Jaunsaimnieka un Velna latviskā dzīvesziņa

Manā bērnībā mamma pavadīja pāris vakarus veroties TV ekrānā, pašmāju daudzsēriju filmā “Saldā indes garša”. Es no seriāla atceros pāris fragmentus, kā arī velna tēlu, Annužītes akcentu, rudos matus un pavedinātājas tēlu, un kaut kādu noslēpumības, aizlieguma, grēka plīvuru tam visam. Un nosaukumu. Saldā. Indes. Garša. Tas manai bērna apziņai bija ļoti pievelkoši, jo, zināms, ka “inde” – tas ir kaut kas drausmīgs, savukārt “salds” – tas ir kaut kas labs. Tad – tas var būt apvienots vienā veselā? Šī vārdu spēle sajūsmina mani joprojām.

Liekas, ka vēl skolas gados, uzzināju, ka “Saldā indes garša” ir nekas cits kā ekranizējums Jāņa Jaunsudrabiņa romānam “Jaunsaimnieks un Velns”. Ne gluži vārds vārdā – kadrs kadrā, bet pēc romāna motīviem gan. Pašu romānu gan pie sava izlasīto grāmatu saraksta varēju piepulcēt tikai šajā vasarā, līdz ar to arī ierindojot “Jaunsaimnieks un Velns” gramatu savu mīļāko latviešu literatūras darbu sarakstā.

IMG_4312

“Jaunsaimnieks un Velns”romāns ir tapis nepilnu divu gadu laikā, piedzīvojis pirmo publicēšanu 1933. gadā un, pats savdabīgākais – tas ir tapis uz vairāk nekā 550 Jaunsudrabiņa saņemto vēstuļu atgriezto aplokšņu abām pusēm, rakstīts ar zīmuli.

Lai nebūtu vilšanās, lasot šo ierakstu, tiem skolēniem, kas paši ir par slinku, lai lasītu grāmatu, tad šeit īss ieskats romānā – pēc Pirmā Pasaules kara bijušais armijas kapteinis Krasts saņem tiesības uz zemi. Tikko precējies, ar mazu dēlēnu un gādīgu sievu, kā arī sievas ģimeni, uzsāk jaunsaimnieka lauku dzīvi. Tomēr visu laiku ir sajūta, ka kāds liek sprunguļus riteņos. Kā arī patiesi ir – jo netālu no jaunsaimnieka lauku sētas dzīvo Velns, kurš nebūt nav sajūsmā par jauno kaimiņu. Ar Velna gādību tad arī jaunsaimnieks izdzīvo ne tikai lauku darbiem un dzīvei raksturīgās problēmas, bet arī spēj krist grēkā, pārkāpjot laulību.

IMG_3835

Lielāko sajūsmu šajā darbā manī izsauca apzināšanās par to, cik dzīve tomēr ir cikliska. Un, ka vēsture laikam jau tomēr mēdz atkāroties. Jaunsudrabiņš ir aprakstījis dzīves posmu laikā starp abiem pasaules kariem, kurš tik pat labi, ar nelielām izmaiņām, atbilst arī laika posmam starp Otro Pasaules karu un Padomju Savienību, tad pēcāk – Padomju Savienības sabrukšanu līdz iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā, tad no tā brīža līdz t.s. “Trekno gadu” burbuļa plīšanai, un visbeidzot – dzīvi tagad līdz.., jā līdz kam tad tagad?

JV_RigaLasot “Jaunsaimnieku un Velnu” mani vietām pārņēma neomulīga sajūta tā it kā Jaunsudrabiņš būtu bijis pareģis, nevis vieds psiholoģiskās prozas meistars. Ja arī mēs esam spējīgi mācīties no savām kļūdām, mēs tās pārāk ātri aizmirstam un nenododam šīs mācības nākamajām paaudzēm tik rūpīgi kā vajadzētu, līdz ar to, piemēram, kā pēc Pirmā Pasaules kara cilvēki naivi uzticējās banku 100% peļņai, tā arī deviņdesmito gadu jaunatgūtajā brīvajā Latvijā to darīja un arī pirms “trekno gadu” burbuļa plīšanas krita mazliet citādākos, bet būtībā tādos pat banku slazdos. Kur nu vēl jaunizcepto jaunsaimnieku dzīves stāsti pēc kariem, Padomju Savienībā, pēc tās sabrukšanas, pēc Eiropas fondu naudas apgūšanas. Viss ir cikliski, mīļie, mēs tikai pārāk ātri aizmirstam kā nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem.

Un mītiskais Velna tēls, kas latviešu tautai ir bijis jau kaulā kopš vien latviešu tauta ir apzinājusies savu esību, brīžiem romānā liek apdomāt vēl vienu skaudru latviešu parunu – latvietis latvietim gardākais ēdiens. Var jau būt, ka Velns ir teiksmu apvīts tēls, kas vijās cauri romānam, piedodot mazliet pasaku burvības, patiesībā ir personificēta un mazliet hiperbolizēta skaudība. Tīrā latvieša skaudība, ka tik kaimiņam nav zāle zaļāka, ka tik draudzenei nav skaistāks vīrs un labāks darbs, ka tik kādam citam neveiktos labāk kā man, štrunts, ka man veicas slikti, ka tik kādam citam neveiktos labāk.

JV

Grāmatas lapusēs pavīd arī viedi domu graudi, kurus, iespējams, būtu vērtīgāk šērot un laikot feisbukā nekā šobrīd Uģa Kuģa vai dievietei.lv padomus. Var būt, ka “Jaunsaimnieks un Velns” būtu jāatzīst par tādu kā latviešu tautas dzīvesziņas grāmatu un jāpaliek zem deguna katru reizi, kad jūtam pārmaiņas virmojam gaisā un nesaprotam, kur lai skrien un ko, lai ķer un grābj, jo varbūt kādreiz iemācīsimies nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem.

1 Comment

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s