No beigtajiem nebaidās

Mana tēva dzimtas mājas atradās tāda interesantu kaimiņu trijstūra viducī. Pirms vairāk nekā simts gadiem, simtu divpadsmit, ja precīzāk, šīs mājas būvējot, mani senču senči pieturējās pie klasiska latvieša viensētnieka principa – mājas meža ielokā, diezgan tālu no visiem un ciemata centra. Domāju, ka viņiem ne mazākajā prāta nostūrī neiezagās doma, ka par nosacīti tuvākajiem kaimiņiem šai mājai kļūs šautuve un, deviņdesmitajos gados, pašvaldības ierīkotā atkritumu izgāztuve. Trešie kaimiņi – kapi, tur jau bija sen, visticamāk vēl pirms par pašām mājām. Tāds tas interesantais kaimiņu trijstūris – šautuve, svalka un kapsēta.

77970023

Uz šautuvi bez pieaugušo pavadības man bija noliegts iet. Ciemojoties pie vecmammas, bieži dzirdēju šāviena trokšņus, bet nekad savā dzīvē nevienu mednieku, kuri tur trenējās šaut, netiku redzējusi. Lai arī man bija piekodināts uz šautuvi bez pieaugušo pavadības neiet, vēl ciešāk man bija norādīts pat nelūkoties tajā virzienā, kad dzirdēju mednieku treniņu šāvienu trokšņus. Mazums, sīkais skuķis patrāpīsies ceļā kādam šāviņam un beigts būs. Reizēm gan es tur aizgāju, ar omi kopā vai tēti. Tur bija tāds balts ķieģeļu tornis, no tā ārā lidojot šķīvīši, kurus mednieki cenšas sašaut, tā man tika paskaidrots. Es īsti gan nevarēju saprast kā tāds balts keramikas šķīvis kaut kur lido un kāpēc pa to ir jāšauj, līdz blakus esošais pieaugušais parādīja man pāris sarkanas plastmasīgas šķīvīšu atlūzas un arī pa kādam, neveiklāka šāvēja nesašautajam šķīvim, kurš bija palicis vesels vienā gabalā. Tad tā lieta man bija skaidra, bet uz to šautuvi iet tāpat nedrīkstēja un tā nu viņa tur dardēja aiz eglēm ik pa laikam.

Deviņdesmito gadu sākumā, bet varbūt jau sprīdi pirms tam, par pašu tālāko mājas kaimiņu kļuva, pašvaldības ierīkotais, atkritumu poligons. Jocīgā kārtā neliekas, ka ģimenei šāds kaimiņš būtu traucējis, drīzāk otrādi, jo vecmammas brālim tagad bija darbs teju blakus mājai – viņš bija norīkots par izgāztuves sargu, pārzini un grāmatvedi vienā personā. Kā jau katrā darbā ir kādi personīgi labumi, arī šajā tādi bija, ārkārtīgi savdabīgi, bet bija – ik pa laikam omes brālis tika pie kādas tīri labas, citiem nevajadzīgas, mantas – nu, tur velosipēds, kuram tik darīšanas vaina – astoņnieks riepai vai pedāļi nolauzti, bet kādam bijis ērtāk iegādāties jaunu vellapēdu, galu galā bijām tak tikuši ārā no komunisma, kurā neko nevarēja nopirkt. Reizēm iemaldījās kāda elektroprece, kura vēl bez niķiem pildīja savas funkcijas, bet no Polijas tirgus atvests kāds jaunāks modelis raiti spēja ierādīt vietu svalkā iepriekšējam. Tajos laikos īsti striktu noteikumu atkritumu izgāšanai vēl nebija, galu galā – valstī bija citas fundamentāli svarīgākas lietas kā atkritumu šķirošana, tāpēc nereti pie izgāztuves vārtiem omes brālis pārķēra pārtikas veikala automašīnu, kas veda iznīcībai šādas tādas tīri ekskluzīvas ēdmaņas, kuras vietējie iedzīvotāji nedz varēja, nedz gribēja atļauties iegādāties – dārgas šokolādes, olīves, kaviāru un citas delikateses. To derīguma termiņš bija tuvu tam, lai veikala kundēm radītu aplamu priekšstatu par veikala darbību, savukārt parastiem ēdājiem vēl nebūtu iebildumu to visu nobaudīt, neriskējot ar vēdergraizēm. Pie bērnu lielākā zelta un vecāku pēdu ļaunākā murga – lego klučiem, es reiz tiku tieši tādā veidā – to kāds bija izmetis, uzskatot par nevajadzīgu. Bet tur taču bija ne tikai lego kluči, bet arī lego cilvēciņi, lego māja, lego logi, lego durvis un vēl daudz lego lietu, kuras padarīja mani par pirmo čiksi pagalmā. Un nevienam nebija ne mazākās nojausmas par to kā lego kluči pie manis nonākuši. Citi rauks degunus un teiks, ka manas vecmammas brālis būtībā bija algots okšķeris miskastēs, es savukārt varētu piebilst, ka viņš bija profesionāls dampsterdaiveris pirms tas vēl vispār bija populāri visā plašajā un pārtikušajā Rietumeiropā. Par to vai man bija ļauts šo kaimiņu apmeklēt, īsti atmiņu man nav, bet esmu pārliecināta, ka man nebija ne mazākās vēlmes rauties uz izgāztuves pusi, galu galā pietika jau ar to, ka vismaz reizi nedēļā mamma lika iznest mājas miskasti un tas jau bija pietiekoši smirdīgs pasākums.

Trešie lauku sētas kaimiņi bija tie, kuri mani mulsināja visvairāk. Vecie kapi. Uz to pusi īpaši nekad nerāvos iet un neatminos ar, ka būtu šos kaimiņus bieži apmeklējusi kopā ar kādu pieaugušo. Varbūt kādu reizi ar vecmammu aizgāju paskatīties uz, man neko neizsakošām, kapu kopiņām, kurās dusēja mani senču senči. Visu laiku dzīvot tik tuvu miroņiem un spokiem likās gana satraucoši un tieši tas mani visvairāk biedēja naktīs, kad nakšņoju pie omes. Tāpēc reiz jautāju vecmammai, kura šajā meža ielokā, nost no ciema centra, blakus šautuvei un tālumā esošajai izgāztuvei, dzīvoja kopā ar brāli , – “vecomamm, bet tev nav bail dzīvot blakus kapiem?” Uz ko viņa man atbildēja ar vienu vērtīgu dzīves atziņu – “Alise, meitiņ, tur tāpat visi ir beigti, nav jau no kā baidīties, neko neizdarīs, jābaidās no dzīvajiem”.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s