Doļnaja, Foļvarka, Čertoks un citi Latgales mēles mežģi

-Kāds mums ir plāns?

-Plāns tāds, ka nav plāna. Aizbraucam uz Latgali pie maniem radiem, aizejam uz Simtgades Zaļumballi un tad jau laižam kaut kur tālāk, nakšņot pie ezeriem un pa ceļam meklēt, ko apskatīt.

– Ok, lieliski, der.

Vispār brīvdienas Latgalē sākās un beidzās Vidzemē  – Ērgļos un Madonā, tiesa – lai neaizskartu Ilūkstiešu jūtas, jāpiebilst, ka pirmās dienas tika aizvadītas Sēlijā, nevis Latgalē.

Komiķis Jānis Skutelis par Latgali ir teicis divas lietas – pirmā, ka katram latvietim ir pa kādai radu babeņai kaut kur Latgalē, otrā, ka latgalieši nevarot beigt brīnīties, cik tad ilgi visi pārējie latvieši brīnīsies, ka Latgalē ir tik sirsnīgi un atsaucīgi cilvēki. Es nezinu, kā ar jums, bet manā pasaulē šis ir kā naglai uz galvas. Man ir ne tikai pa babeņai Latgalē, bet teju visa dzimta no tā gala. Kā arī, visu mūžu dzīvojot starp lepno Kurzemi un sirsnīgo Latgali, es arī laikam nekad nebeigšu brīnīties, cik sirsnīgi un laipni cilvēki ir Latgalē.

Lecam un laižam. Automašīnai bāka pilna līdz ūkai, tāpat arī bagāžnieks. Tur vietu atradis pat vecmāmiņas dārza kabacis, līdzās tomātiem un gurķiem, kuri gaidīs savu vakariņu kārtu emaljas traukos. Visa brīvdienu ceļojuma mērķis vienkāršs – nakšņot pie ezera, kurināt ugunskuru, skatīties zvaigznēs, peldēties, nedarīt neko, nesatraukties par neko, neko nekavēt, neko neplānot un nedabūt pa seju Simtgades Zaļumballē. Īsumā – tas viss arī izdevās par visiem simts procentiem. Garumā – a jūs zinājāt, ka visi kempingi ap Aglonas svētceļojuma laiku ir pilnāki nekā tūristu iecienītais Eifeļtornis un, lai piekļūtu daudziem apskates objektiem nevar uzticēties nedz Waze, nedz ceļu norādēm, jo lielākā daļa ieved nekurienē. Burtiski.

098A90F2-08D4-4E62-87C9-C476D1924E16.JPG

Simtgades Zaļumballe Doļnajā

Kā izrādās kā ne – laikā, kad gāzējam un bremzējam Latgalē, iekrīt diena, kad ir atlikušas simts dienas līdz Latvijas simtgadei. Protams, būtu naivi cerēt, ka šis fakts paliks neievērots, tāpēc tam par godu ir sarūpēts viens no vecākajiem festivālu formātiem Latvijā – zaļumballe. Gods kam gods – visā Latvijā. Vistuvākā Simtgades Zaļumballe, mūsu atrašanās brīdī, kartē atzīmējas Sēlijā – Bebrenē vai Doļnajā. Ilgās pārdomās, kuru miestu tad izvēlēties, mums nenākas krist, jo brīdī, kad izstāstām savu vēlmi maniem radiniekiem – doties uz zaļumballi Bebrenē vai Doļnajā, saņemam viennozīmīgu norādi, ka Doļnaja būs galīgi garām. Turklāt intonācija ir tāda, ka zaļumballe Doļnajā ir aptuveni tikpat slikta izvēle kā doties ceļojumā uz kara zonu Irākā. Mums, pilsētas žurciņām (vai precīzāk pilsētā iesprostotām lauku žurciņām), kas (klasiski un banāli) brauc ķert eksotiku un būt tuvāk tautai ir skaidrs – jo vairāk mūs cenšas atrunāt no došanās uz Doļnaju, jo vairāk mums tur ir jābrauc. Bebrenē, redz, zaļumballes zolīdas, foršas, bet uz Doļnajas zaļumballēm jaunībā neesot pat mani vecāki ar draugiem braukuši. Tur. Taču. Nav. Ko. Darīt. Lieliski, tieši tas, ko mums vajag.

