Delfīne De Vigāna – Lojalitātes // Grāmata

Jums ir bijusi tāda grāmata, pēc kuras izlasīšanas tā jūs sadusmo tik ļoti, ka gribas to izmest pa logu? Gluži kā šajā brīnišķīgajā ainā no šīs lieliskās filmas – Silver Lining Playbook.

Un tieši šada sajūta bija man ar Delfines de Vigānas grāmatu Lojalitātes. It kā automātiski gribētos pieņemt – ja grāmata izraisa dusmas, tad tā nav laba grāmata. Tomēr tā nebūt nav. Literatūras vēsturē ir virkne labu grāmatu, kuras izraisa dusmas. Šī ir ļoti spēcīga emocija un, manuprāt, tā nav no tām vieglākajām emocijām, kuru var izraisīt lasītājā. Daudz vieglāk ir likt sajust lasītājam prieku vai skumjas.

Lojalitātes ir stāsts no četru cilvēku skatu punkta – divu trīspadsmit gadīgu puišu un divu pieaugušu sieviešu dzīvēm, kuras krustojas. Grāmata iesākas kaut kur pa vidu visiem notikumiem, tā it kā lasītājs vienkārši būtu atvēris grāmatu jebkurā lapā un sācis lasīt. Un šī ir diezgan spēcīga metode (īpaši, ja labi pasniegta) kā ieraut lasītāju grāmatas valgos. Lapu pa lapai atklājas grāmatas galveno varoņu tēli un dzīves aizkulises, ļaujot kaut nedaudz izskaidrot viņu rīcības cēloņus un motivāciju. Šī nav nekāda skaistā literatūra, šis ir skarbs, pat ļoti skarbs, stāsts par mūsdienu realitāti. Mani itin nemaz nepārsteigtu, ja es uzzinātu, ka šī grāmata ir sarakstīta pēc patiesiem notikumiem vai kā dokumentāls stāsts. Katrs tēls un to savstarpējā saistība tiek atklāti tieši tik maz, lai varētu saprast viņu rīcību cēloņsakarības un sekas – kāpēc mazgadīgi jaunieši lieto alkoholu un kāpēc pieaugusi skolotāja it kā pārāk slimīgi satraucas par vienu no zēniem klasē, kur aug tēva depresijai kājas un kāpēc citā ģimenē sievai ir nācis atvieglojums par mūžīgo kaunu par viņas izcelsmi.

Un no kurienes tad tās dusmas? No tās lojalitātes, kas caurvij visu grāmatu. No tās lojalitātes cilvēkos, kuriem nospiedošās situācijās vajadzētu rīkoties nelojāli vai rīkoties vispār, bet viņi paliek lojāli un uzticami savam statusam, savām bailēm, savai nedrošībai, vērtību sistēmai, egoismam, sabiedrības uzspiestajām morāles un ētikas normām, lojali ignorancei. Un parasti šī lojalitāte šādā kontekstā ne pie kā laba nenoved (ja nu vienīgi pie spēcīga stāsta pagrieziena), tikai nes postu un iznīcību. Tur arī manī rodas tās dusmas – kad lasu un domāju pie sevis – nu pasaki taču, rīkojies taču, dari kaut ko!! Bet lojalitāte uzvar. Postoši.

Uhhh, kā dusmojos! Kā dusmojos! Un kāpēc vēl dusmojos? Tāpēc, ka šādi stāsti nav tikai starp grāmatu lapaspusēm, tāpēc, ka šādi stāsti diemžēl ir mūsdienu realitāte, kur tie, kuriem ar steigu vajadzētu palīdzību paliek bez tās līdz pēdējam brīdim, pēdējai pilītei, jo uzvarošā šajās situācijās ir lojalitāte ingorancei un/vai egoismam.

Dusmīga, bet laba grāmata.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s