēdienu un dzērienu baudīšanu.
Ir divtūkstoši kāds piecpadsmitais vai sešpadsmitais gads un es nokļūstu Lisabonas Time Out Market, kurā samīlos līdz ausīm un domāju – ak, ja vien mums Latvijā būtu šāda koncepta tirgus vieta.
Ir divtūkstoši deviņpadsmitais gads, es izeju cauri Centrāltirgum, nopērkot dārzeņus un augļus (pītā tirgus soma man vēl nav pie rokas) un .. baudu proseko pie viena no stāvgaldiem jaunajā Gastrotirgū.
Aplis ir noslēdzies. Jāsaka – vēl veiksmīgāk nekā sācies, jo (vismaz līdz šim) neviens nelūko mani apzagt Centrāltirgū. Jo no vienkārša tirgus esmu nonākusi tirgū, kas ļoti līdzinās Lisabonas tirgum.
Nupat durvis ir vēris viens no izremontētajiem Centrāltirgus paviljoniem, kurā iemitinājies Gastrotirgus.
Gastrotirgus ir vieta uz kuru iet kopā ar baru draugiem, kuri nekad nevar vienoties par vienu kopīgu maltītes veidu. Jo Gastrotirgū ir aptuveni vairāki desmiti dažādu ēdienu tirgotāju, kur ko ēdamu sev atradīs gan pelmeņu, picu un burgeru cienītāji, gan dažādu jūras velšu, tempuras, woku un Austrumu virtuves garšu baudītāji.
Varētu teikt vienkārši – Rīga ko tādu jau sen bija pelnījusi. Tā arī viennozīmīgi (jau ir) būs vieta, kuru riņķī gāzīs tūristi, tāpēc, gribētos, lai mazliet vairāk ir izcelta latviskā virtuve, bet tā kā pasaule jau vien ir tāda globalizācijas skarta vieta, domāju, ka kādam spānim nebūs iebildumu ēst arī to, kas viņa mājās ir pieejams.
Ēdieni ir gardi. Cenas – normālas. Jā, mazliet augstākas par vidējām, bet es neteiktu, ka nenormāli dārgi. Atbilstoši vietas konceptam. Ēdu krabja bao-burgeri, kurš bija ļoti gards (lai arī milzu izsalkumu ar to nevar remdēt) un tīģergarneles tempurā, kas bija ļoooti garda uzkoda. Mani līdzgājēji ēda vokus, no kuriem vēderi bija pilni, gardas zupas, picas un milzīgas vafeles saldajā.
Kas man sagādāja vilšanos? B’owl stends. Trīs reizes pasūtīju savu bowlu un visas trīs dabūju ne to, ko biju cerējusi saņemt. Pirmajā reizē likās, ka pati pasūtīju nepareizo, tāpēc otrajā reizē rādīju Gastro tirgus facebook bildi sakot, ka gribu konkrēti šo. Tomēr atkal saņēmu kaut ko citu. Trešajā reizē – tas pats. Nevar saprast – vai pārdevēja nesaprata, ko man pasniegt vai arī tas, kas ir bildē krietni atšķiras no tā, kas ir realitātē. Par to bēdīgi.
Vēl mazliet bēdīgi par mūziku, kas vairāk piestāvētu lētam nakstklubam nekā hipsterīgai tirgus vietai un vēl mazliet bēdīgi par sienu gleznojumiem. Forši, ka ielu mākslu aicina iekšā, bēdīgi, ka ļauj izpildījumam būt .. viduvējam. Darbus veidojuši dažādi mākslinieki, kuru rokraksti (un kvalitāte) ļoti atšķiras. Un tas kontrasts sit pa acīm. Vieni darbi ir smuki, līdz galam nostrādāti, mūsdienīgi, savukārt otri liekas kā no divtūkstošo gadu sākuma izvilktām Latvijas Avīzes pēdējā vāka karikatūrām, uzšņāptām pusstundu pirms nodošanas uz druku.
Kopumā – man patika un šī vieta varētu kļūt par mana izsalkuma remdēšanas galamērķi dažas reizes mēnesī, īpaši kopā ar draugiem, kuriem katram gribas ēst kaut ko citu. Jāpagaida tik, lai noskrienas pirmie pūļi un apkalpojošais personāls ietrenē roku veiklākā klientu apkalpošanā.
Gastrotirgus Centrāltirgū ir kaut kas starp Time Out Market Lisabonā un Markthalle IX Berlīnē – moderns, konceptuāls un ar “restorāna” piešprici kā TimeOut, bet tajā pat laikā arī vienkāršs un cilvēcisks, kur apgriezies ap stūri un varēsi nopirkt ij sieru, ij speķi, ij olas no kādas zemnieku saimniecības. Arī publika kolorīta – ārzemju tūristi, Rīgas prominences un vizuāli iespaidīgās slāvu kundzītes gados, kas piešķir īpašu šarmu it visam, kur atrodas.
Īpaši feini būs, ja Gastrotirgū nākotnē norisināsies arī kādas meistarklases, degustācijas un citādi ar ēdienu saistīti pasākumi.
Jo vairāk tādu vietu būs Rīgā, jo foršāk mums.
Alise 