Nelāga sagadīšanās, ka zaļumballes vakarā lietus mākoņi virs Doļnajas ciema nežēlo nokrišņu daudzumu, bet tam tiek rasts organizatorisks risinājums – balle pārcelta uz, jau gadiem slēgto, bijušo kultūras namu. Simtgadei par godu taču var pat gadiem slēgtas durvis atvērties! Liktenīgajai stundai sitot, automašīnas logu tīrītājiem strādājot tik zibenīgi, ka tos pat nevar saskatīt, dodamies ceļā uz Doļnajas ciemu. Netālu no ciema robežas, ceļa vidū iznirst tēls, gluži kā no CSDD reklāmas gājējs – bojāgājējs, šķiet, ka vienīgais līdzsvara punkts viņā ir rokās sažmiegtā pusdzertā šņabja pudele. Zini, tā gāž, ka pilnīgi žēl cilvēka, varētu piestāt un aizvest līdz mājām, bet tomēr esam pārāk lielas zaķpastalas. Ciemā nav grūti atrast, kur atrodas svinību vieta, jo taisnība maniem radiem, kas teic, ka ciemā esot trīs ar pusi mājas. Apstājamies iepretim ieejai, vērojam, kā iekšā mirgo zilizaļisarkanas gaismiņas, cilvēki iznāk lietū ievilkt dūmu un pazūd atpakaļ ballē. Varētu iet iekšā, bet bail drusciņ. Galu galā katram, kuram pasaki, ka dosies kaut kur laukos uz zaļumballi, pirmās teiksmas un leģendas ir par to, ka svešas meitas nedrīkst vietējiem puišiem skatīties virsū, jo tad varot tikt pie zilas acs no vietējām meitenēm. Sēžam. Gaidām drosmi. Baigi gāž. Gāž no kājām nost arī tos trīs kungus, kuri iet garām mūsu auto un izvēlas to kā atbalsta punktu. Smaga roka atguļas pret pasažiera puses logu, mēs aizturam elpu un ceram, ka mūs nepamanīs. Kā tad – uzstājīgi klauvējieni pie loga liek saprast, ka lai vai ko, bet kavalierus šim vakaram mums atrast būtu vieglāk par vieglu. Nepadodamies. Spītīgi turpinām sēdēt auto un vērojam, kā trīs vīri dzērumā dodas iekšā kultūras namā. Viens no viņiem pat ir mainījis savu pēdu novietojumu, tā vismaz rādās pēc viņa iešļūceņu pozīcijas – atrodoties pēdu sānos, nevis zem pēdām. Pēc brīža garām aizslīd trīs dāmas, kliedējot mūsu bažas par to, ka esam saģērbušās pārāk vienkārši Simtgades Zaļumballei. Labi, cik tad ilgi sēdēs, ejam iekšā. Kultūras nams vienkāršs – divas krāsnis, griestu augstums Porziņģim neļautu lēkāt pie mīļākajām dziesmām, gar tālāko sienu uz galdiem vientuļi deg kapu sveces, pieci pārīši dejo, pārējie sēž gar malām un vēro notiekošo. Telpā ir vismaz trīs cilvēki, kuri ir skaidrā – mēs abas un deviņgadīgs puika, kurš žēli sēž stūrītī. Pārējie, aptuveni 35 Doļnajas ciema iedzīvotāji, ir dažādās, bet draudzīgās reibuma pakāpēs. Uz skatuves grupa Atkal kopā. Izrādās, ka – joprojām kopā. Spēlējot jau vairāk nekā 20 gadus, tā teic grupas soliste un piebilst, ka ir liels prieks atkal spēlēt šajās telpās, jo likās, ka tas jau nekad vairs nenotiks. Turklat, vēl lielāks prieks, ka ir ieradies viss ciems, tāpēc, jo īpaši, gribētos nodot sveicienus tādiem ciema iedzīvotājiem kā.. un tad seko personu uzskaitījums, kas tiek saņemts ar milzu gavilēm. Pēc tam sāk skanēt kāda visiem vietējiem iemīļota krievu dziesma, jo uz deju plača neuzkāpj tikai mazais puisītis, mēs un apsardzes kungs ar dāmu. Kāds iereibis vīrietis, protams, to tā negrib atstāt un cenšas pierunāt mūs abas pievienoties kopīgajai un sirsnīgajai dejošanai. Vispirms uzrunājot mūs krieviski, saņemot noraidījumu – uzrunājot latviski, bet arī tad saņemot noraidījumu, pilnīgā izmisumā izsaucoties – INGLIŠ?!?! Kaut kā tomēr liekam viņam manīt, ka mēs nebūsim viņa deju partneres, kas liek viņam atgriezties deju aplī, kura vidū lielākās ovācijas saņem kāds kungs ar savu dāmu – skaidrs, kuri ciemā galvenais pāris. Turpat ir arī kungs adidas jakā, trīs ceturtdaļu trenuškās un ar bluetooth austiņu ausīs, rādās, ka paņēmis piecu minūšu pauzīti no biznesa darīšanām. Brīdi pavērojam notiekošo un saprotam, ka šie cilvēki ir tik priecīgi, brīvi un laimīgi savā mazajā kultūras namā, kur notiek Simtgades Zaļumballe, savējo lokā, ka mums īsti tur nav vietas. Dodamies uz izejas pusi, atpakaļ lietū un nolemjam, ka uz Bebrenes zaļumballi nebrauksim, jo brangi līst un šī pati jau bija viena brīnišķīga zaļumballe.

