Man ir depresija. Jau deviņus gadus.

Man ir depresija. Jau deviņus gadus. Medicīniskos terminos runājot, mana diagnoze ir F 32.1.1. jeb vidēji smagas depresijas epizode ar somatisko sindromu. Tas ir tas, ko es zinu pēdējos gandrīz trīs gadus. Bet pirms tam, sešu gadu garumā, es dzīvoju ar domu, ka .. tāda vienkārši es esmu, kurai nekad nekas nepatīk, neinteresē, un visa dzīve liekas kaut kas bezjēdzīgs un stulbs, ka tāds ir mans raksturs, mūžīgi ironisks, sarkastisks un pesimistiski dzēlīgs.. Tā teikt – ir tie mūžīgi pozitīvie cilvēki un ir tie negatīvie. Es uzskatīju, ka esmu tā otrā un tādai man tagad būs jādzīvo visu dzīvi.

Es negribu rakstīt par to, kas ir depresija, kas to izraisa un kas īsti notiek galvā depresijas pacientiem no medicīniskā viedokļa. Jo informācijas par šo te ir daudz, lūk, jums linki, kuru variet izlasīt, lai gūtu aptuvenu priekštatu.

1. http://www.psychiatry.org/patients-families/depression/what-is-depression
2. http://www.who.int/topics/depression/en/
3. http://www.health.harvard.edu/mind-and-mood/what-causes-depression

Es gribu uzrakstīt par to, kā tas ir – dzīvot ar depresiju. Būtībā es ar šo teikumu arī varētu beigt šo rakstu – grūti ir. Ļoti grūti, bet ne neiespējami.

Sabiedrībā valda dažādi stereotipi par to, kas ir depresija un kā tā rodas. Viens no izplatītākajiem uzskatiem ir tāds, ka depresija rodas no kādas smagas traumas, zaudējuma vai smagiem pārdzīvojumiem. Jā, tā ir, bet ne tikai.

Man dzīvē ir paveicies ar to, ka man nav bijušas nekādas lielas dzīves traumas, nelaimes vai traģiski zaudējumi  Man ir bijusi lieliska bērnība, un joprojām man ir fantastiskākā ģimene pasaulē, man ir mīloši vecāki un māsa, vismīlošākie vecvecāki un divi suņi, kas jau vien ir bezizmēra mīlestība pāri visam. Es nedzīvoju nabadzīgā ģimenē, bet neesmu arī pārtikušu vecāku izlutināts bērniņš. Es nevarētu teikt, ka man dzīvē kādreiz kas ir pietrūcis. Man varbūt nav bijušas dārgākās spēļmantiņas vai šikākais velosipēds, bet es nekad neesmu bijusi apdalīta. Respektīvi – es esmu dzīvojusi pilnīgi normālu dzīvi. Gājusi skolā, tikusies ar draugiem, gājusi uz ārpusskolas nodarbībām. Bet man ir depresija. Kā tad tā? Nezinu, ja zinātu, tad pateiktu arī jums.

Dažādi ārsti un pētnieki pauž uzskatu, ka depresija var būt arī iedzimta; nesliecos teikt to, ka šis ir mans gadījums, bet, papētot manas dzimtas koku, pilnībā nevaru izslēgt arī šādu variantu. Teorētiski pirmās depresijas pazīmes man sāka parādīties, kad es mācījos vidusskolā. Visas garastāvokļa svārstības tajā laikā tika norakstītas uz pusaudžu untumiem un hormonu vētrām. Bet tagad, uz to visu atskatoties, saliekot kopā dzīves notikumus – jā, tā bija lieliska augsne tam, lai attīstītos depresija. Es biju satraumējusi muguru, spēlējot basketbolu, kuru biju spēlējusi 10 gadus. Mana dzīve bija tikai un vienīgi par un ap basketbolu. Bet muguras traumas dēļ mana basketbolistes karjera beidzās. Vai es pārdzīvoju? Jā, bet ātri vien aizmirsu, jo biju taču spurainais pusaudzis, kuram likās, ka ballītes un draugi ir foršāks veids, kā pavadīt brīvo laiku, nekā svīstot treniņos katru dienu. Bet, kad šis posms pārgāja, es sāku saprast, ka manā ikdienā ir tik liels tukšums, ka es nezinu, kā to aizpildīt un ko ar to iesākt. Tajā laikā es sāku mācīties vidusskolā, biju meitene no mazpilsētas, kas mācījās Rīgā. Pēkšņi biju vidē, kur neviens tevi nezina, kur tu neko nevienam nenozīmē, un matemātikas skolotāja taviem vecākiem pasaka, ka tā jau ir, ka lauku bērni nevar pavilkt ģimnāzijas uzliktos standartus. Pirms tam es mācījos savā mazpilsētas skolā, ar vidējo atzīmi 8, biju aktīva skolēnu pašpārvaldes dalībniece gan skolā, gan rajonā, biju pat savas skolas prezidente. Organizēju pasākumus, aktīvi šiverējos un visi teica, ka mani sagaida spoža nākotne. Vēl jau kaut kur bija arī sirdsdēsti, uz kuriem tikai tagad varu atskatīties un saprast, ka tās bija toksiskas līdzās pastāvēšanas attiecības četru gadu garumā. Bet visādi citādi – normāla dzīve. Un tad tas sākās.

