Stefānija Štāla – Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas // grāmata

Vairāk rakstīt jau droši vien, ka var tikai vairāk rakstot. Vai ne? Un pats grūtākais jau vienmēr ir tikai iesākt, kad iesāk, tad jau viss notiek. Par šo es domāju teju katru mīļu dienu, kad man galvā rindās virknējas tēmas par kurām uzrakstīt bloga ierakstus – sākot no visādām bezjēdzīgi vienkāršām, līdz dziļām un nopietnām, vai filmu un grāmatu apskatiem. Visu laiku iekšā urd tā rakstīšanas vēlme, bet reāli tikt līdz tai – uhhh, reti, kad pietiek spēka. Tā nu viens tāds ieraksts staigā  man līdzi kopš novembra (un tas nemaz nav ilgi, viens ieraksts staigā man līdzi jau gadu un deviņus mēnešus, gan jau pienāks arī tā ieraksta kārta). Par grāmatu vienu. Manuprāt – ļoti labu grāmatu, kuru gribētu ieteikt arī jums palasīt.

Runa ir par grāmatu “Tavs iekšējais bērns grib atrast mājas”, kuras autore ir Stefānija Štāla, psiholoģe no Vācijas. Grāmatai, protams, ir klasiks “selfhelp” grāmatu tipa vāks un apakšvirsraksts “Kā atrisināt (gandrīz) visas problēmas”.  Bet, skepsi pie malas – šī ir tiešām noderīga un laba “selfhelp” tipa grāmata.

Par ko stāsts? Par mums un bērnību. Par to, kā bērnībā piedzīvotais vai tieši pretēji – nepiedzīvotais iespaido mūs tagadējā dzīvē. Kā tas neļauj  veidot veiksmīgas attiecības – privātās, darba, draudzīgas attiecības, kā tas veido mūsu pašu uzskatus pašiem par sevi, kā tas dzen mūs kompleksos vai tieši pretēji – liek domāt, ka mēs esam paši labākie, skaistākie, viedākie, gudrākie.

Grāmatā tiek izstāstīti vairāki pašaizsardzības modeļi, kurus mēs, lielākoties neapzināti, esam izvēlējušies par “piemēru” ņemot situācijas bērnībā. Šādi modeļi var būt vairāki, turklāt, kas bēdīgi – vienā cilvēkā var apvienoties vairāki no tiem. Piemēram: bēgšana, distancēšanās, izvairīšanās, perfekcionisms, tieksme visu kontrolēt, upura domāšana, maskēšanās, meli, uzbrukums un daudzi citi kā pašaizsardzības mehānismi.

Piemēram, man raksturīga (un domāju, ka arī daudziem citiem cilvēkiem zināma) pašaizsardzība ir perfekcionisms, kura saknes meklējamas domāšanā, ka “es neesmu labs diezgan”, “es nedrīkstu kļūdīties”, “es esmu lūzeris” un tā tālāk. No kurienes šāda domāšana nāk? Ļoti bieži no skolas vides, salīdzinošas audzināšanas vai no augstām pieaugušo prasībām. Kā tas izpaužas pieaugušo dzīvē? Pirmkārt, protams, milzu bailēs kļūdīties. Otrkārt, perfekcionisma sajūtā, kas izpaužas kā sajūta, kad vienmēr var labāk, vairāk, augstāk. Nekad nav pietiekami labi, nekad nav izcili. Tieši tāpēc ļoti daudzi perfekcionisti, kuri “objektīvi (!) ir guvuši ievērojamus panākumus, tomēr turpina šaubīties par sevi un nekad nav līdz galam apmierināti”.  Un tas viss aiziet vāveres ritenī – perfekcionisms ir kā rijīgs pūķis – tam nekad nav gana, to nekad nevar piebarot. Un nē, perfekcionisms nav tikai smuki sakārtota istaba un līdz detaļām izpildīts mājasdarbs. Tas ir kas daudz vairāk un daudz .. bīstamāks.

Interesanta pašaizsardzība ir arī tiekšanās pēc harmonijas un pārmērīga pielāgošanās. Šie cilvēki tik ļoti baidās, ka viņus atraidīs vai nosodīs, ka vienmēr visam piekrīt, vienmēr visiem izdabā un tam visam pa vidu apspiež savas vēlmes un emocijas.  “Viņi refleksīvi apspiež tādas emocijas kā dusmas un agresija, kas varētu radīt pamatīgu grūdienu viņu gribai. [..] Uz personīgo robežu pārkāpšanu un aizvainojumu viņi reaģē drīzāk ar skumjām nekā dusmām. Tāpēc cilvēki ar šo aizsardzības stratēģiju ir vairāk apdraudēti ieslīgt depresijā nekā tie, kas ļauj dusmām vaļu.”

