“Pūt, Vējiņi” sensora izrāde Nacionālajā teātrī

Uz iestudējumu “Pūt, Vējiņi” gāju divreiz, pirmajā reizē, kad izrāde nupat bija parādījusies uz skatuves, vēl paspēju noķert biļetes, bet dienu pirms izrādes man palūdza doties uz Latvijas otru malu, lai nolasītu nelielu lekciju jauniešiem. Tā kā jaunieši ir mūsu nākotne, es nevarēju atteikt un izrādes biļetes nodevu draudzeņu rokās. Kopš tās saulainās septembra dienas bija pagājušas daudzas dienas, kurās izmisīgi centos iegādāties biļetes uz “Pūt, Vējiņi” izrādi Nacionālajā teātrī, bet šķiet, ka ziņa, ka šī izrāde ir redzēšanas vērta, bija apskrējusi Latviju vēja spārniem un biļetes nopirkt nebija iespējams. Viss izpārdots.

Līdz vārda dienas rītā, nieka pusgadu vēlāk, mani pārsteidza manis pašas ģimene uzdāvinot man biļetes uz tik ilgi kāroto izrādi “Pūt, Vējiņi”. “Piedod, tās bija pēdējās divas, mēs pat nevarējām izvēlēties sēdvietas,” teica mamma, pasniedzot biļetes. Atlikušajām sēdvietām nebija ne vainas, ir bijis arī sliktāk.

“Pūt, Vējiņi” ir absolūti mana izrāde. Teātrī izmantotā mūzika, kas ir kino filmas “Pūt, Vējiņi” skaņu celiņš, vinila platē ir viena no manām drillētākajām platēm, savukārt pati “Pūt, Vējiņi” fināla dziesma, kuru komponējis Imants Kalniņš, ir viena no manām visu laiku mīļākajām dziesmām. Katru reizi, izskanot fragmentiem no šīs dziesmas izrādes laikā, mana sirds nodrebēja un ķermeni pārņēma patīkama kņudoņa.

Tā ir arī mana izrāde, jo tā ir absolūti vizuāli satriecoša. Esmu ļoti izteikti vizuāls cilvēks un mani ļoti sajūsmina detaļas, pat pašas sīkākās, kas galu galā iedod to lielo kopainu. Un šajā izrādē to ir neskaitāmi daudz – knipji, elpas pūtieni, čuksti, viļņošanās, sanēšana, mirdzēšana. Scenogrāfija ir vienkārši lieliska, lai neteiktu – izcila. Scenogrāfija, kas kārtējo reizi apliecina, ka cilvēks ir pats jaudīgākais, kas mums ir – it kā liekas, ka scenogrāfija ir tik vienkārša – izmantoti tikai cilvēki un daži spēcīgi aksesuāri, bet tā atstāj tik spēcīgu iespaidu. Ļoti spēcīgu. Saviļņojošu. Aizkustinošu.

Tāpat arī sasauce ar Dziesmu svētkiem, kas zīmīgi Latvijas un arī Nacionālā teātra simtgadēm, Raiņa “Pūt, Vējiņi” skaudro mīlasstāstu – “kam, lai sēžu kamanās” padara tik mūsdienīgu un aktuālu, kā šķiet to nespēj neviena cita luga. Kas garlaicīgo Raini ietērpj mūsdienīgi tā, ka elpa aizraujas gan jauniešiem, gan senioriem. Mazliet arī atšķaidot šo cildenumu ar mūsdienu pasauli, kas, īsti nevar saprast, iederās vai tomēr raisa diskomfortu – plastmasas divlitrīgās alus pudeles, saules brilles, keponi. Tomēr – aktuāli. Reāli.

“Pūt, Vējiņi” ir ļoti sensora izrāde – škiet, ka vienīgā maņa, kura paliek nepiepildīta, ir tauste (nu un, garša, protams) – kā gribētos pieskarties čaukstošajam zeltainajam folijam, kā gribētos garās bizes paturēt rokās, paspēlēties ar sarkanajiem vainadziņiem (kuri tik bezgala skaisti aizripo pār melnajiem pakāpieniem). Visas pārējās maņas tiek baudpilni kairinātas – īpaši jau redze, kas katrā aktieru kora kustību sākumā jau saspringst priekpilnās gaidās par to, kas tad  atkal izveidosies un izvietosies uz skatuves.

Šī izrāde noteikti patiks tiem, kas ir savdabīgās Vesa Andersona perfekcijas cienītāji. Šeit arī tās ir pa pilnam.

Es gāju uz šo izrādi divreiz. Vienu reizi redzēju un zinu, ka noteikti iešu trešo reizi, lai redzētu izrādi vēlreiz.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s