Čerila Rīsa-Praisa – Mēmais noslēpums

Ar mani un kriminālromāniem ir tā, ka baigi nelasu, tad kaut kā netīšām pie manis nokļūst kāds labs krimiķis, es izlasu teju vienā elpas vilcienā un tad domāju – klau, nu, vajadzētu varbūt biežāk palasīt kaut ko no šī žanra. Bet pie tā arī tas viss parasti apstājas, ka .. vajadzētu. Līdz atkal kaut kādā veidā pie manis nonāk kāds labs krimiķis, es to izlasu teju vienā elpas vilcienā un tad domāju .. un tā visu laiku.

Šoreiz, patīkamā piespiedu kārtā, saņēmu uzdevumu izlasīt vienu Latvijā sarakstītu un vienu latviski tulkotu ārzemju krimināl vai detektīvromānu. Raitā solī devos uz grāmatnīcu, kur ar acs kaktiņu pamanīju, ka jaunumu plauktā gozējas Čerilas Rīsas-Praisas “Mēmais noslēpums”, kas, manai laimei pilnīgai, ir noraksturots kā krimināldetektīva romāns. Trāpīts desmitniekā. Divreiz.

Nopirku. Izlasīju. Vienā vakarā.

Stāsts ir par meiteni, kura pusaudžu gados izdzīvo nežēlīgā uzbrukumā, bet no šiem notikumiem neatceras neko. Pilnīgi neko. Trīsdesmit gadus vēlāk, viņa izved pastaigā suni un pazūd. Pazušanas laikā viņa ir atsitusi galvu tik spēcīgi, ka ne tikai pavada laiku slimnīcā, bet arī sāk atgūt zaudētās atmiņas par notikumiem pirms trīsdesmit gadiem.

Un tad sākas – viens uzplaiksnījums, otrs uzplaiksnījums. Ja sākotnēji šķiet, ka romāns varētu būt pliekans un iestūrēt tādā lubenes “Hameleonu rotaļu” virpulī, autore tomēr ļoti profesionāli notur latiņu un grožus savās rokās, turpinot lasītāju virzīt cauri nozieguma atšķetināšanai. Tajā iekļaujot arī labas paralēlās notikumu līnijas, padarot romānu līdzīgu bizei, kur centrālais notikums ir šī pusaudžu meiteņu pazušana pirms 30 gadiem, bet līdztekus tajā norisinās vēl citas sižeta līnijas, kas plūstoši savijas kopā ar galveno.

Šis krimiķis mani uzrunāja ļoti, ko diemžēl nevar teikt par manis izvēlēto latviešu autora radīto kriminālromānu – tas bija gaužām pliekans un neizteiksmīgs, lai pat neteiktu, ka .. ļoti slikts.

Varbūt, ka vajag saņemties un palasīt tos krimiķus tomēr biežāk. Nu!

P.S. Tas, ko šķiet, man būs iemācījuši kriminālromāni – nevajag strīdēties no rītiem un tad iet prom. Vai vakaros. Un iet prom. Jo šķiet, ka teju visos kriminālromānos, kurus esmu lasījusi, brīdī kad kāds ar kādu smagi un nopietni sastrīdās, notiek kas traģisks, ja.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s