Bēgšana kā pašaizsardzība nebūt nenozīmē tik daudz kā fizisku bēgšanu – skriešanu prom no problēmām, bet arīdzan bēgšanu no problēmām pārnestā nozīmē – piemēram, pārlieku daudz strādājot, ja mājās ir kādas neatrisinātas problēmas, bēgšana pašam no sevis – arī pārlieku lielā strādāšanā vai hobijos, bieži vien riskantos.

Šīs ir tikai dažas no stratēģijām, grāmatā tiek stāstīts par vairākām no tām un no vairākiem cilvēkiem, ar kuriem esmu runājusi par šo grāmatu, esmu dzirdējusi sakām, ka viņi grāmatā spēj saskatīt ne tikai sevi, bet arī vecākus, otrās pusītes, draugus un pat darba kolēģus vai kaimiņus.

Grāmatā, kā jau šāda veida grāmatās ierasts, ir iekļauti arī dažādi uzdevumi, kas palīdz labāk saprast savu iekšējo bērnu un pieaugušo. Es, personīgi, neesmu no tiem cilvēkiem, kuri spēj šādus uzdevumus patstāvīgi pildīt. Tāpēc grāmatu lasīju kā vienkārši saistošu informāciju. Kas būtiski – ar šo te savu iekšējo bērnu ļoti daudz strādā psihoterapijā, tāpēc daudz kas no grāmatā rakstītā man nebija nekas jauns, jo pati ar to esmu jau saskārusies psihoterapijas seansos. Šī informācija drīzāk vēlreiz apstiprināja to, ko esmu domājusi un apguvusi apmeklējot terapiju. Un varu ieteikt nebaidīties no terapijas arī citus.

Patiesi noderīga grāmata, kurā var ieraudzīt sevi un sev apkārtējos no mazliet cita skatu punkta un, ja šī grāmata kādam var palīdzēt saprast, ka viņa ēnas bērns ir tas, ar ko ir jāstrādā, lai dzīve kļūtu labāka, ka to var risināt psihoterapijās un dzīve tiešām kļūs labāka, tad varu teikt, ka grāmata savu uzdevumu būs izpildījusi.

Interesanta atkāpe, kura mani ļoti uzrunāja un ļāva filosofiski aizdomāties par mums kā .. sugu un “ģenētiskiem organismiem”. Izrādās, ka mūsu sliktais (skumjais utml.) noskaņojums ir ģenētiski pārmantots. Tā kā par to, ka esi depresīvi noskaņots vari teikt paldies saviem senčiem un senču senčiem. Bet, ja nopietni, tad tiešām tā arī ir – cilvēks “ģenētiski ir tendēts vairāk pievērst uzmanību sliktām, nevis labām ziņām un tās arī daudz ilgāk atcerēties.” Kāpēc tā? Tāpēc, ka tas vienmēr ir bijis svarīgi mūsu izdzīvošanai – laicīgai briesmu pamanīšanai un to novēršanai. Tas viss nāk no mūsu pirmsākumiem, kad “kļūdas varēja un var izrādīties nāvējošas, tāpēc mūsu smadzenes ir iemācījušās pievērst uzmanību kļūdām un trūkumiem”. Piemēram, atcerēties, kuri augi ir indīgi, nevis ielāgot visus garšīgos augus. Tā lūk, lai mēs varētu izdzīvot, mēs vairāk pamanām sliktās lietas, kļūdas, trūkumus, skumjas. Te noteikti arī aug kājas tam it kā banālajam, bet patiesajam izteikumam, ka laime nav kaut kāds galamērķis, kuru sasniegt, bet gan ceļš, kuru jāiet. Tāpēc droši vien būt skumjiem un depresīviem mums sanāk ātrāk un ir vieglāk, nekā būt priecīgiem un laimīgiem. Bet – nenokar degunu, iespējams, ka tieši tāpēc, ka esi depresīvs – ilgāk izdzīvosi. Un atkal, ja nopietni, tiešām nenokar degunu, viss būs labi.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s