Lollapalooza 2016

Mana festivālu vasara šogad pastiepusies mazliet garāka – līdz septembrim ar Berlīnē notiekošo Lollapalooza festivālu. Vasaras sajūta it īpaši neatkāpjas tajā brīdī, kad baudot koncertus, saule karsē tik ļoti kā jūlija karstākajās dienās un gribot negribot jāmeklē ēna, lai nebūtu jāģībst nevis muzikālā baudījuma dēļ, bet gan saulesdūriena dēļ. Šoreiz festivāls ir ieņēmis Treptower parka teritoriju, par šādu izvēli festivāla apmeklētāju starpā vēl mazliet tiek lauzti viedokļu šķēpi, jo ir tie, kuriem liekas, ka šogad festivāla teritorija ir sadrumstalota un grūti apgūstama (kā arī – mazliet nepiejamāka cilvēkiem invalīdu ratiņos), savukārt citiem liekas, ka iespēja patverties krūmu un koku paēnī ir labākais, ko var vēlēties. Pagājušajā gadā Lollapalooza norisinājās Tempelhofas lidostā, kur, cik tālu vien pletās acu skatiens, varēja manīt tikai un vienīgi festivālu. Tāpat arī šķēpi lūza par to vai šī gada mākslinieku line – up varēja būt labāks vai nē, vieniem par pliekanu, vieniem par elektronisku ( it’s Berlin, baby, elektroniskā mūzika šeit ir gaisa vietā), citiem par popsīgu, citiem par roķīgu. Būtībā klasika – cik cilvēku, tik viedokļu.

 

Mans festivāls sākās ar Kaiser Chiefs uzstāšanos, kuru pirms pieciem gadiem man neizdevās baudīt Rīgā, Palladium koncertzālē, jo tajā laikā minu studiju ceļus Berlīnē, tāpēc ar interesi devos klausīties viņu uzstāšanos. Lai arī neesmu lielākais Kaiser Chiefs fans un man, iespējams, būtu pat pagrūti nosaukt kaut ko vairāk par viņu populārākajām kompozīcijām, jāteic, ka uzstāšanās uz mani atstāja patīkamu iespaidu. Laikam jau galvenokārt tāpēc, ka grupas vokālista Rikija Vilsona šarmējošā personība un atraktivitāte uz skatuves spēja atkausēt pat lielāko festivāla skeptiķu sirdis. Viņš ne tikai prata ļoti labi uzkurināt publiku, kura četros pēcpusdienā vēl gluži nebija noskaņota simtprocentīgam muzikālam baudījumam (jāteic, ka arī ap vienpadsmitiem vakarā daļā no publikas joprojām nebija tam noskaņota), bet arī radoši paamzierēties ar preses fotogrāfiem, kuriem pēc trešās dziesmas, kā jau allaž, nākas pamest skatuves priekšu.

 

 

No vienas skatuves pārbīdoties uz otru, kas ir pagrūts process pilnībā izpārdotā mūzikas festivālā, noklausījos Klingande uzstāšanos, kuri manā atmiņā ir iesēdušies ar vienu vienīgu dziesmu, kurā veiksmīgi apvienota popsīgi elektroniskā mūzika ar seksīgi aizkustinošā saksofona skanējumu. Jāteic, ka tas arī bija viss, kas mani piesaistīja viņu uzstāšanās laikā – ļoti žiperīga jaunkundze ar saksofonu kaklā, brīžiem no tā izvilinot skaņas, kas liek skudriņām skriet pār ķermeni. Viss pārējais likās kā mazliet pliekani un nevar saprast kādēļ – vai tādēļ, ka es īsti līdz galam nepriecājos par šādu viendienīšu dīdžeju uzstāšanos festivālā, kuri lielākoties spēlē ne sevis radītās kompozīcijas, vai tādēļ, ka skaņas kvalitāte nelikās no tām labākajām un kvalitatīvākajām.

 

 

Ar mazliet vilšanos abu mazo skatuvju skaņas kvalitātē, devu iespēju sevi pierādīt abām lielajām skatuvēm, kuras ir izvietotas teju viena otrai blakus un atdalītas ar iespaidīgu grafiti mākslinieku apzīmēto VIP zonu. Bonusa punktiņš šādam skatuvju izmantojumam pie tik liela cilvēku skaita – kamēr uz vienas skatuves uzstājas mākslinieks, uz otras skatuves ekrāniem tiek pārraidīta viņa uzstāšanās, līdz ar to pūlim nav jāsaspiežas pie vienas skatuves un pēc tam zombiju apokalipses cienīgā gājienā jāsāk spiesties pie otras, jo, kā jau vāciešiem pieņemts, viss notiek precīzi un punktuāli – līdz ko viens mākslinieks beidz uzstāšanos uz vienas skatuves, sāk skanēt pirmie dziesmu akordi uz otras.

