Kādā seminārā, kurā ar grūtībām spēju noturēt savu uzmanību apskatāmajai tēmai, manās rokās nonāca grāmata, kuru rādīja kā vienu no literatūras dažādo formu piemēriem.
Ar niecīgu interesi sāku šo grāmatu šķirstīt, bet – jo nokļuvu tālāk grāmatas lappusēs, jo vairāk tā mani uzrunāja un beigu beigās es pilnībā atslēdzos no semināra un teju pusstundu pavadīju iegrimusi šajā, cienījama biezuma, grāmatā. Tā ir brīnišķīga. Tiešām.
Un šī grāmata ir Edgara Imanta Siliņa “Lielo patiesību meklējumi”.
Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir Liela Patiesība. /Nilss Bors/
Šis ir Latvijā cienījama fiziķa un zinātnieka Edgara Imanta Siliņa (1927-1998) eseju krājums, kurā caur fizikas pasaules prizmu viņš apskata dažādas tēmas un pasaules norises, sākot no haosa teorijas un kvantu fizikas, beidzot ar mūzikas, mākslas, reliģijas, radošuma un ideju meklēšanas tēmām. Brīnišķīgas esejas, kuras ļauj gan uzzināt ko jaunu, gan paskatīties uz it kā pierastām vai pašsaprotamām norisēm no cita rakursa.
Lai arī manas fizikas zināšanas ir ļoti vājas, tas īsti netraucē uztvert esejās paustās idejas un domas, un tomēr – iedomājos, ar kādu baudu šo grāmatu var lasīt tie, kuri pārzina fizikas pasauli.
Piemēram, dažas no esejām un tajās apskatītajām tēmām:
- “Lielās patiesības un tirivālās patiesības. Kūna paradigmas”
- “Priekšstati par gaismu seno tautu mitoloģijā un pirmsņūtona zinātnē”
- “Einšteina relativitātes teorija un jaunā paradigma ģeometrijā”
- “Tauriņa efekts. Lavīnas, orkāni, atombumba”
- “Einšteins: “Vai Dievam bija kāda izvēles iespēja pasaules radīšanā?”
- “Haoss, trokšņi, “baltā, “brūnā” un “rozā” mūzika”
- “Smadzeņu veidošanās cilvēka embrijā”
- “Intuīcija kā jaunrades iracionāla ceļvede”
Un vēl un vēl, es varētu turpināt un turpināt šo uzskaitījumu. Nav šaubu, ka teju ikviens šajā grāmatā varēs atrast tēmu, kura viņu uzrunā.
Es nebeigšu atkārtoties – lieliska grāmata. Pēdējās nedēļas ņemu to līdzi it visur un brīvākā brīdī izlasu kādu no esejām. Kā arī nebeidzu par šo grāmatu klāstīt apkārtējiem un sajūsmināties. Tā ar mani notiek, ja ir kaut kas tāds, kas patiešām, patiešām, no sirds, uzrunā.
“Lielo patiesību meklējumi” ir grāmata, kura pirmo reizi izdota gadu pēc Siliņa kunga nāves, savukārt 2017. gadā tā piedzīvoja pārizdošanu un man ir bezgala žēl, ka guļ grāmatnīcas plauktos bez īpašas ievērības – ar neizteiksmīgu vāku un teju nekādiem centieniem šo grāmatu kaut mazliet pareklamēt. BET! Šī grāmata pavisam noteikti būs tuva sirdij tiem, kuri ir aizrāvušies ar Juval Noah Harari daiļradi (pasaulē populāro “Homo Sapiens”, “Homo Deus” un citu grāmatu autors). Ja Harari uz pasaules norisēm veras, un tās skaidro, caur savu vēsturnieka pieredzes un zināšanu prizmu, tad Siliņš to pašu veic caur fizikas pasaules skatapunktu.
Šo grāmatu var lasīt gan no vāka līdz vākam, gan atšķirt to tēmu, kura uzrunā visvairāk un lasīt jauktā secībā. Dažās esejās gan ir atsauce uz citām esejām, bet kopumā tas netraucē lasīt grāmatu no vidus, beigām, sākuma, gandrīz beigām, gandrīz vidus un vēl visādi.
Grāmatas pēcvārdā bērnu reanimatalogs Pēteris Kļava raksta: “Šajā grāmatā ir apkopotas milzīgas integrālas zināšanas, ko ir sakrājusi akadēmiskā zinātne un civilizācijas garīgā dimensija. Esmu pārliecināts, ka šī grāmata ir pats aptverošākais gara un intelekta nedualitātes šedevrs, kādu ir turējis rokās Latvijas intelektuālais lasītājs. Izcilā zinātnieka prāta plašums ir galēji apbrīnojams. Nav palikusi neviena eksistenciāla joma, kura nebūtu aplūkota šajā darbā.”
Un man atliek tikai piekrist. Šī ir viena ļoti sasodīti brīnišķīga grāmata. Pērciet paši, dāviniet draugiem, vecākiem. Lasiet, pārdomājiet, analizējiet, diskutējiet. Vediet šo grāmatu, un tajā iekļautās domas, tautās!
Radošiem zinātniekiem raksturīga nevis pedantiski šaura abstrakti loģiska domāšana, bet gan iedvesma, intuīcija, bagāta iztēle, paradoksāliem risinājumiem un negaidītām asociācijām piepildīta domu gaita. [..] Tēlainā domāšana ir cilvēka smadzeņu galvenā īpatnība, organiskās evolūcijas apogejs. Elektronu skaitļojamās mašīnas spēj rēķināt ātrāk, atcerēties vairāk, secināt loģiski nekļūdīgāk nekā cilvēks, bet, šķiet, tās nekad nepēs domāt tēlos, nebūs apveltītas ar intuīciju.
Cilvēka radošo garu vislabāk raksturo negaidītu asociāciju, jaunu ideju pārbagātība. Daži to uzskata par galveno inteliģences mērauklu. Nevis enciklopēdisku atmiņu vai dzelžainu loģiku. Daudzi vislielākie atklājumi dzimuši tieši intuitīva idejas uzliesmojuam, negaidītas asociācijas vai paradoksāla, “veselajam saprātam” par absurda slēdziena rezultātā. /Edgars Imants Siliņš/
Alise 