Likteņa līdumnieki

Pirms kāda laika izlasīju Jaunsudrabiņa “Jaunsaimnieks un Velns” un tad kaut kā organiski likās, ka jāpaturpina ar Vladimira Kaijaka tetraloģiju, kura, seriāla ietekmē, plašāk ir pazīstama kā “Liketņa līdumnieki”. Galu galā, atbaidošā dizainā noformētās “Lata romāna” grāmtas vecmammas grāmatu plauktā jau ilgi ir uz mani skatījušās. Tēvs gan izteica skepsi, ka, viņaprāt, Kaijakam šis romāns bija jābeidz rakstīt pie tā otrās daļas, kam es, to lasot, vietām tiecos piekrist, jo romāna darbība reizēm šķita kā “Ugunsgrēka” scenārija autoru sarakstīta – nāves un atdzīvošanās, brāļu savstarpējs naids un mīlas četrstūri. Bet Kaijaks kaut ka tajās auzās iebraucot, daudz maz veiksmīgi to vezumu arī spēja izstūrēt ārā, lai .. atkal tur ieslīdētu.

Romāna darbības laiks ir gana iespaidīgs – sākot no 19. gs līdz par 21.gs deviņdesmito gadu vidum, tāpat arī darbības vietas izplešas tik pat tālas kā latviešu tautas vēstures spraigāko un sāpīgāko vēstures notikumu pieturpunkti. Arī romānā darbojošo personu skaits varētu mazliet pat konkurēt ar Gabriela Garsijas Markesa “Simts vientulības gadu” romānu, kur literatūrzinātnieki pat esot apmaldījušies, cenšoties izveidot romāna dzimtas koku. Savāda pēcgarša ar Markesu mani nepameta arī pēc ceturtās, noslēdzošās, daļas izlasīšanas – latviešiem tik neierastā maģiskā reālisma iepīšana klasiskās latviešu prozas pasaulē. Jāteic, ka Kaijakam pat ne uz pusi nesanāk pietuvoties Markesa rokrakstam šajā lauciņā, tāpēc tas viss likās gana neveikli. Tāpat arī ar visu pārējo tetraloģijā iekļauto raganisko un burvestību līniju – tā kaut kādā ziņā liekas nepārdomāta un pārāk ārā lecoša no kopējā konteksta, lai arī, tā ir galvenā “Likteņa līdumnieku” vadlīnija. Tepat arī rodas sasauce ar Jaunsudarbiņu, kura romānā darbojās mītiskais tēls Velns, kurš nelikās tik ļoti izlecošs no kopainas.

Atmetot šaubas par raganu, lāstu un burvestību vadlīniju, visos četros romānos teicami attēlota latviešu sadzīve un dzīve tā laika vēstures nogriežņos, kas liekas, ka pastāsta par vienkāršo latviešu tautas vēsturi labāk nekā daža laba vēstures grāmata.

Var būt, ka iepriekš izlasītā Jaunsudrabiņa romāna vainas dēļ, šis darbs likās ne šāds, ne tāds, bet varbūt arī tāpēc Jaunsudrabiņš ir Jaunsudrabiņš un Kaijaks ir Kaijaks. Par vienu runā literatūras stundās kā par nozīmīgu personību latviešu literatūrā, par otru – diez vai kādreiz tā runās.

Toties nav šaubu, ka šis ir labs prozas darbs tautai, par to liecina arī seriāls “Likteņa Līdumnieki”, kurš brīdi bija garākais Latvijā tapušais seriāls un tik pat ļoti iecienīts kā “Ugunsgrēks” šobrī.  Galu galā Kaijaks ir izveidojis seriālam ļoti pateicīgu sižeta līniju – mīlestība, drāmas, ģimenes vērtības, karš, vēsture, neticami, negaidīti un šokējoši pavērsieni.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s