Es vienmēr esmu salīdzinājusi depresiju kā tādu sniega bumbu, kas sāk velties no kalna virsotnes, kļūstot arvien lielāka un lielāka, līdz pārvēršas nekontrolējamā lavīnā paraujot līdzi visu, kas gadās pa ceļam. Sākotnēji es uzskatīju, ka man vienkārši ir slikts garastāvoklis. Slikts vienu dienu, otru dienu. Tad nedēļu. Bet tad divas nedēļas viss ir tik labi, ka tu aizmirsti, ka ir bijis slikti. Un tad atkal ir slikti. Tad sākās riņķa dancis vairāku gadu garumā – jā, es centos domāt pozitīvi, jo man to ne tikai borēja katrs apkārt esošais, bet es arī pati gribēju domāt pozitīvi. Pēc katras pozitīvās domāšanas diētas nāca smaga negatīvisma pierīšanās fāze. Jā, es centos mainīt dzīvesveidu, kas galu galā aizmainijās tādā virzienā, ka dienām varēju nekāpt ārā no gultas, negribēt satikt draugus un ideja par iešanu uz kādu pasākumu likās kā zobu sāpes. Bet arī tad es taču saņēmos, domāju pozitīvi un gāju visur. Smaidīju, smējos, priecājos, bet manā galvā tikmēr notika indīgu domu tusiņš.  Turklāt, tam nepalīdz tas, ka centies sev iestāstīt, lai par to nedomā. Ikviens taču kādreiz ir mēģinājis sev iestāstīt – nedomā par to, nedomā. Pie kā beigās tas noved? Pie tā, ka par to domā vēl vairāk.

Tad bija posmi, kad viss bija labi – draugi, ballītes, panākumi skolās, privātajā dzīvē, kaut kādos hobijos. Tā tas varēja turpināties vairāku mēnešu garumā, bez jebkādām pazīmēm, ka atkal varētu palikt slikti. Un palika. Un katru reizi bija arvien trakāk. Nē, es nesēdēju stūrī, neraudāju un negriezu vēnas. Es nocietinājos, es sāku ignorēt emocijas – es nekad nebiju dusmīga, nekad neraudāju, nekad neizrādīju, ka varu būt vāja, nekad neizrādīju, ka man sāp, ka esmu priecīga vai man ir labi (un reizēm otrādi – plātījos visiem ar to, ka man ir superlabi). Es sāku kļūt par absolūtu bezemociju cilvēku. Visas emocijas pārvērtās vienā attieksmē, jo par emociju to īsti nevar nosaukt – “kāda jēga?”. Es stundām ilgi mēdzu meklēt dzīves jēgu pati savā galvā, sarakstoties ar draudzenēm, analizējot katru lietu par to, kāpēc kaut kas notiek tā un nekā citādi.