 

Mans personīgais vakardienas Lollapalooza lielākais hedlaineris bija elektroniskās mūzikas producents, Berlīnes vietējais kungs – Pauls Kalkbrenners. Viņa uzstāšanos savā “gribu redzēt dzīvajā” sarakstā biju iekļāvusi jau ilgu jo ilgu laiku, tāpēc ar nepacietību gaidīju, ko Pauls būs spējīgs piedāvāt. Un jāteic – nebiju vīlusies. Uzreiz var manīt, ka Kalkbrenners ir “vecās skolas” pārstāvis, kurš neatnāk ar akmenscietu seju uz skatuves, trīsreiz nepaceļ rokas, tādējādi demonstrējot publikai, ka ir laiks “taisīt troksni” un tad turpina kā pārakmeņojies atskaņot savu mūziku. Nē, Kalkbrenners ir iekšā visā ko viņš dara ar savu sirdi, dvēseli un ķermeni. Nav grūti noticēt tam, ka arī viņam pašam, līdz kaulam un atpakaļ, prieku sagādā uzstāšanās un sava mūzika. Harizmātiskas kustības, ekspresīvas grimases (un viņa paša platais smaids) un deju soļi neļauj novērst acis no video ekrāniem. Par pašu mūziku – tur īsti nav ko piebilst, vai nu Pauls Kalkbrenners ar savu tehno mūzikas rokrakstu patīk vai arī nē, ja patīk tad varu garantēt, ka muzikālais baudījums viņa uzstāšanās laikā neizpaliks.

 

 

Pirmo vakaru uz galvenās skatuves noslēdza lielie grandi Kings of Leon, kuru uzstāšanos Mežaparkā man nesanāca apmeklēt, jo, visticamāk, ka es atkal atrados Berlīnes ielās, tāpēc man īsti nebija iespēja salīdzināt kur bija labāk, bet, pieļauju, ka Mežaparkā, jo arī uz šīs skatuves likās, ka Kings of Leon skan pārāk klusu (vai varbūt vāciešu neprasme baudīt koncertu ir skaļāka par jebkuru skaņas sistēmu) un tai mazliet pietrūkst jaudas. Tāpat kā pašiem Kings of Leon puišiem, kuru uzrunas publikai starp dziesmām nu nekādīgi neļāva noticēt tam, ka viņi “patiešām ir ļoti priecīgi šeit būt”. Bonusa punkts – tika spēlētas ļoti daudz vecās dziesmas, lielākos hitus, protams, ieskaitot.

 

 

Ja Lollapalooza festivāla otrā diena būtu jāaprasksta vienā vārdā, tas būtu – jaudīgi. Jaudīgas uzstāšanās, jaudīgs pūlis, joprojām jaudīgi laikapstākļi. Festivālu katru dienu apmeklēja 70 tūkstoši cilvēku un tas arī bija maksimālais festivālnieku skaits, ko festivāla teritorija spēja uzņemt. Tāpat arī abas dienas cilvēkus lutināja karsta saulīte, +30 grādi un bezgalīgs putekļu mākonis.

 

Viens bija skaidrs – otrās dienas (un visa festivāla, protams) gaidītākais koncerts bija Radiohead. Vēl krietni pirms paša festivāla, kad kādam ieminējos, ka došos uz Lollu, pirmais ko cilvēki noteica bija – oooh, Radiohead! Šķiet, ka šī frāze – ooh, Radiohead! no cilvēku mutēm izskanēja līdz pat pašam Radiohead koncerta sākumam. Metro, vilcienos, uz ielas, pie festivāla ieejas ikviens, kurš satika kādu pazīstamo, sasveicināšanās vietā noteica – nu, ko, Radiohead, ja?

