Paradīze 89 – čoina filma visu laiku vasarām

Februāris lutina ar jaunām latviešu filmām – vispirms ilgi gaidījām, bet sagaidījām “Kriminālās ekselences fondu”, tagad režisores Madaras Dišleres filmu “Paradīze 89”.

Uz filmu “Paradīze 89” gāju kopā ar vecākiem un vecmāmiņu, jo filma taču ir “piedzīvojumu filma visu laiku bērniem”. Reizēm likās, ka vecāki ir vairāk aizrāvušies ar ”āāā, man arī tā/tāds bija” momentu apspriešanu savā starpā, nekā sekošanai līdzi filmas sižetam. Šī sajūsma vecākiem nenoplaka visas filmas garumā un bija patīkami vērot, cik vecāki bija aizkustināti par šādu veidu, kā atgriezties bērnības atmiņās un sajūtās. Tēvs pēc filmas noteica: “Padomju laikos bija viena forša lieta – tas, ka tā bija mūsu bērnība. Tas arī viss.” Un vēl pieteica, ka filmā redzamajam milicijas bobikam bijušas pārāk labas riepas, Padomju laikos tik labas jau neesot bijis iespējams dabūt.

Screen Shot 2018-02-27 at 12.24.15Foto: ekrānšāviņš no filmas treilera

Šī ir tiešām silta, mīļa un vasarīga filma, kura aukstajā ziemā liek ļoti, ļoti ilgoties pēc vasaras, basām pēdām un negaisa (kadrs ar peldēšanos vispār lika sirdij sažņaugties no skaistuma un ilgām). Un sentimentāli ilgoties pēc tām bērnības vasarām, kad dzīve šķita kā paradīze.

Manai vecmammai likās dīvaini – kā tad tas nākas, ka filmā mammas visu laiku nav mājās, bet man šķiet, ka tieši tā mēs visbiežāk atceramies bērnības vasaru piedzīvojumus – dauzīties ārā visu dienu, kāpt kokos, peldēties, pārsist ceļus, ieskatīties kaimiņu pagalma puisī, kaitināt kaimiņieni – īstākā paradīze. Liela, liela brīvības un piedzīvojumu sajūta. Kādi tur vecāki, kaut kur darbos aizņemti, vispār neinteresē..

Screen Shot 2018-02-27 at 12.23.56Foto: ekrānšāviņš no filmas treilera

Filma mani ieinteresēja jau ar treilera noskatīšanos – tajā skanošā dziesma ļoti uzjundīja bērnības atmiņas. Ilgi nespēju atcerēties, kur tieši bērnībā to esmu dzirdējusi, bet acu priekšā atausa lielais Padomju laiku televizors, kuram katru reizi uzrotīja sedziņu, pirms ieslēgšanas). Vēl kā tagad atceros, ka, pieskaroties ekrānam, vienmēr varēja sajust tādu pūkainu sajūtu, kas sita pa pirkstiem. Brīnumaini notikumi bērnam. Filmas treilerī ļoti zīmīgs likās kadrs ar Lietuvas karogu, tāpēc ar lielu nepacietību gaidīju, kā tas filmā tiks atrisināts. Bija skaidrs, ka tam jābūt kam īpašam, bet nebiju iedomājusies, ka tas būs tā, ka zālē atskanēs šņuksti.

Mazliet apmulsu pie Paulas sapņu ainām. Ja pirmā ar vectētiņu Ļeņinu bija vēl saprotama (lai arī sajūtās mazliet atgādināja ainu ar lidojošo Ļeņinu vācu filmā par šo pašu laika posmu “Goodbye, Lenin!”), tad otro sapni nespēju līdz galam nolasīt – it kā nākotne, it kā nē, mulsinoša mūslaiku Volkswagen Beetle kadrā, baigais sirreālisms. Varbūt mazliet lieki.

“Paradīze 89”  tiešām “trāpa” visu laiku bērniem – tiem, kuri tajā laikā paši vēl bija bērni vai jaunieši, tā ir iespēja atgriezties siltās sentimenta sajūtās par bērnību; tiem, kuri ir bērni šobrīd – filma ļauj ieskatīties tajā, kā vecāki un vecvecāki ir izdzīvojuši savas bērnības un vieglā valodā paskaidro vēsturi – kas īsti bija Padomju savienība, Baltijas ceļš un latviešu (arī igauņu un lietuviešu) ilgas pēc brīvības. Šī ir sajūtu filma, it visā – mūzikā, kadrējumā, krāsās, interjerā, eksterjerā, detaļās, niansēs, sīkumiņos, krikumiņos… Viss beigu beigās veido vienu kopīgu un katram savu sajūtu par savu bērnību un savu paradīzi.

 

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s