Maģiskā reālisma skolotāji Andra Akmentiņa romānā

Kad jau likās, ka visas romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas ir iznākušas un atliek tās vien iegādāties, lai izlasītu, pie apvāršņa parādījās mazliet laika joslā nosebojies Andra Akmentiņa romāns “Skolotāji”.

Nebūs nekāds pārsteigums, ka romāna galvenā darbība noris par un ap skolotājiem, tā sauktajā, “Hruščova atkusnī”, kādā mazā ciematiņā kaut kur sapņainajā Padomju Latvijā.

Revolūcijas vajadzētu taisīt tikai ļoti gudriem cilvēkiem, un ja viņi ir patiešām gudri, diez vai tā rīkosies.

Akmentiņš šo grāmatu piesaka kā maģiskā socreālisma darbu un man atliek vienīgi piekrist un priekā sist plaukstas. Pirmkārt, tāpēc, ka maģiskais reālisms ir viens no maniem iecienītākajiem literatūras žanriem, otrkārt, tāpēc, ka liekas nav labāka veida kā runāt par Padomju Savienības absurdo leiputriju, kā vien ar humoru, maģiska absurda un maģiskā socreālisma piesitienu.

Vispār rādās, ka šajā romānu sērijā ir nosacīti divu virzienu darbi – smagi drūmie un depresīvie un otri – tie, kas ar krietnu devu humora parāda to, cik pilnīgi aplamā laikmetā un sistēmā latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem bija jādzīvo.

Grāmata ir sadalīta četrās daļās un šķiet, ka šoreiz (vismaz man) lieti noderēja autora pēcvārds grāmatas beigās, kurš paskaidroja, kāpēc “Skolotāji” ir uzrakstīti šādā formātā. Jo pēc spēcīgās pirmās “Sarmītes grāmatas” man sāka nedaudz noplakt prieks par grāmatu kopumā. “Tēva grāmata” vēl likās emocionāli jaudīga, “Jāņa grāmata” raisīja jautājumus par to, vai tā tiešām bija nepieciešama, bet “Veltas grāmata” likās kā vāja atblāzma no “Sarmītes grāmatas”, kas radīja arīdzan pārdomas, uz kurām visu laiku vedināja pati Sarmīte savā grāmatas daļā – kura tad no tām māsām īsti bija tā labākā. Izlasot pēcvārdā rakstīto, ka katras daļas varoņi atainoti savā spilgtākajā dzīves posmā, man viss sakrita vienā lielā un skaistā puzlē un kļuva skaidrs. Iespējams, ka kāds uzmanīgāks lasītājs šo saprata pats, bez pēcvārda palīdzības, bet man tieši pēcvārds atkal atgrieza atpakaļ prieku par izlasīto grāmatu.

Interesants fakts – romānā nav neviena ļaundara, ja vien par pašu ļaundari nevar uzskatīt Padomju Savienību, kurā cilvēkiem bija jādzīvo.

Cilvēks sačakarē visu, kam ķeras klāt, gluži kā laiks.

Romānā “Skolotāji” ir izmantota ļoti dzīva valoda, brīnišķīgi salīdzinājumi, kas veikli iepin savos maģiskajos tīklos un nojauc robežas starp realitāti un fantāziju pasauli. Kā arī, mana mīļākā jebkuras grāmatas īpašība, – romānā ir ļoti daudz spilgtu citātu, kurus atzīmēt un iegaumēt. Kādā brīdī man pie rokas nebija zīmulis un daudzi no citātiem tā arī palika starp lapām, neatzīmēti un manu sirdi salauzuši. Kādreiz, kad pārlasīšu, būs jaunatklāšanas (jaunatzīmēšanas) prieks vismaz.

Beigas ir beigas, lai cik garas tās stieptu.

P.S. Spēcīga piebilde pēcvārdā par to, ka vienmēr runājam par tiem, kurus izsūtīja – cik viņiem bija smaga un grūta dzīve, bet reti, kurš piemin tās bailes no izsūtīšanas posta tiem, kuri palika mājās – viņiem “tika izsūtīta drosme”. Drosme dzīvot.

1 Comment

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s