Rīgas ēku sienas, žogi, šķūnīši un pieturvietas, ir kā tāds reālās dzīves tvitteris. Ar atšķirību, ka retvītot īsti nevar, bet redzmības noturība tomēr sanāk garāka par vidējo tvīta dzīves ilgumu. Saturs arī gluži kā tvitterī – no politiski sociālām pārdomām līdz truliem jociņiem. Filozofiski urbāno pārdomu vācelīte. Kamēr lielākajai daļai pilsētnieku šīs anonīmās pašizpausmes liekas kā skabarga acī, es tās uztveru teju vai ar sajūsmu. Pilsēta ir dzīva un pilsēta runā. Dumpinieciska nepakļaušanās kārtības rullim.
Protams, kā jau ikvienam, pirms tiek atvērta mute, lai ko runātu, būtu jāpadomā, ko un kurā vietā teikt, arī šiem nelegāli uzšņāpto uzrakstu autoriem būtu vērts aizdomāties, kur viņu domas lidojums piezemējas. Runāšana sudrabs, klusēšana zelts.
Savās ikdienas gaitās mēdzu piefiksēt, ko runā Rīga, te, lūk, pāris piemēri. Galu galā – ielu māksla, arī neglītā un nesaskaņotā, ir pilsētas vizītkarte. Vai domraksts. Vai kā teiktu Mixmaster AG – mūsdienu pilsētas folklora.