Skatu torņu spēles

Vienas no cilvēka lielākajām bailēm – bailes no augstuma, piemīt arī manai līdzbraucējai. Viņai, kā izteikti racionālam cilvēkam, šīs bailes liekas absolūti muļķīgas, tāpēc pirms gadiem esot nolēmusi teikt  visiem skatu torņiem, kuri pagadās viņas ceļā. Latgalē, izrādās, tādu ir diezgan. No viena skats paveroties pat līdz Ignalinas AES skursteņiem, otrs savukārt esot augstākais Latvijā, bet vēl kāds cits ļauj vērties brīnišķīgā ainavā pār Latgales Šveici. Skaidra lieta, ka to apskati ieplānojam savā neplānotajā Latgales apceļošanas maršrutā. Pirmais no torņiem, kuru vēlamies sasniegt, pārsteidz mūs ar nenormālu lietus gāzi (jā, starp citu, mēs Latgales ceļojumā bijām šajā, karstajā un sausajā, vasarā) un grants ceļu tā virzienā. Iedvesmu, pēc 9km brauciena pa izdangātu grants ceļu, mums sniedz kāda pagalam izmirkusi ģimenīte, kas nāk lejup no kalna, kurā atrodas Egļu kalna skatu tornis. Traušamies laukā no sausā auto un dodamies torņa virzienā. Kāpiens augšup rādās izaicinošs, jo kalns ļoti slīd, bet vēlme paskatīties uz pilnībā apmākušos pasauli no 30 metru augstuma ir spēcīgāka. Uzkāpjam. Kalns ir. Torni nekur neredz. Varbūt jāiet kaut kur tālāk? Atbildi, protams, meklējam google un ieraugam skaistu fotogrāfiju, kurā skatu tornis ir tieši vietā, kur mēs stāvam realitātē. Realitātē no skatu torņa tur vairs ir palikuši tikai balsti. Tas arī viss.

Tā kā padoties nav mūsu garā, jau nākamajā dienā dodamies nākamā skatu torņa medībās. Ir cerīgi – piebraucam un tornis jau stāv acu priekšā, lec tik ārā no auto un kāp augšā. Kā tad – izrādās, ka tas, ka tornis ir redzams, vēl nebūt nenozīmē, ka tas ir arī izmantojams. Slēgts. Bīstami. Paldies.

