Šlāpins. Es nemāku, komatus

“Tā, kas te tagad būs? Šlāpins ir vienkārši Šlāpins? Vairs nav Ilmārs Šlāpins? Pieņēmis pseidonīmu? Tā kā tāds Rainis tagad būs?” /nejauši noklausīta saruna Šlāpina dzejas krājuma atvēršanā/

Iespējams, ka šī ir mana otrā gaidītākā grāmata uzreiz aiz Māras Zālītes “Paradīzes putni”. Vai pirmā, varētu būt tomēr, ka pirmā. Jo, pēc Ilmāra Šlāpina “Karmabandha” dzejoļu krājuma tik ļoti gribējās vēl un vēl, un vēl.

“Karmabandha” vispār bija (un ir) man ļoti īpaša un svarīga, dzejas grāmata. Un tolaik, tālajā 2008. gadā tā tāda bija daudziem – cik ātri parādījusies grāmatnīcu plauktos, tik ātri tā no tiem pazuda, tad to aizņēmās viens no otra, zaga no bibliotēkām, beigu beigās kāds pat ieskenēja un dalījās apkārt grāmatas .pdf versijā, to citēja malu malās un romantiskos vakaros lasīja priekšā draugiem.

Un tad Šlāpina frontē iestājās klusums.

Atceros vēl kā sūdzējos retoriska jautājuma formā, pirms kādiem gadiem diviem, feisbukā par to, kāpēc Šlāpins vairs neraksta dzeju. Man toreiz atbildēja, ka rakstot, bet bērniem.

Un beidzot, pēc vienpadsmit gadiem, Šlāpins ir uzrakstījis dzejoļu grāmatu grūti audzinātiem bērniem. Tie tiešām nav dzejoļi bērniem, bet tie ir dzejoļi tiem, kuri bijuši grūti audzināti. Ar visu, kas no tā izriet.

Dzejoļu krājuma nosaukums “Es nemāku, komatus” ir ar atsauci uz grupas “Singapūras Satīns” dziesmu par komatu nemācēšanu, kas, gribu teikt, šo grupu no pusnopietniem jauniešu auditorijai populārās mūzikas izpildītājiem kaut kādā mērā ieceļ augstāk latviešu kultūras laukā.

Dzejoļi it kā ar bērnišķīgu (bez nievājošas pieskaņas) vieglumu, tomēr par grūtsirdību izraisošām tēmām pieaugušajiem. Grūti audzinātiem bērniem.

valsts nav ne premjers, ne prezidents
bet kaut kas starp tevi un mani

Un par aktualitātēm sabiedrībā – karu un mieru, #metoo un tikumību, čekas maisiem un stukačām. nodokļu nemaksātājiem un mīlestību, protams. Un sunīšiem!!

mums aiz sienas jau ceturto dienu
kaimiņi kaut ko klaudzina
varbūt vienkārši remontē māju
varbūt dēlu par stukaču audzina

Daudzos dzejoļos ir jūtams bērnu skaitāmpantu viegli steidzīgais ritms, nav dzejai reizēm raksturīgais svinīgums, patoss un stīvinātais smagums. Šlāpins tik veikli vij kopā atskaņas – tās nekad neizklausās izmocītas vai ieliktas tikai tāpēc, lai būtu. Tās ir tik vieglas un tik ritmiskas – tu vienkārši sēdi un lasi ar baudu. Un domā par to – kā viens cilvēks tā spēj – tik viegli, nepiespiesti un skaisti salikt kopā vārdus, un pateikt to, kas uzrunā tevi.

Manā Šlāpinā ir kaut kas no Ziedoņa sajūtas – vārdu spēlēm, ritmiskuma un viegluma, arī skumjās tēmās. Tomēr viņi nav viens un tas pats, protams. Bet Šlāpins ir tāds patīkams atsvaidzinājums mūslaiku Latvijas dzejas drūmi postapokaliptiski noskaņotajā pasaulē. Laikam tāpēc Šlāpins mani tik ļoti uzrunā.

Vai dzejoļu krājumu “Es nemāku, komatus” es arī, vismaz reizi gadā, izņemšu no grāmatu plaukta pārlasīšanai, līdzīgi kā to daru ar “Karmabandhu” vēl nezinu, bet dažus no dzejoļiem man jau šodien gribas citēt manu sociālo tīklu laika joslās.

Paldies Šlāpin, ka tu raksti!

*komati tekstā salikti pēc principa “es nemāku komatus”

es gribu par visiem visvairāk
kaut kas labāks par citiem būt
un vēl man gribētos reizēm,
lai arī citi to jūt
Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s