Bija arī tādi brīži, kad iedomājos, ka varbūt vajag profesionālu palīdzību, bet, pat ja arī kāds no malas teica to, ka – klau, varbūt tev vajag aiziet pie psihologa, es nodomāju – nu ne tak, es taču neesmu psiha, gan jau pāries, tas tik tā, man ik pa laikam uznāk, ka ir slikti. Jo man bija kauns, man bija neērti un – pats svarīgākais – es vienkārši NESAPRATU, kas ar mani notiek. Kāpēc citi manā vecumā varēja iet uz randiņiem, bučoties, veidot attiecības, ceļot, braukāt uz koncertiem, ar prieku studēt, iet ar draugiem piknikos, bet man tas viss sagādāja drausmīgas mocības un, lai saņemtos kaut ko darīt, viss prasīja divtik lielāku enerģiju, kas beigās vienkārši sāka izsīkt.

Depresija paņem ļoti, ļoti daudz enerģijas. Pilnīgi elementāru lietu izpildē. Jo viss liekas tik bezjēdzīgs. Lai kaut ko sāktu darīt, vispirms ir jāizcīna nenormāla cīņa savā galvā ar to, ka tas nav bezjēdzīgi un tas ir jāizdara. Šī cīņa jau vien paņem ļoti daudz enerģijas, tik daudz, ka reizēm vairs pat tiešām fiziski nepietiek spēka izdarīt pašu lietu. Piemēram, nomazgāt traukus vai izpildīt mājasdarbus.

Tā nesaprašana par to, kas ar mani notiek, kāpēc es esmu citādāka, kāpēc es neesmu tāda kā visi citi, šausmīgi ēda smadzenes un domāšanu. Vienu dienu es gribēju, lai visi mani mīl un es esmu uzmanības centrā, un visi saka, ka rekur – tā foršā Alise. Nākamajā dienā es gribēju, lai par mani visi aizmirst un mazāk mani aiztiek. Ar depresiju ir tā, ka ir pelēks visu laiku, tā, ka vienalga pelēks un tad ir strauji melns, ļoti, ļoti slikti melns vai strauji labs, ļoti, ļoti labs. Kā tāds dzērājs – no viena grāvja otrā.

Un alkohols. Depresijas labākais draugs. Bija posmi, kad es lietoju alkoholu nepiedodami un nepieņemami daudz. Kā es to attaisnoju? Pavisam vienkārši – tas ir ātrākais veids kā justies labi. Un drausmīgākais. Es nekad nepiedzīvoju paģiras, jo vienkārši nekad nebeidzu uzturēt sevi pāris alkoholisku grādu ietekmē. Kā alkoholiķe. Labi, ka tie bija trakie studiju gadi, kad dzeršana un ballītes bija tik daudz, ka ne visi pamanīja to, ka es esmu konstantā pālī. Un dzeršana neko taču vispār nedarīja labāku, kā tajā dziesmā – “nemeklē laimi pudelē, pudelē tās nava”. Muļķības, tajā dzīves posmā man likās, ka laimes vispār nekur nav.

Ja nu vienīgi tad, ja es nolikšu karoti. Jā, depresija ietver domas par pašnāvību. Sākotnēji tās tiešām ir tādas, ka “neviens mani nemīl, diez ko viņi teiks, ja nomiršu”, bet manā smagākajā depresijas beigu posmā (pat tad, kad jau biju vērsusies pēc profesionālas palīdzības) man sāka palikt bail pašai no sevis, jo sapratu, ka var pienākt tas brīdis, kad es atvēršu dzīvokļa logu un pa to izlēkšu. Un pati to nemaz nesapratīšu. Jo tieši tik slikti es varēju justies, tik slikti un apātiski, ka man bija bail, ka es nespēšu sevi nokontrolēt. Un tajos posmos bija vienalga, ka sabiedrībā ir uzskats par to, ka pašnāvība ir gļēvuma pazīme un neatrisina nekādas problēmas. Nē, manā galvā tas bija pilnīgi pretēji – pašnāvība bija drosmīgākais, ko es būtu varējusi izdarīt un tā atrisinātu visas manas problēmas, ieskaitot manu vislielāko problēmu – dzīvi. Nekāda gļēvuma, nekādu domu par to, ko tad domās citi un kā citi dzīvos tālāk. Kaut kā jau dzīvos. Paraudās un pāries. Toties man vairs nebūs jāizcieš šīs mocības, kad tu dari jebko, tiešām jebko – pārvācies dzīvot citur, satiec jaunus draugus, nomaini vecos, sāc jaunus hobijus, sāc sportot, apņemies nelietot ne pilītes alkohola, pārvācies atkal dzīvot citur, uz citu valsti, citu pilsētu. BET NEKAS NEPALĪDZ!

