Veselā miesā – vesels gars, veselā garā – vesela miesa

Pirms dažām dienām nācu ārā no veikala un atcerējos, kā, manos dziļajos depresijas laikos, man riebās šie visi gada nogales svētki.
Man likās, ka nevarētu būt nekas labāks kā aiziet gulēt 23. decembra vakarā un augšāmcelties 2. janvārī. Ziemassvētki, dāvināšanas prieks un neskaitāmās ēdienreizes ar radu saimi bija grūti izturamas. Un ne jau tāpēc, ka man būtu draņķīga ģimene vai radi. Jaunā gada sagaidīšana vispār bija drumākās šausmas – slapstīšanās no draugiem, kaut cik jēdzīgu atteikumu izdomāšana, kāpēc es netieku svinēt kopā ar viņiem. Negribēšana svinēt vispār, nolīšana savā istabā, depresīvu filmu skatīšanās, pusnaktī piespiedu glāzes saskandināšana un atpakaļ gultā. Tādi dažus gadus bija mani svētki.
Es esmu bezgala priecīga, ka jau vairākus gadus tā vairs nav – man gribas būt kopā ar visiem, man gribas svinēt, iepriecināt citus, apskaut, samīļot, pavadīt laiku kopā. Jo gan mana ģimene, gan mani draugi ir pats labākais, kas man ir. Banāli, bet tā ir.

Es zinu, ka daudziem cilvēkiem, kuriem ir dažādu formu noslieces uz emocionālajiem traucējumiem (sauciet kā paši vēlaties – depresija, veģetatīvā distonija, posttraumatiskā stresa sindroms, panikas lēkmes utt), tieši svētku laiks ir pats, pats grūtākais. Ja jau ikdiena neliekas nekāds rožu dārzs, tad svētkos vispār gribas pazust no zemes virsas. Kā par nelaimi pēc Ziemassvētkiem un Jaungada vēl seko gada depresīvākais mēnesis – janvāris un tad vispār liekas, ka saule šajā dzīvē vairs nekad neiespīdēs.
Bet iespīdēs, ja jūs paši to gribēsiet. Un gribas aspekts šeit ir ļoti svarīgs. Ļoti.

Pirmkārt, tāpēc jau, ka bieži vien emocionālās veselības traucējumu gadījumā vispār neko negribas. Otrkārt, tāpēc, ka viena lieta ir “es gribu, lai šis viss pāriet”, bet kaut kas pavisam cits to patiešām gribēt un iet tā virzienā. Jo tas ceļš nav viegls, it īpaši, ja esi daudzus gadus pavadījis pilnīgā purvā, tad sāc saprast, ka savu īsto “es” jau nemaz iespējams vairs neatceries un tev pat ir bail to ieraudzīt – kā tad nu tas tagad tā būs, ka man vairs nebūs grūti, ka man neriebsies, ka viss būs normāli, ka es varēšu adekvāti funkcionēt? Visgrūtāk ir tieši nonākt līdz tai patiesajai gribēšanai, lai man paliktu labāk. Toties – kad sanāk tur nokļūt, tad esi gatavs iet caur uguni un ūdeni, lai tikai paliek labāk. Slūžas ir vaļā un tā dzīvotgribas jauda tā nes uz priekšu, ka spēj tik turēt līdzi.

Ilgu laiku domāju, ka varbūt jāiztiek šogad bez tāda gada nogales pārdomu raksta, bet, hej, nu paskaties, ko tu tur augstāk nupat izlasīji. Laikam jau tā gada noslēguma sajūta dara savu un, ja liekas, ka ir jāpārdomā šis gads, tad ir.

