Kriminālās ekselences fonds – savādāks un citādāks kino

No manis nekāds kinoblogeris īsti nesanāks, jo iespējams, ka es gada laikā noskatos tik daudz filmu, cik kinoblogeris nedēļā. Es drīzāk par filmām rakstu kā tāds, nu .. cilvēks parastais, tāpēc, lai iet gaisā viens aprakstiņš par vietējā kino jauno odziņu.

Nebija īsti vēl visi sagremojuši filmu “Nameja gredzens”, kā internets jau bija uzsprādzis par jauno pašmāju grāvēju – “Kriminālās ekselences fonds”, pilnīgi un galīgi pastumjot ēnā “Nameja gredzenu”. Runā, ka tautas balsij nepavēlēsi. Šis aspekts manu interesi par filmu padarīja tikai lielāku, un nepacietīgi gaidīju savu satikšanos ar blēžiem, pizģukiem un kriminālajām autoritātēm.

Screen Shot 2018-02-06 at 23.12.53Foto: ekrānšāviņš no filmas treilera

Ko tu skaties tā, it kā mēs naudu dotu atpakaļ? Mēs nedodam naudu atpakaļ.

Labi, tagad par filmu. Kas man patika? Nu, tā.. viss patika. Tas tā – bez liekas piesiešanās sīkumiem.

Veids, kā filma ir uzfilmēta, ļoti patika. Man riktīgi patīk Vesa Andersona filmēšanas stils/paņēmiens un viņa filmās izmantotās krāsas un toņi. Un KEF’s ar Oskaru Rupenheitu priekšgalā ir latviešu Vess Andersons. Brīžiem likās, ka pati filma jau ir redzēta iepriekš – tā it kā visas Piena īsfilmas būtu apvienotas vienā. Brīnišķīgs, brrrrīnišķīgs režisora rokraksts.

Man vajag pistoli, prostitūtu un plikus pupus!

Viss filmas stāsts ļoti patika. Scenārijs ir uzrakstīts tik meistarīgi, ka brīžiem ir grūti saprast – vispirms ir bijis notikums, kuru Imants apraksta, vai viņš apraksta notikumu, kurš vēl tikai būs. Un brīžos, kad liekas, ka viss jau ir atrisinājies – beigas, finito, tschüssi, arividerčī – ņifiga, nekas te nav atrisinājies. Nākamās nepatikšanas ir klāt. Kārtīgs krimiķis taču, ko.

Filmas skaņu celiņš patika. Protams, protams, ka filmai bija jābūt šādam skaņu celiņam. Protams. Lai cik pretenciozi šis apgalvojums arī neskanētu. Kas gan cits, ja ne latviešu estrādes mūzika, varētu vēl tik ļoti paspilgtināt un papildināt darbības vidi un personāžus. Raimonds Pauls vispār ir pārlaicīgs tādā ziņā – klausījās ij septiņdesmitajos, deviņdesmitajos, ij šobaltdien. Piekrītu, jau sabiedrībā izskanējušajai vēlmei, ka filmas skaņu celiņš būtu jāizdod kasetē. Totāli.

(neprofesionālie) Aktieri patika. Superīgi kolorīti tēli. Izskatā, manierēs, runas veidā, detaļās – ūsas, pričenes, sērkociņi, jakas. Īpaši vēlos izcelt Duļķes runas manieri – ne uzsvari teikumu uzbūvē, ne vārdu secība vispār nepakļāvās kaut kādiem loģiskiem runasveida rāmjiem. Skatītājiem noteikti būs arī kaudzīte citātu, kurus pasmelties un padarīt par tautas folkloru.

Kāda vafele, tādas kājas!

Kas man nepatika? Sīkumi. Tas tā – lai bišk’ tomēr piesietos sīkumiem.

Domāju, ka filmas veidotāji ir diezgan normāli pizģuki, lai arī paši saprastu, ka ir vēl, kur augt un, lai arī filmā daudzas detaļas bija izcili noslīpētas līdz pēdējam, pēdējam sīkumam (piemēram, vārtrūmes gaidīšanas ainā redzamā zīmīte), bija arī kadri, kuros nenoslīpētie sīkumi iecirta acīs. Piemēram, tas pats vārtrūmes gaidīšanas kadrs, kurā redzama gana mūsdienīga durvju koda ievades fiņķikļušķa, vai jaunā projektiņa daudzceltne, kas nejauši pavīd fonā citā kadrā. Varbūt, ka šīs lažas ir stāsts no tās sērijas, kad neskaitāms cilvēku skaits pārskata drukai nododamo materiālu, bet kļūdu pamana tad, kad tas jau izdrukāts gozējas ielās.

Lai arī augstāk rakstu, ka aktieru runas maniere bija baigi labais, es nekad līdz šim nebiju tik ļoti aizdomājusies, cik tomēr nostādītas balsis un izkopts runas veids ir profesionāliem aktieriem. Ļoti forši ir, ja filmā ir kāds tēls, kurš runā kā iz dzīves, bet, ja tā runā visi, uz beigu pusi tas kļūst bišk’ par intensīvu un gribas mazliet t ī r ā k u runas veidu, lai nav tik ļoti jāsasprindzina dzirde, cenšoties saprast, par ko ir runa.

Dalītas jūtas man palika par pašām filmas beigām – tās iedeva iekšās totālu – čo za .. jeb wtf sajūtu. Šis laikam bija vienīgais tāds amerikāniskās kriminālkomēdijas piesitiens visā filmā un nevar saprast – iederējās vai tomēr par daudz, bet vienaldzīgu neatstāja. Tas gan.

Pieņemsim, ka entās štukas mūs gaida, dabūt viņas ir čiki-puki, tagad pastāsti, kā tu esi iedomājies to izdarīt?

Laikā, kamēr Latvijas kino vēl tikai mācās savaldīt lielo piķi un tam pakļautās ambīcijas, kameras un teātru aktierus to priekšā, ir forši, ka top filma bez valsts (vai pareizāk – milzu) finansējuma un bez profesionāliem aktieriem. Muļķīgi būtu teikt, ka acīmredzot labam kino nevajag baigo piķi, bet aizdomāties par to, kam tad īsti dalīt lielo piķi un kas no tā sanāk, gan būtu vērts.

(Piebilde skaidrības labad, lai nav jābērc, ka valsts atkal nerubī, kur tērēt naudu – KEF veidotāji nemaz neprasīja valsts atbalstu filmas finansēšanā.)

P.S. Gribēju pateikt, ka prieks arī skatīties, cik gaumīgi un kvalitatīvi KEF ir iepakota – plakāti, video rullīši, komunikācijas materiāli, veids un stils (sākot jau no ierakstiem, beidzot ar atbildēm uz cilvēku komentāriem). Viss līmenī.

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s