Tas palīdz līdz pirmajai lēkmei, kad atkal ir slikti. Un tad ir vienalga, vai tu esi piepildījis savu dzīves sapni un dzīvo savā sapņu valstī un pilsētā, esi ticis pie lieliskākajiem draugiem pasaulē vai superīga darba. Un, kas ir pats skumjākais, ka no tā visa konstanti cieš apkārtējie – no maniem neapdomātajiem lēmumiem, kas pieņemti kaut kādu, jebkādu, labu vai sliktu, emociju uzplūdā. Vienu dienu man viss ir labi un saulaini, nākamajās trīs dienās es negribu vispār runāt ne ar vienu. Varbūt, lai mazliet vieglāk varētu saprast depresiju kā slimību, tad varētu to raksturot tā, ka tā nav kā gripa vai plaušu karsonis – izslimo un pāriet. Tā drīzāk ir kā tāda astma vai epilepsija, vari dzīvot mēnešiem ilgi vesels, bet te pēkšņi būs lēkme.

Es šādi varētu turpināt rakstīt vēl daudz un ilgi. Deviņi gadi tomēr. Es vēl nemaz neuzrakstīju par to, cik lielu postu depresija nodara miegam, cik daudz bezmiega naktis tā atnes, es neuzrakstīju arī par to, cik slinkam depresija tev liek kļūt – nemazgāti mati, netīras drēbes, viss vienalga. Ne velti depresiju nereti sauc par sliņķu slimību. Jā, tā ir sliņķu slimība. Bet depresija nerodas tāpēc, ka tu esi slinks. Slinkums rodas tāpēc, ka tu esi depresīvs. Es esmu stundām ilgi gulējusi gultā un skatoties griestos mēmi kliegusi par to kāpēc es, kāpēc tieši es, kāpēc man ir jāslimo ar kaut ko tādu. Kāpēc?! Jo liekas, ka tu taču nekādīgi nevari sev palīdzēt, neviens depresiju neuztver nopietni, “domā vairāk pozitīvi, pāries”, bet neviens nesaprot, ka nevar vēl vairāk domāt pozitīvi. Tas vienkārši nestrādā. Es mēdzu teikt, ka būtu ar mieru staigāt piecus gadus ar lauztu kāju, nevis slimot ar depresiju. Es biju gatava uz visu, lai tikai tiktu no tās vaļā. Bet es nebiju gatava uz pašu svarīgāko – akceptēt to, ka man tā ir un ka man vajag profesionālu palīdzību.

Pirms trīs gadiem, liekas, ka es piedzīvoju viszemāko un smagāko brīdi depresijā. Es biju pieņēmusi tik daudz nepareizus lēmumus savā dzīvē, ka vairs fiziski nespēju to izturēt – mani regulāri mocīja paaugstināta temperatūra, kura uzradās tik pat ātri, cik pazuda. Beigās tā mani mocīja pie katras mazākās stresa epizodes. Man kļuva fiziski slikti – reiboņi, slikta dūša, nespēja ieēst, svīšana. Līdzko atslābinājos (piemēram, iedzerot glāzi vīna), viss pazuda kā uz burvju mājienu. Tam visam pievienojās arī dīvaini pleķi uz rokām, kuri neizturami niezēja, un, lai arī saprotot, ka tos kasīt nedrīkst, regulāri rītos pamodos ar līdz asinīm nokasītām rokām. Arī pleķi pazuda un uzradās vienā acu mirklī. Jo vairāk stresa, jo nelaimīgāka es jutos, jo lielāki un niezošāki pleķi. Patiesībā, arī šos divus signālus, kurus jau fiziski signalizēja mans ķermenis, es biju sākusi ignorēt jau kādu pusotru gadu iepriekš.