Nākamreiz jau esam gudrākas – gūglējam ne tikai torņa atrašanās vietu, bet arī “skatu tornis slēgts”, “skatu tornis rekonstrukcija”, “skatu tornis nojaukts”, ja uz visiem šiem atslēgas vārdiem neko neatrodam, tad dodamies skatu torņa virzienā. Pirmais skatu tornis, kuru šādi iekarojām  – augstākais koka skatu tornis Latvijā, Lielā Liepu kalnā. Par to arī tiekam atalgotas ar bezbailīgākā zelta retrīvera sastapšanu – miera vējos uzkāpis pašā augšā, līdzi saimniekiem. Štrunts par skatu – sunītis!

A9BE7D36-2334-468A-AEB6-9C995BD30614.JPG

Miljons zvaigžņu viesnīca

Vienīgais, ko pavisam skaidri zinājām par Latgales ceļojumu, bija tas, ka vēlamies nakšņot ezera malā, ar opciju iekurt ugunskuru, pagatavot ēst un skatīties zvaigznēs. Arī šeit neaizrāvāmies ar plānošanu, bet laidām taisni uz priekšu un iekšā līkumos, ar domu, ka kaut ko jau atradīsim, jo galu galā ezeru Latgalē ir daudz vairāk nekā slēgto skatu torņu. Pirmajā vakarā viss, ko atradām, bija privātīpašumi vai aizauguši brikšņi un brīdī, kad es jau teicu, ka kā tu domā, kurš variants mums šovakar būs – mums paveiksies un atradīsim foršu vietiņu, vai nočakarēsimies visu vakaru un nakšņosim nekurienē, dusmīgas un bēdīgas laimes spēlē esam izvilkušas otro iespēju, mēs nogriezāmies uz ceļa, kuram sākotnēji pabraucām garām un nonācām mūsu visu vēlmju piepildījuma vietā. Piebraucām pie ezera, kuram var brīnišķīgi piekļūt gan ar auto, gan iekurt ugunskuru un vēl mērcēt pēdas ūdenī. Blakus gan zīme, ka privātīpašums un jāsaskaņo palikšana. Ja tā teikts, tad tā arī jādara. Neies jau tomēr latgaliešiem radīt priekštatu, ka kurzemnieki nepieklājīgi ļaudis. Sazvanām saimnieci, izrādās, ka esam nokļuvušas kempingā Silmalas, Rušonas ezera krastā.  Tajā pat brīdī top skaidrs – šis kļūst par mūsu mīļāko Latgales kempingu. Turklāt – no rīta esot aizbraukuši kāzinieki un kempings pavisam tukšs.  Īsta introvertā latviešu viensētnieka sapnis. Novietojam mašīnu, iekārtojam gultas vietas, sakuram ugunskuru, ietinamies pledos, blakus viļņojas ezers, virs galvas krīt zvaigznes un šis kļūst par manu mīļāko šīs vasaras vakaru. Vakaru, kurā tomātu-gurķu-krējuma salāti garšo tik gardi kā nekad, vakaru, kurā debesīs zvaigznes ir visvairāk pasaulē, vakaru, kurā nav neviena troksnīša, tikai ugunskura sprakšķi, vakaru, kurā smaržo gaiss pēc vasaras un brīvības, vakaru, kurā viss ir tik labi, ka kaut sēdi un raudi aiz laimes. Tik. Skaisti.

7D204852-655A-4AED-9D6C-4C2ABEF8BAEF.JPG

Turpmāk nolemjam, laika un automašīnas amartizatoru taupīšanas nolūkos, vismaz apzvanīt tuvumā esošos kempingus. Tā arī darām. Krāslavas un Rēzeknes pusē mūs teju visi atšuj, neesot vietas, viss pilns, vai arī mēs atšujam pašas sevi, jo Silmalas uzlikušas tik augstu latiņu, ka visi citi kempingi liekas.. nekas un pārāk.. kempingiski – t.i. tur nav iespējas nolīst maliņā, koku paēnī un būt pie paša ezera krasta vienlaicīgi. Riņķojot apkārt, aplūkojot vienu potenciālo kempingu un saprotot, ka mūsu ceļi nekrustosies, nonākam pie secinājuma, ka 30km līkums līdz Rušonas ezera krastam un Silmalām ir tīrais nieks un jālaiž vien atpakaļ uz turieni. Divas naktis nebeidzamas sajūsmas un nopūtu ar frāzi – kā es visu laiku sapņoju par kaut ko šādu.

