Lori Gottlieb – Maybe You Should Talk To Someone // Grāmata

Šī ir kārtējā reize, kad es sev saku – es TIKAI ieiešu paskatīties, neko vairāk, neko nepirkšu, tikai paskatīšos, pirms Berlīnes lielākās grāmatnīcas durvis manā priekšā atveras. Jo mierīgi grāmatnīcai garām paiet jau nevar, ir obligāti jāieiet. Izstaigājusi vācu valodā izdoto grāmatu plauktu rindas, es dodos uz angļu valodā izdoto grāmatu nodaļu. Tajā ieejot rodas sajūta, ka esi nokļuvis kādā mazā un mīlīgā Londonas grāmatnīcā – koka apdare, divi stāvi, milzīgas un vecišķas koka trepes, kā arī – lieli logi gar kuriem izvietoti ādas krēsli un dīvāniņi. Reti, kad tur var atrast brīvu vietu, bet, kad sanāk, tad ir skaidrs, ka atkal šeit būšu iesprūdusi uz stundām divām vismaz. Vai pat visām trīs. Un, protams, visticamāk, ka ārā no turienes iznākšu ar kādu nopirktu grāmatu.

Arī šī reize, pretēji tam, ko es pati sev solīju, nav izņēmums un es mājās pārnesu rakstnieces Lori Gottlieb grāmatu Maybe You Should Talk To Someone. Īsumā – grāmata par terapeiti, viņas terapeitu un mūsu dzīvēm.

Es regulāri lasu grāmatas par psihisko veselību – kā izzinošo literatūru, tā daiļliteratūru. Šo grāmatu gribētos ierindod kaut kur pa vidu – kā lielisku stāstu ar lielu izzinošo sadaļu.

Lori ir psihoterapeite Losandželosā un viņas dzīve, kā tas dzīvē mēdz notikt, apmet kūleni pēc kura viņa saprot, ka – arī viņai, terapeitei, būtu nepieciešams psihoterapeita apmeklējums (neskatoties uz to, ka psihoterapeitiem reizi nedēļā ir kopīgas sesijas, kurā viņi pārrunā darba lietas). Un tā šī grāmata ved ceļojumā par to, cik dažādi ir psihoterapeitu pacienti un, ka neviena problēma, lai cik liela vai maza tā būtu, nav nesvarīga un, kas pats galvenais, šī grāmata sniedz jauku ieskatu psihoterapijas pasaulē no terapeita puses. Arī pašas terapijas mēdz būt tik dažādas, cik dažādi ir cilvēki – pilnas klusuma paužu, smieklu, pašaizsargājošas ironijas, baiļu, satraukuma.

In movies, therapist silences have become a cliché, but it’s only in silence that people truly hear themselves.

Maybe You Should Talk To Someone ir grāmata, kura no smiekliem novedīs līdz aizkustinājuma asarām un pēc tam atpakaļ līdz smiekliem. Tā ir sirsnīga un ļoti patiesa – šī grāmata brīnišķīgā veidā parāda, ka mēs visi esam cilvēki. Arī terapeiti. Tas, ka terapeiti ir mācījušies izprast cilvēku un viņu uzvedības modeļus, nenozīmē, ka viņi paši nevarētu uzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem. Lori, apmeklējot savu psihoterapeitu, nereti nonāca pie atskārsmēm – bāc, es taču rīkojos tieši tāpat kā mani pacienti! Tāpat arī Lori stāsta par to, cik viņai savā darbā un ārpus tā ir jābūt bez-cilvēciskai, jo often when patients see our humanity, they leave us. Un šī grāmata ir lielisks pierādījums tam, ka mēs visi esam tikai un vienīgi cilvēki un arī terapeitam reizēm ir vajadzīgs cits terapeits, lai paskatītos uz savām problēmām no malas.

[..] in the sense that therapy is a profession you learn by doing – not just the work of being a therapist, but also the work of being a patient.

Jo, lai arī kā mēs necenstos, bieži vien tomēr paskatoties uz savu dzīvi no malas, daudz kas šķiet vieglāk atrisināms. Tāpēc ir labi, ja šis kāds, kas palīdz paskatīties, ta teikt, no zoom-out pozīcijas uz tavu dzīvi, ir kāds, kurš ir mācījies kā to labāk izdarīt, tātad – terapeits.

Sometimes patients assume that therapists have the answers and we simply aren’t telling them – that we’re being withholding. But we aren’t out to torture people. We hesitate to give answers not only because patients don’t really want to hear them, but also because they often misconstrue what they hear (leaving us thinking, for instance, I never suggested you say THAT to your mother!). Most important, we want to support their independence.

Terapija ir ceļš uz priekšu – augšup un lejup, un tas ir normāli. Psihoterapeits ir tikai tavs stūrmanis, tavs ceļa rādītājs, bet uz priekšu ir jāvirzās pašam. Psihoterapeits būs blakus, lai palīdzētu atrast tev piemērotāko ceļu vai palīdzētu brīdī, kad jūties apmaldījies.

I point out to her that pain can be protective; staying in a depressed place can be a form of avoidance. Safe inside her shell of pain, she doesn’t have to face anything, nor does she have to emerge into the world, where she might get hurt again.

Šī grāmata patiks tiem, kuri iet uz terapiju, tāpat arī ši grāmata var būt kā noderīgs ieskats tiem, kuri vēl šaubās – izmēģināt psihoterapiju vai nē. Šis ir brinišķīgs stāsts par psihoterapijas pasauli no tās otras puses. Un vispār – arī pirmās puses. No abām pusēm un, manuprāt, tas ir lielisks veids kā veiksmīgi izstāstīt stāstu tā, lai tas ne tikai patiktu, bet būtu noderīgs arī citiem – zinot un pieredzot abas puses.

Kādu laiku neesmu bijusi terapijā un kad biju izlasījusi grāmatu aptuveni līdz pusei, sapratu, ka esmu ļoti, ļoti noilgojusies pēc terapijas. Kad izlasīju un aizvēru ciet grāmatu, atvēru vaļā e-pastu un pierakstījos uz terapiju. Tas tomēr ir brīnišķīgs veids kā iepazīt, saprast sevi un veidot sevi un savu dzīvi labāku. Patīkamāku.

[..] we talk to ourselves more than we’ll talk to any other person over the course of our lives but that our words aren’t always kind or true or helpful – or even respectful. Most of what we say to ourselves we’d never say to people we love or care about, like our friends or children. In therapy we learn to pay close attention to those voice in our heads so that we can learn a better way to communicate with ourselves.

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s