Tad es nonācu līdz punktam, kad sapratu – ar pašas spēkiem es netikšu ārā no šī murga, man vajag palīdzību. Tas bija pēc vienas ļoti smagas nakts, kurā es raudāju tā, ka nekad dzīvē nebiju raudājusi, kamēr man mēmi sēdēja blakus draudzene, jo viss, ko es teicu ir – tu nemaz nevari saprast, tu nevari iedomāties kā tas ir, ka tu katru dienu dzīvo ar domu, ka gribi nomirt, ka pamosties un domā, ka gribi mirt, ka ej uz darbu un domā, ka gribi mirt. Es gulēju pret sienu, asarām birstot kā pupām un to tik vien atkārtoju, ka tas ir tik šausmīgi, ka es visu laiku gribu nomirt. Nākamjā rītā es atradu Tvaika ielas tālruņa numuru un piezvanīju, lai pieteiktos uz konsultāciju. Tvaika ielas, jo šī konsultācija tur ir bez maksas (atsevišķos gadījumos ir jāmaksā aptuveni 3 EUR, bet es ne reizi tos nemaksāju un nezinu, kam nākas maksāt), es biju nobijusies, nevienam neko neteicu, bet man jau bija tik vienalga, ka tas tiešām bija pēdējais salmiņš.

Es aizgāju, un tā bija mana laimīgākā diena dzīvē. Labākais lēmums, kuru esmu pieņēmusi. Man uzstādīja diagnozi. Izrakstīja zāles un ieteica apmeklēt terapeitu. Es pirmo reizi dzīvē sapratu to, ka depresija ir kaut kas reāls, ka tas ir negatīvu domu un neirotransmiteru un nervu nepilnīgas funkcionēšanas komplekss, kurš papildina un uztur pats sevi. Un, ka es esmu tajā stadijā, ka man ir nepieciešama ķīmiska iejaukšanās, lai kaut cik uzliktu mani atpakaļ uz trases, kad es varu sākt apmeklēt terapeitu, lai sāktu sakārtot savu emocionālo pusi. Tajā brīdī mani nebiedēja neviens stāsts par to, ka antidepresanti var būt slikti vai bezjēdzīgi, es biju gatava uz jebko, lai tikai justos labāk un tas beidzot palīdzētu. Es arī joprojām uzskatu ka, ja antidepresanti man tiešām palīdz, es esmu gatava tos dzert visu dzīvi. Protams, sirdī dziļi cerot, ka pienāks diena, kad es no tiem varēšu atteikties.

Es sāku dzert zāles un man kļuva labāk. Lēnām, ļoti, ļoti lēnām. Bet kļuva. Es varēju piecelties no rīta no gultas, un man gribējās izdzīvot katru dienu. Tas jau bija daudz. Tas bija pats svarīgākais. Man kļuva labāk, es sāku saprast sevi, savas vērtības un vajadzības, mērķus un dzīves virzību. Ļoti lēnām, bet es izdzīvoju pirmo gadu, kad sāku saprast, ka ir normāli, ja ir slikti, ir pilnīgi normāli, ja ir labi, ir skaisti, ja var iziet ārā, satikt draugus, aiziet uz teātri, kino, izstādi. Palēnām man atgriezās interese par lietām – es atsāku lasīt grāmatas, man iepatikās joga, es vizinājos ar riteni un longbordu, viss sāka sakārtoties pa plauktiņiem.

Un tad es nokļuvu psihiatriskajā klīnikā. Skan ārkārtīgi dramatiski, vai ne? Īstenībā nebija nemaz tik dramatiski. Mans organisms vienkārši bija pieradis pie zālēm un iekritis atpakaļ vecajās lamatās. Arī darbā, kuru biju sākusi strādāt ar lielu prieku, uzradās arkārtīgs daudzums problēmu un neskaidrību. Viss sakrita vienā punktā, un es sapratu, ka atkal ir ļoti slikti, bet es negribu nonākt atpakaļ tur, kur biju. Es piezvanīju uz neirožu klīniku un iestājos dienas stacionārā, jo vienkārši nevarēju atļauties pilnu kursu. Man nomainīja medikamentus, sastādīja dienas plānu – fizioterapijas, mākslas un mūzikas terapijas, audiovizuālās terapijas, psihologa konsultācijas, kustību terapijas. No rītiem braucu uz terapijām, pēcpusdienās gāju uz darbu. Par to visu samaksāju milzu naudu, tā, ka vienu brīdi jokoju, ka man būs depresija no tā, cik izmaksā mana depresijas ārstēšana. Slimnīca atvēra manas acis saistībā ar mentālām saslimšanām vēl vairāk. Es biju terapijās kopā ar cilvēkiem, uz kuriem skatījos un man bija divas domas – paldies Dievam, ka ar mani nav tik traki un – ar mani arī varētu būt tik traki. Tas bija ļoti liels diskomforts, ikviens taču zina, ka ir cilvēki, kuriem ir šizofrēnijas vai garīgas atpalicības, bet, kad esi vienā telpā ar viņiem un terapijas ietvaros jums ir jāsastrādājas – tas ir ļoti šokējoši, rada ļoti lielu diskomfortu un liek izkāpt no komforta zonas. ĻOTI.