Vienu nakti palikām kempingā Lubānas ezera tuvumā, kurā mūs sagaidīja ar svaigi kūpinātām zivīm, nenormālu odu daudzumu, pērkona negaisu un kaimiņu suni, kurš ir pasaulē mīļākais bulterjers, kurš beigu beigās ne tikai nozaga mums visu malku un izmētāja to pa teritoriju, bet arī saldi šņākuļoja klēpī un galu galā nakšņoja kopā ar mums.

8FDEAF59-0FC2-4E7E-B696-DB8561C7640B.JPG

Tās Latgales ceļi ir neizdibināmi

Latvijas teritorijā 59% auto ceļu ir ar grants segumu. Nepamet sajūta, ka 55% no tiem ir tieši Latgalē. Tas, protams, rada lielāku autentiskuma sajūtu dodoties skaistajās nekurienes ainavās un arī kratītā bērna sindromu, jo puse no ceļiem ir diezgan draņķīgā stāvoklī. Pēc Latgales ceļojuma bija divi secinājumi – pirmais, ka Waze navigācijai uzticēties nevar, otrais, ka ceļa norādēm uzticēties nevar. Vienīgais, kam var uzticēties, ir saprātīgs un ar veselīgu humoru apveltīts līdzbraucējs, kurš ne tikai palīdz izbraukt un apbraukt milzu bedres/kraujas meža taciņās, bet arī pasmieties un pamelot, kad kārtējo reizi esam iemaldījušās kaut kur ne tur, kur vajag, ieraudzījušas priekšā vai nu nekurieni, kur ceļš izbeidzies, vai nu šlagbaumu un ķieģeli un uzrakstu Privātīpašums un pretim stāvošu mašīnu, kuras šoferis pārsteigumā plikšķina acis par to, kā tad Waze tā var ievest šitādos ceļos. Viens tāds ceļš mūs veda gar ļoti skaistu smiltsērkšķu lauku, kurā izdomājām piestāt, lai safotografētos un teju piedzīvojām anekdotes piepildīšanos dzīvē par to, ka pēdējam, kurš izskrien ārā no kaimiņa ābeļdārza tiek dibenā skrotis (vai sāls) no bises. Es nezinu, vai kāds, savā latgalieša laipnumā, gribēja mūs pabiedēt vai tālumā vienkārši sākusies pīļu medību sezona, bet skaidrs bija tas, ka tik ātri no neviena lauka es nebiju izskrējusi ārā nekad. Pēc tam uzdūrāmies brīnišķīgai bērzu birzij, ļipa mazliet trīcēja, bet tomēr pārvarējām bailes no sašaušanas un bridām iekšā.

Īstā Latgales garša varbūt arī ir guļbešņīkos, bet ne mazāk autentiska tā ir mazajos grants ceļos, pamestajos ciematiņos un ezeru līkločos, kuriem jābrauc garām. Kalni un lejas, akmeņi un oļi. Skaisti bez gala.