 

Īsti nevar saprast, ko pateikt par pašu Radiohead uzstāšanos. Ir trīs varianti – vai nu izplūst aprakstā, kurā izmantot visus iespējamos sajūsmu apzīmējošos īpašības vārdus, lai noraksturotu koncertu, vai nu pateikt, ka nav tādu vārdu ar ko aprakstīt koncertu, vai arī trešais variants – uzrakstīt, ka nevar saprast, ko īsti pateikt par uzstāšanos. Viens ir skaidrs – viņu divu stundu un padsmit minūšu uzstāšanās pilnībā aiztrieca nebūtībā visus pārējos festivāla koncertus. Atļaušos citēt kolēģes Aigas teikto – A klase. Augstākā klase it visā – no pirmās līdz pēdējai sekundei visas uzstāšanās garumā. Apbrīnojami.

 

 

Bet pirms Radiohead sadalīja festivālu divās daļās, visas dienas garumā norisinājās arī vēl citi koncerti. Lielu dienas daļas programmu aizņēma mākslinieki, kurus šogad varēja baudīt arī Latvijā – Positivus spēlējošos Years&Years un LMT Summer Sound hedlainerus – Los Frequencies un Milky Chance. Šis varētu būt akmentiņš to pesimistu dārziņā, kuri teic, ka uz Latviju jau nekas aktuāls nebrauc spēlēt. Intereses pēc mazliet ielūkojos gan Years&Years un Milky Chance performancēs un jāteic, ka, protams, atskaitot pārdesmit tūkstošus lielāku pūli, viņu uzstāšanās Latvijā nebija ne par mata tiesu sliktākas.

 

Patīkamu muzikālo veldzējumu saules peldē sniedza James Blake, kurš, burtiski, piedārdināja skatuvi ar masīviem basiem un savu apburošo balsi. Te arī ir jāteic, ka otrajā dienā varēju ņemt atpakaļ savus vārdus par lielās skatuves skaņas kvalitāti. James Blake uzstāšanās laikā skaņa bija akurāt uzteicama, nemaz jau arī nerunājot par to cik laba tā bija Radiohead uzstāšanās laikā.

 

 

Otra gaidītākā uzstāšanās Lollapalooza festivāla otrajā dienā bija diametriāli pretēja Radiohead – elektroniskās mūzikas apvienība no Amerikas – Major Lazer. Pēc Radiohead uzstāšanās liekas, ka vispār ir pagrūti novērtēt kaut ko citu, kas tajā dienā ir dzirdēts, bet arī Major Lazer bija uzdevuma augstumos – pirmkārt, likās, ka viņam nekad neiztukšosies tā ideju lādīte no kuras viņš smēlās veidus kā uzkurināt publiku, sākot jau ar primitīvajiem jump, jump līdz pat lūgumiem publikai novilkt kreklus un mest tos gaisā, sadoties draugu apļos, skriet no vienas puses uz otru un vēl, vēl, vēl. Otrkārt, visa Major Lazer apvienība savus skatuves tērpus mainīja vēl vairāk un biežāk nekā Marija Naumova savā Eirovīzijas šovā, kas nesa viņai uzvaras laurus. Protams, protams – elektroniskās mūzikas skatuvei neizpaliekošas spēcīgas vizualizācijas, uguns šovi un gaismiņas. Vienuvārdusakot – BAIGI LABI.

 

 

Vēl pāris piebildes par pašu festivālu. Pirmā – tā kā tas ir pilsētas festivāls, visas uzstāšanās beidzas akurāt ap desmitiem. Lai apkārtējiem iedzīvotājiem netraucētu naktsmieru. Laicīgi sāk un laicīgi beidz. Galu galā – visi klubu ceļi ir vaļā, lai tur turpinātu ālešanos līdz rītam. Iespējams, ka tādu taktiku vajadzētu piekopt Lucavsalā notiekošajiem pilsētas festivāliem.

 

Festivāla teritorijā ir atļauts ienest līdz 1,5l tilpumam lielas tetrapakas ar ūdeni vai sulu. Divreiz nav jāsaka kāpēc šāda ideja nestrādātu praktiskā un apķērīgā latvieša apmeklētajos Latvijas festivālos.

 

Lollapaloozā ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti padomāts par bērniem un vāciešu mīļāko tēmu – sociālo atbildību pret vidi – bērnu zona un “zaļā zona” savā valstībā ievelkt pat tos, kuriem nav bērnu vai ir vienaldzīgas zaļākas vides idejas.

 

Raksts sākotnēji publicēts mūzikas portālā parmuziku.lv

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s