Jānis Joņevs – Tīģeris // Grāmata

Tagad es pazinu Joņevu. Arī personīgi.*  Cik daudz, kas ir mainījies septiņu gadu laikā. Toreiz Jānis Joņevs izdeva savu pirmo grāmatu Jelgava94, es to izlasīju vienā naktī un uzrakstīju recenziju par grāmatu. Šī recenzija aizveda mani pie iespējas vairākus gadus publicēties žurnālā Veto. Un vispār iedvesmoja rakstīt vairāk. Tolaik es Jāni zināju kā to džeku no grupas Hospitāļu iela koncertiem, bet tagad esam pazīstami arī personīgi.

Tagad, kopš Jelgava94 iznākšanas ir pagājuši septiņi gadi, Jānis Joņevs ir izdevis savu otro grāmatu Tīģeris. Un es otro reizi mēģināšu uzrakstīt par to, kāda man likās Joņeva grāmata.

Joņevs ir izaudzis, nobriedis. Salīdzinājumā starp pirmo grāmatu un otro. Var jau laikam uzreiz teikt, ka tiem, kuri Tīģerī meklēs Jelgavu 94 būs vilšanās. Tādā ziņā tas, protams, bija sagaidāms, ka jaunā grāmata būs kaut kas cits, jo divreiz uzrakstīt par savu jaunību nav īsti jēgas.  Un tieši tāpēc ir tik interesanti lasīt jauno Joņevu – kas nu būs sagaidāms.

Šo stāstu krājumu neizlasu vienā naktī. Kāda nedēļa paiet, kamēr izlasu, jo brīžiem kaut kā grūti ielasīties. Krājumā ir vairāki stāsti, kuri nav savstarpēji saistīti, bet, jo talāk lasu, jo vairāk liekas, ka daļa no tiem ir uzrakstīti pēc viena šablona. Stāsti sāk likties vienveidīgi un paredzama formāta, kad tos lasa visus kopā – vienu pēc otra. Bet, kad tos uzlūko kā atsevišķas vienības – to vērtība manās acīs sāk paaugstināties.

Tiģeris ir izteikti postmodernisks – stāstos var saskatīt vairākas postmodernisma literatūras iezīmes. Galvenie varoņi stāstos liekas tādi bezformīgi – izplūduši, nav personificēti, viņu personības iezīmes paliek otrā plāna lomā, pirmajā izvirzot notikumus. Minimālistiski aprakstītie tēli mijas ar maksimāli aprakstītiem notikumiem, tik detalizētiem, ka brīžiem liekas – Janka, nu pietiks uzskaitīt visu, ko tu šajā pasaulē zini (stāstos Uzvarētāji, Spēle, Komponisti, vēl pa druskai arī citos). Tajā pašā laikā stāstos gaisā virmo nenoteiktība, fragmentācija, vēršanās pret autoritātēm un pastāvošo iekārtu, noteikumiem, notikumiem. Neskatoties uz to, ka uz grāmatas beigām jau zini, kā, visticamāk, beigsies katrs stāsts, pakrūtē tomēr paliek tā urdoši ķudinošā sajūta, kurai gribas atšķetināt stāstu loģiskā secībā, bet visbiežāk tas tomēr izvērtīsies utopiski neloģiski un absurdi nereālistiski. Kas arī rakturīgi postmodernismam. Rakstīšana par rakstīšanu, jeb metafikcija jeb vēl viena postmodernisma pazīme, tāpat arī druska no pastiša – vairāku literatūras stilu apvienošana vienā, mazliet ar pašironijas devu (stāstā Metode lieliska deva pašironijas par mūžīgo Latvijas pierādīšanas tēmu ārzemēs). Reālistisku notikumu sapīšanās ar izdomātiem. Respektīvi – lasot Tīģeri, pārbaudīju pati sevi, ka postmodernisma literatūras kursā man kaut kas tomēr ir aizķēries un varu postmodernisma iezīmes atpazīt arī reālos darbos.

Bet, liekot mierā šos postmodernisma terminus, kurus visticamāk, ka zina neliela saujiņa ļaužu – literatūras pasniedzēji un studenti, es gribu teikt, ka stāstu krājums ir izlasīšanas vērts. Tīģerī ir sajūtams kaut kas mazliet no Kafkas, kaut kas no Bereļa, bet kopumā tāds izteikts nobrieduša vīrieša rokraksts. Zinot, ka Jānis ir bijis reklāmas industrijā, kā arī personīgi pazīstot vēl šādus tādus reklāmas industrijas pārstāvjus, brīžiem radās sajūta, ka stāstu krājums ir tāda sava īpašā veida reklāmistu grēksūdze par dzīves noteiktā ritējuma (un patēriņa kulta) bezjēdzīgumu, arī stāstā Cita aģentūra. Vēl Tīģeris ir grāmata, kurai ir jānosēžas – tā nebūs viegla, izklaidējoša literatūra, kurai ātri pārskriet pāri. Nē, nu, var jau, bet nezinu, vai būs jēga.

IMG_6202

Nobeigumā teikšu tā – mans favorīts ir stāsts par pircēju un veikala pārdevēju – Burti. Mazliet citāds, mazliet mīļš un atjautīgi radošs. Ja jums neceļas roka lasīt visu grāmatu, izlasiet vismaz šo stāstu. Būs tā vērts. Vai Izmeklētājs.

Un vēl, bonusa punkts no manis, protams, ir atsauce uz grupas Hospitāļu ielas dziesmu stāstā Bēgšana. Uzreiz palika silti ap sirdi. Hosiela pāri visam!

 

* atsauce uz ievada teikumiem manis rakstītajā Jāņa Joņeva grāmatas Jelgava94 recenzijā. 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s