Vidzeme – brauciens pakaļ saulrietiem

Man likās, ka šo ierakstu nekad nepabeigšu. Sāku rakstīt septembrī un kopš tā laika tas ir stāvējis melnrakstu mapītē un nav kustējis uz priekšu. Darbs dzina darbu un es dzinu darbus, bet tagad virsroku ņēma vecā gada māņticība, ka iesāktās lietas jānoved līdz galam (ja vien es būtu arī citos aspektos tik cītīga, kā šajā jautājumā).

Būtībā ir tā – no vienas puses teju daudz kas jau ir aizmirsies, no otras puses – izkristalizējušās tikai pašas spilgtākās atmiņas. Un no trešās .. varbūt arī nevajadzēja pabeigt šo ierakstu, lai jau paliek manās atmiņās. Bet tomēr pabeidzu. Lai vai kā – šogad, augustā, biju nedēļu garās brīvdienās braukājot pa Vidzemi. Bija skaisti.

– Vai zivju ezerā daudz?

– Daudz, tāpat kā puišu Vidzemē, tikai nekad nevar zināt, vai dabūsi tādu, kādu gribēji. 

Tā uz mūsu jautājumu par zivīm atbild kempinga saimnieks vienā no kempingiem, kurā paliekam Vidzemes ceļojuma laikā. Saimnieks mazliet pieklibo, bet ir ļoti atsaucīgs, neskopojas ar jokiem un palīdzīgu roku iekurt ugunskuru. Mēs esam ieradušās mūsu pēdējā kempingā, kurā nakšņosim, pirms dosimies atpakaļ ikdienas gaitās. Mums aiz muguras ir nedēļu garas brīvdienas Ziemeļvidzemes pusē un skaidri saprotama sajūta, ka arī šis ceļojums ziemā sildīs sirdi un liks ilgoties pēc nākamās vasaras Latvijas iepazīšanas ceļojuma. Tas viss no pieredzes – pirms gada, 2018. gada vasarā, mēs izbaudījām un izbraukājām Latgali krustu šķērsu, pēc brīvdienām Latgalē bija tieši tā pati sajūta – ātrāk, ātrāk braukt nākamajā Latvijas ceļojumā.

Reizēm ir grūti noprast, kas mūsu ceļojumā ir svarīgākais – apskatīt Latviju, izbaudīt mieru, vakarēšanu un nakšņošanu pēc iespējas klusākos kempingos vai traukties pa Latvijas ceļiem un bezceļiem, vērojot allaž skaisto ainavu aiz auto loga. Tieši tāpēc – mēs izbaudām no visa pa druskai – patīk pilsēta, kurā esam ieradušās – pavadām tur visu dienu, patīk kempings – nesteidzam prom, patīk aizbraukt tur-kaut-kur-nezin-kur – braucam.

Mums nav daudz noteikumu ceļojumam – nakšņojam mašīnā, brokastis un vakariņas gatavojam pašas uz uguns, pusdienās – labākās karbonāžu vietas pēc karbonade.lv mājaslapas ieteikumiem, vietējos tūrisma informācijas centros paņemam visus iespējamos bukletus un maršruta plānu izdomājam iepriekšējā vakarā vai no rīta, brīvi un bez stresa plūstam ceļā.

Šoreiz mūsu brīvdienu maršruts vijas cauri Ziemeļvidzemei – Limbaži, Rūjiena, Valmiera, Valka/Valga, Alūksne, Gulbene un šīm pilsētām pieguļošie ciemi un nekurienes.

Limbaži mūs sagaida pirmdienā, ar lielākoties slēgtām durvīm visos apskates objektos, kā jau pirmdienā. Ne visai laipnu tūrisma informācijas centra darbinieku un Kalēju, kurš patiesībā ir juvelieris, kas izklāsta mums Limbažu sasaisti ar sudrabu un ļauj iemēģināt roku juveliermākslā.

Rūjiena ir līdz kaulam garlaicīga. Izņemot skaisto estrādi, pat Rūjienas saldējumu tur var nopirkt tikai parastos pārtikas veikalos. Tur tiešām nav ko darīt kā tūristam. Vai arī mēs slikti meklējām.