D43876D5-87A3-4586-A5E7-AB0DEC2F6691.JPG

Ko ņemt vērā braucot uz Latgali:

  • Ja nav vēlmes plānot – neplāno. Bet tikai ar noteikumu, ka esi gana fleksibls, lai nebūtu jāskumst par 30 minūšu braucienu pa pļavu un tā arī savvaļas govju neieraudzīšanu;
  • Katrai ceļojuma dienai iesakām izvēlēties vienu pilsētu, kurā nobāzēties vakarā un tad dienas gaitā apskatīt visu apskates vērto pilsētas tuvākā un tālākā apkārtnē, paēst pusdienvakariņas pilsētā un doties uz kempingu;
  • Piezvanīt kempingiem. Vai arī nepiezvanīt. Jo, ja tu vienkārši aizbrauc – viņi neatšūs. Pa telefonu vēl tur ko un kā – mums te pilns, la la lā;
  • Daudzas vietas ir apskatāmas tikai ar iepriekšēju pieteikšanos. Muzeji, krodziņi, apskates objekti, pat tūrisma informācijas centri. Jāpriecājas, ka vēl veikalos var tikt bez iepriekšējas piezvanīšanas;
  • Nebaidīties no tiem sasodītajiem lauku ceļiem, tur tiešām paveras skaistas ainavas;
  • Saprast, kuru Latgali gribas redzēt – uzpucēto un sakopto vai to vienkāršo un reālo, vai abas kopā;
  • Atrast ideālo ceļa biedru, kurš saprot no pusvārda, kurš uz ķibelēm skatās caur humoru, kurš nebaidās riskēt, kurš prot sasmīdināt, ar kuru var kopīgi lieliski klusēt vai stundām runāt par to, kas būtu tad, ja visuma nebūtu.

 

Ko mēs apskatījām Latgalē:

  • Dvietes paliene – smuki, bet savvaļas govis neredzējām. Visticamāk, ka aizbraucām nepareizi, jo radi teica, ka “nu kā, katru reizi kā brauc, tā tās govis tur ir”;
  • Daugavpils cietoksnis un Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs – cietoksnis bija piecreiz foršāks par Rotko centru, turklāt – bez maksas. Rotko centrs forši, bet baigi daudz acīs lienošu nepilnību un jautājumu Rotko ekspozīcijā – a kāds šitam sakars ar Rotko?;
  • Daugavpils pilsēta un Šmakovkas muzejs – ir ok. Muzeja idejas autoriem esot bijis grūti pārliecināt Eiropas Savienības fondus kāpēc tādu muzeju vajag. Ej nu ej, ne?;
  • Visi tie daudzie skatu torņi. Tikai vajag iegūglēt pirms tam vai tiešām nav ciet;
  • Daugavas loki – klišejiski un skaisti, nu tiešām;
  • Slutišķu Vecticībnieku sādža – jocīgi smuks, laikā iekonservējies, ciematiņš, visas ēkas Kultūrvēsturiski pieminekļi ar Ķibilda ļaunāko murgu – plastmasas logiem;
  • Aglonas bazilika – es domāju, ka šis komentārus neprasa;
  • Kristus Karaļa kalns Aglonā – izskatās mazliet pēc kristiešu lunaparka, ļoti savdabiga vietiņa;
  • Čertoks jeb Velnezers – ellīgi smuks, tiešām. Ellīgi kluss arī, jo tur tiešām nav putnu;
  • Foļvarkas vecticībnieku baznīcawow, tajā vietā ir trīs ēkas – raiba kā lieldienu ola, privātmāja, pamesta ēka ezera krastā un spilgti zila vecticībnieku baznīca. Absolūta nekuriene, absolūti skaisti un jocīgi;
  • Krāslava – Krāslavas pils bez logiem. Un pati pilsēta. Tur ir kaut kāda atslēgu spēlīte, kas ļauj izstaigāt pilsētu atrodot visādas vietas, bet mēs īsti nesapratām kā jāspēlē un atmetām ar roku;
  • Lūznavas muiža – nu ļoti sterili atjaunota muižiņa Lūznavā. Smuki, bet baigi sterili;
  • Rēzekne – Zeimuļs, Gors, Pilskalns – viss turpat ap stūri. Un Zaļā sinagoga, ļoti smuki. Smuki arī iespēja noklausīties Rēzekni caur QR kodiem, iesaku izmēģināt;
  • Lubāna ezera mitrājs – forši tad, kad tūrisma centrs ir vaļā un var iet tās visas takas;
  • Lubāna – maziņa un jauka, var nopirkt garšīgu Lubānas vīnu;
  • Visas interesantās un mazās vietiņas un ciemi pa ceļam. Karte vaļā un viss, kas nāk pretī, kur gribas piestāt, izpētīt, izstaigāt – to visu vajag darīt, jo ir ļoti skaisti;
  • Visi smukie ezeri un smukie kalni un skatu torņi (kuri nav slēgti, ha ha ha).