Es gan gribu mazāk par sevi un savu gadu, man tas ir bijis ļoti raibs un jaudīgs – sākot ar pārdegšanu darbā, mēnesi rehabilitācijā, mēnesi dzīvojot ārzemēs, mēnesi dzīvojot laukos, beidzot atkal ar to, ka ļoti daudz strādājot un mācoties. Un turpinot saprast sevi un lietas. Iemācoties pateicību. Bezizmēra, milzīgu un svētīgu pateicību.
Ja ir viena lieta, kuru es sev gribu novēlēt nākamajā gadā, tad tā ir – strādāt mazāk. Pat ne tik daudz, ka strādāt mazāk, bet izbeigt sev pārmest, ka es nestrādāju pietiekami daudz. Lūk, tik tālu par manu gadu.

Bet, ko es gribu jums novēlēt – esiet pateicīgi. Bez banalitātēm, reliģiskām vai ezotēriskām nokrāsām. Vienkārši pateicīgi par to, kas jums ir. Par sevi.
Tiem, kuri ir laimīgi – dariet visu, lai tādi arī paliktu, bet tiem, kuri savā dzīvē jūtas slikti – dariet visu, lai to mainītu. Bet – ar jēgu. Netērējiet savu, jau tā mazo, enerģiju tajā, kas jums dod īstermiņa apmānu, ka viss paliek labāk. Ieguldiet drīzāk savu laiku, enerģiju un naudu tur, kur tas jums nāks atpakaļ ilgtermiņā.
Viss, kā par šo tēmu es varu runāt, protams, ir no manas pieredzes un redziet, lai man paliktu labāk, savulaik esmu izmēģinājusi teju visu – sākot no atļautām līdz pat aizliegtām un apšaubāmām lietām. Varbūt uz brīdi ir licies, ka palīdz, bet, jo tālāk esmu gājusi, jo vairāk esmu sapratusi, ka ne velti psihiatrija ir medicīnas nozare un, ja tu nejūties labi, medicīna joprojām ir tas, kas mūs ārstē. Ar kaut kādu nebūt lielāku garantiju par izdošanos nekā daudzi alternatīvi risinājumi.
Psihiatrija, psihiatrs, psihoterapeits, antidepresanti un visi citi šīs nozares vārdi nav apkaunojums, tas nav sods, tas nav “ķerts cilvēks”, tas nav “trakonams”, tas nav nekas no tā visa. Tas ir tas pats, kā ģimenes ārsts, kardiologs, ginekologs, ķirurgs, antibiotikas, caurejas zāles, insulīna šprices un tā tālāk.

Processed with VSCO with a6 preset
Ticiet man, lai cik brīnumaini tas nebūtu – bet psihoterapija strādā, lēnām un garu, sāpīgu ceļu ejot, bet strādā un ar ilgtermiņa atdevi. Tā neārstē tikai sekas, bet ārstē arī cēloņus. Arī antidepresanti strādā un tā nav nekāda farmācijas firmu sazvērestība, lai mūs visus nozombētu. Un nebaidieties izmantot šīs iespējas, kuras mums ir dotas, lai mēs varētu dzīvot labāk. Agrākos laikos emocionālās veselības traucējumus ārstēja daudz drastiskāk un .. dēmoniskāk. Mums ir paveicies, izmantojiet to!

Un ziniet – tā ir skaista sajūta, kad gribas dzīvot un izdodas dzīvi uztvert adekvāti – ar priekiem un skumjām, ar smiekliem un asarām. To arī novēlu jums nākamajā un visos pārējos dzīves gados!

Redz, varēju jau par kaut ko priecīgāku parunāt vecā gada izskaņā, vai ne? Tomēr – jūtu, kā pēdējā laikā arvien vairāk apkārt virmo šīs drūmās nokrāsas un jūtu kā arvien vairāk cilvēki meklē gaismas stariņu, kur pieķerties. Kā arī – paldies visiem tiem drosmīgajiem, kuri runā publiski par emocionālo veselību. Tā mums ir tikpat svarīga kā fiziskā, ja na vēl svarīgāka. Veselā miesā – vesels gars un veselā garā – vesela miesa!

Lai jums priecīgi, tiešām!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s