Valmiera mūs interesēja mazāk nekā Valmieras apkārtne, kur izbaudījām visu iespējamo mūsu ceļojuma klasiku – braukšanu bezceļos, attapšanos nekurienē un strupceļos, stūrējot cauri aizaugušiem ceļiem un bez telefona zonas mēģinot atrast, kā tikt atpakaļ civilizācijā. Tā ir tā īstā ceļojuma garša un tas atmiņās paliek daudz ilgāk par jebkuru ekskursiju vai tūrisma objektu, kurš apskatīts pa ceļam vai ir bijis galamērķis. Kopumā – Valmieras apkārtnes izpētei pavisam noteikti var veltīt visu dienu, tur ir, ko darīt.

Valka/Valga mūs ļoti patīkami pārsteidza – sākot jau ar tūrisma informācijas centra darbinieci, kura izstāstīja tik daudz lietu, kuru darīt Valkā/Valgā, ka likās – ar vienu apskates dienu nepietiks. Tur var uzkāpt baznīcas tornī, tur vai aiziet uz Igauniju, tur var nobildēties robežpunktā, tur var apskatīt interesantu estrādi un garšīgi paēst visādās mazvietiņās.

Alūksnē ļoti līst lietus, tāpēc taisnā ceļā dodamies uz kempingu, kur visu vakaru pavadām sēžot mašīnā, gūglējot visu par lāču sugām un citām tēmām, kuras ierastā ikdienā varbūt nemaz ar neviens neaizdomājas pētīt. Nākamajā dienā dodamies pētīt Alūksni un nonākam pie ļoti enerģiska kunga, kurš aizgūtnēm un tiešām interesanti stāsta par Bībeles vēsturi Bībeles muzejā.

Pa vidu visām klasikajām tūristu vietām, mēs, kā allaž, ar lielāko prieku devāmies arī uz vietām, kas ir jocīgas un dīvainas, piemēram – Galgauskas baznīca, pamesta nekurienes vidū, uz sabrukšanas robežas. Klīst baumas, ka zemes īpašnieks par baznīcas esamību uzzinājis tad, kad gājis apskatīt savu iegādāto mežu. Varu tikai iedomāties pārsteigumu, kad brien cauri mežam un pēkšņi no tā iznirst pamesta un sabrukusi baznīca. Ilgi internetos meklējām kaut drusku vairāk informācijas par baznīcu un tās vēsturi, bet neko jēdzīgu neatradām. Jautājumu par šo dīvaino vietu ir vairāk nekā atbilžu.

Vēl viena tāda savdabīga vieta ir Caurumkrogs, kur izstādītas Jāņa Staņislava Rozes gleznas – absolūtā nekurienē, vietā, kur agrāk tiešām bijis krogs, tagad ir savdabīga mākslas galerija.

Šo braucienu daļēji nodēvējām arī par “šmigas braucienu”, jo apciemojām dažādas alkohola darīšanas vietas – sākot no Valmiermuižas alus darītavas, beidzot ar Mūrbūdu sidra mazo ražotnīti, Tālavas sidra ražotn(īt)i un pat Malvīnes mājas vīna ģimenes mājas virtuvē ielūkojāmies. Pārbraucām mājās ar pilnu mašīnu gardu pašmāju dzērienu.

Patiesībā jau, tagad atskatoties pēc ilgāka laika uz šo ceļojumu, kļūst skaidrs, ka mūsu īstais brauciena mērķis šoreiz nemaz nebija tie tūrisma objekti un galapunkti, kur nonākt, bet gan tieši kopā pavadītais ceļš, pilns ar neskaitāmiem kurioziem un jokiem, kā arī ikvakara galamērķi – kempingi, kuros naktī ar laivu iebraukt ezerā, lai sveču gaismā klausītos kā tālumā sarunājas copmaņi, vai iebraukt ar laivu ezerā saulrieta laikā, lai uzskrietu uz akmeņiem, uzsēstos un netiktu vairs krastā, smietos līdz asarām, sildītos ar balzamu un kaut kā nebūt bakstītos, lai tiktu ārā, gulētu hamokā, lasītu grāmatu un neko nedarītu. Lai piestātu ceļmalā, kad pēkšņi pamanām pļavā vairāk nekā duci zirgu, lai pēkšņi izdomātu, ka nekad nav redzēts Munameģis un jāaizlaiž tie liekie 40 kilometri uz Igauniju arī, lai piestātu sabildēties rudzu laukā, jo klišejiski, jo kāpēc gan ne. Kā arī, protams – ikvakara vakariņas, gatavotas ugunskurā, sarunas un smiekli zem augusta zvaigžņotajām debesīm un vienkārši kopā būšana ar labāko draudzeni, tuvu dabā un prom no darbiem.