 

Pa ceļam uz/no Latgales:

  • Alpaku saimniecība – Griezītes Alpakas. Britu pāris, kuri dzīvo Latvijā un audzē alpakas. Ļoti jauks un runātīgs pāris, izstāstīs visu par alpakām un ļaus pabarot. Tur, starp citu, var ADOPTĒT alpakas (uz gadu gan un attālināti, bet var)!;
  • Madonas alus darītava un kafejnīca – ekskursija alus darītavā pēc iepriekšējas pieteikšanās, kafenīte – vasaras sezonā, bet ar ļoooooti garšīgu ēdienu par ļoti draudzīgām cenām. Ļoti forši un garšīgi;
  • Lazdonas muiža. Ja ir redzēta režisora Dāvja Sīmaņa filma Pelnu sanatorija, tad šī muiža liksies kaut kur redzēta, jo tieši tur ir uzņemta filma. Ļoti skaista muiža un ļoti pamesta. Pirms dažiem gadiem tai vēl bija logi, šobrīd jau viss aiznaglots. Ja esi gana drosmīgs – tur var brīvi tikt iekšā un izstaigāt telpas. Kas gan, droši vien nav legāli, bet nu tas gan jau arī nav lielākais noziegums pasaulē, ja vien tur neko nelauž un nepiecūko.

 

Latgale ir ļoti skaista, ne velti tik daudzi brauc pazust Latgalē. Tas ir arī mans bērnības novads, kas daļu manu brīvdienu padarīja sentimenta pielietu un gremdēšanos bērnības saulainajās atmiņās. Aizbrauciet visi, tur baigi skaisti. Brauciet ar mašīnu, klausieties labāko no latviešu estrādes mūzikas, dziediet līdzi un ik pa laikam noelsieties, ka ak, cik skaista tā Latvija. 

D8D8407C-D2C9-4511-BEE9-AAF5EC8CF33B.JPGDaugavpils cietoksnis

4DB46203-D196-4CEF-80FB-8EC0C4D94EEC.JPG

FAD2D5CB-F9CF-4EA2-BBE8-7D73C4E9219D.JPGSlutišķu vecticībnieku sādža

8246281B-581F-4063-8B24-F9D3927F58C4.JPGKristus Karaļa kalns

704AC31D-DFCC-48CC-A69F-DA39A3ED28EC.JPGPamests autobuss, vietējais Into the Wild

8EE77C47-EC0C-4AE3-B2AA-6C1774A47D2F.JPGRīts Rušonas ezera krastā, ar Krāslavas lietoto apģērbu veikalā iegādātu halātu un slēpto Tru Fix Kru reklāmu

CB4B763E-609C-4EF8-9D9A-1388FB63427B.JPGLūznavas muiža

63424D03-49FB-446E-B800-062964B178DF.JPGRēzeknes kartupeļi

40454A13-B18B-4064-AA0C-7FD7CD06E4FC.JPGČertoks jeb Velnezers

D0A4EB18-2E51-47B5-BAB9-1421FDCE8E7C.JPGĻoti ainaviska vieta kaur kur nekurienē, stāvam kalna galā un veramies uz to vienu vienīgo namiņu

9BB9AB7A-B3C9-4C65-9047-35D049229EC5.JPGBērzu birzs netālu no Lubānas

FD6A0BA4-F466-463F-AAF7-E25197172A92.JPGDaugavpils Marka Rotko centrs

319E7400-FE35-46A8-BB26-D4E5A362C420.JPGFoļvarkas vecticībnieku baznīca

3586CA1B-C4A8-4676-AED9-F72F90964275.JPGDaugavpils

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s