Filma “Blakus” – ieraudzīt sevi blakus

Uz kino ekrāniem ir nonākusi vēl viena Latvijā radīta filma. Vēl viena Latvijā radīta mazbudžeta filma. Vēl viena Latvijā radīta, sasodīti laba, mazbudžeta filma.

Alises Zariņas filma “Blakus”. Par Luīzi un Kasparu. Par mīlestību. Par Jāņiem. Par ceļu. Par dzīves jēgu. Par to vai dzīve būs tāda, kādu iztēlojies. Par drosmi nebaidīties. Par šķiršanos. Par liktenīgajiem mirkļiem. Par humoru. Par, vairāk vai mazāk, tipiskām divdesmit-trīsdesmitgadnieku problēmām. Par mūsu paaudzi.

Ļoti silta filma. Īpaši drēgnā marta vakarā, kad ejot uz kino teātri, no debesīm lejup gāžas lietusgāze un sniegputenis vienlaicīgi. Ļoti laba abu filmas galveno aktieru aktierspēle. Āris Matesovičs mani jau bija uzrunājis izrādē “Melnā Sperma” un gribas teikt, ka šim puisim ir iekšās. Un viņš dod uz āru arī. Ļoti feini atlasīta mūzika, protams. Nekā no meinstrīma (kurš tad vispār klausās Prāta Vētru?!), populārāki un mazāk populāri latviešu pagrīdes gabsīši – Hospitāļu iela, Čipsis un Dullais, PND, Aparāts un vēl un vēl.

“Blakus” ir filma, kurā domājams, ka ļoti daudzi mūsu paaudzes cilvēki spēs atpazīt un saskatīt sevi un tam (vai šim) laikam raksturīgus jautājumus un atbilžu meklējumus. Filmā ir viegli saskatīt sevi un tas bieži vien ir tas iemesls, kāpēc mūs tik ļoti uzrunā kādas konkrētas filmas. Ieraudzīt sevi blakus.

Man, kā detaļu frīkam, ļoti patika visādas mazās detaļas – rozā saulesbrilles, laikā, kad uz dzīvi skatās caur rozā brillēm, Uldis Rudaks ar redneka cienīgu salmu mutē, savu leģendāro škelmīgo skatienu un PND fonā, jaunieši kā divas ūdenslāses, kas citē sava laika klasiķi un pensīši, kā divas ūdenslāses, kas citē patiešām klasiķi, galu galā – Andris Keišs filmas plakāta stūrī.

Processed with VSCO with a6 presetZiniet, kas vēl? Filmā ir labs humors un labi joki, tādi, kuri neliekas samāksloti, izvilkti aiz matiem un, kurus dzirdot negribas aiz kauna ielīst zemē, bet gan ir sirsnīgi un nepiespiesti jāsmej.

Manuprāt, tas arī ir visas filmas šarms – tā ir ļoti nesamākslota, dabīga, DZĪVA, tā ir tada, kāda ir dzīve. Dzīve cilvēkiem, kuriem ir ap trīsdesmit, sajūta, ka viss vēl ir tikai priekšā, bet tajā pat laikā jau sāk palikt pārāk nopietns. Filmā ir smalki noturēta trauslā robeža, lai neiekristu banalitātēs un klišejās, kas arī ir liels filmas pluss – tā nav nedz banāla, nedz klišejiska. Pārlieku banāla vai klišejiska. Tieši tik daudz, lai paliktu reālās dzīves robežās.

Velkas kā inernets Latgalē!

Ja Jaunā Rīgas teātra izrāde “Linda Vista” esot jāredz visiem, kam ap piecdesmit, tad Alise Zariņas “Blakus” ir jāredz visiem, kam ap/pēc trīsdesmit.

Man ir tiešām liels prieks, ka Latvijā top filmas un vēl vairāk – ka jauni un talantīgi cilvēki nebaidās radīt foršas filmas. Malači!

P.S. Un kur nu vēl latviskāku filmas darbības laiku kā Jāņus – laiku, kad visa daba ir viena liela, liela, liela, liela mīlestība.

P.P.S. Filmas skaņu celiņš šitenten – spotifajā.

1 Comment

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s