Kāds ir ieteikums dodoties šāda veida izbraukumos cauri Latvijai? Izmantot tūrisma informācijas centru piedāvājumus un pakalpojumus. Pirmkārt jau, lai vismaz kāds to dara, otrkārt, tāpēc, ka tās ir vietas, kuras tiešām būs izpētījušas, ko viņu pilsētā un apkārtnē darīt. Mēs parasti dienu sākām ar došanos uz TIC, bukletu kaudzītes paņemšanu, izpētīšanu, maršruta sastādīšanu un došanos ceļā. Parasti mēs arī paņemam arī tuvāko pilsētu bukletus, lai nepalaistu garām pārbraucienos kaut ko pa vidu starp pilsētām.

Kur nākošgad? Zemgale vai Kurzeme, vēl redzēsim.

7C5D80AF-F3E6-4E7E-8DA9-4EDF358BE3CC.JPG

Palikām brīnšķīgā kempingā pie Dziļezera, naktī braucām ar laivu sēdēt ezera vidū.

BB25C821-8B44-404D-9397-036D77B41B95.JPG

179989BC-CC1C-4082-B72E-E97B00132DCF.JPG

3ACFBD63-8264-4674-A0F6-89D33F9E8BCC.JPG

Te bija ģimene no Vācijas ar riktīgu māju uz riteņiem, pat malka piesieta priekšpusē. Tas dampis izskatījās vareni iespaidīgs.

1F691AAA-1FEA-4232-A9D5-FB09A5D95D4D.JPG

Visvairāk man patīk ezeri, kuru krastā rodas sajūta, ka esi pie jūras – tā sajūta ir tāda neaptverama – it kā ezers, ar malu un galu, bet liekas tik liels. Tāds arī Burtnieks. Piedevām krastā tik sekls, ka uzsēdāmies uz akmeņu kaudzēm un knapi tikām ārā.

FCB07067-963E-4BFC-A0F1-D1C107F62E48.JPG

D2F9C845-1B31-431C-800C-0BEBD71CC85B.JPG

AD817F63-82F7-4239-9F37-14A6B4960149.JPG

FE65FF2C-9900-4997-9524-34409AA5026B.JPG

03A18F5D-1806-4BDA-8D2C-7B0B9E504988.JPG

5DD93149-36F8-4835-9C18-4CCDEC251A21.JPG

Katrā ceļojumā pa vienam pamestam autobusam. Ja Latgales ceļojumā tas bija ceļmalā, tad šo uzgājām iebraucot meža vidū strupceļā, meklējot kārtējo apskates objektu nekurienē.

89BCDA85-E784-40D5-90A6-FA1129DD6276.JPG

Valmieras karbonādīšu vieta. Netīšām noklausījāmies kā kungi apspriež vietējo izbijušo cietumnieku ikdienas dzīvi.

30DC7EED-EDA5-4D58-91A1-E4C43120EAD7.JPG

8C6C1356-EFB4-42E9-A7ED-2D21B414E7A0.JPG

Sabrukusī un dīvainā Galgauskas nekurienes baznīca

AABDABBB-3F4A-4332-A682-07D39A5D38B3.JPG

19EF3EA4-2C1B-4E29-993B-AC61C7334396.JPG

Tālavas sidra ražotne, bijām īsā ekskursijā un iepirkām krājumus ilgākam laikam.

258D1682-C988-46EC-91A9-D4963F6A6345.JPG

Gulbenē bez vilcieniem, protams, nekur.

12F0DF91-8DC1-4F6D-B482-348C7E9F1189.JPG

87E56BA1-47F6-4904-91CF-DBAFA9D536F6.JPG

A34FDEA9-2E4E-4DD5-AE52-402227CFC7F1.JPG

Caurumkrogs ar mākslas darbiem.

96E7FC35-89E4-4B0A-9F86-B048542FCD6C.JPG

Malvīnes ģimenes vīna un vermuta ražotne. Ļoti jauks kungs, izstāsta, izrāda un piedāvā nogaršot. Tur taisa vīnus arī no pienenēm, ozollapām un vēl visādām interesantām lietām.

696B3744-2779-4873-8453-4987369256EF.JPG

7847D7C0-74E7-4F3C-B266-9229F50B113C.JPG

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s