Bet es tiku atpakaļ uz starta līnijas, ir pagājis gandrīz gads, un kopš klīnikas mana dzīve ir gājusi tikai un vienīgi uz augšu. Es nevaru aprakstīt vārdos to sajūtu, ko es neesmu pazinusi teju desmit gadus, ka ir TIK skaisti dzīvot. Pat tad, ja ir sliktā diena. Tā sajūta ir taureņi vēderā. Jo dzīvot, DZĪVOT nevis izdzīvot un eksistēt, ir TIK skaisti. Tā sajūta, ka man atkal interesē lietas, notikumi, cilvēki, ka man ir spēks celties, iet un darīt, pat tad, ja neizdodas. Tā sajūta ir tā, kas liek man saprast, ka ir vērts cīnīties ar šo deviņgalvaino pūķi, kuru sauc par depresiju. Varbūt vēl ir par ātru sapriecāties, ka esmu izārstējusi depresiju pilnībā, jo kaut kur iekšā sēž tā apziņa, ka ar depresiju varētu būt līdzīgi kā ar alkoholismu. Bet es vismaz zinu to, ka tā ir ārstējama, tā ir apkarojama slimība, un mēs dzīvojam laikā, kad ir ļoti daudz iespēju, kā sev palīdzēt, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi – ar medikamentiem, ar terapijām, psihologu konsultācijām vai visu kopā . Katrs var atrast savu ceļu kā ārstēt depresiju – ar tradicionālo, netradicionālo medicīnu, vienalga ko, ir tikai jāsaprot, ka tas viss ir nopietni un par to nav jākaunās. Te ir tas brīdis, kad es saprotu, ka zāles man iedeva starta atspērienu tam, lai es sāktu apkarot depresiju ar to, ko citi apraksta ar “nu, saņemies taču”, zāles bija mana saņemšanās, viss pārējais nu ir manās rokās – terapijas, emociju izprašana, kāpšana ārā no komforta zonas, domāšana pozitīvi un kas tik vel ne.

Tas, ko es vēlējos ar šo pateikt ir tas, ka depresija ir slimība, pat ar visu to, ka to “neredz”. Domāju, ka daudzi, kuri mani pazīst, lasot šo rakstu, varētu būt pārsteigti uzzinot, ka man ir depresija, jo nekad pat nav nojautuši par to, ka man tāda ir. Kopš esmu sākusi teikt, ka man ir depresija, esmu ļoti bieži dzirdējusi frāzi – “Bet kā? Tu taču vienmēr tik smaidīga, priecīga.. Nevar būt!” Es dzīvoju pilnīgi normālu dzīvi; tas, ka man bija depresija, nenozīmē to, ka es esmu klasisks tvaiķenes rezidents, kurš redz halucinācijas un sarunājas pats ar sevi. Es biju parasts sabiedrības loceklis – es ēdu, dzēru, strādāju, izklaidējos. Tikai retais zina, cik ļoti, ļoti grūti man tas viss nāca. Divtik, ja ne pat visas trīs reizes, grūtāk.

Šo rakstu es gribēju uzrakstīt jau sen, kādus piecus mēnešus, bet vienmēr kaut kā atliku, kaut kā baidījos, jo man bija sajūta, ka Latvijas sabiedrībā atklāti paziņot to, ka man ir depresija, ir aptuveni kā.. iznākt no skapja. Bet nu es esmu nonākusi līdz tam brīdim, kad saprotu, ka man ir vienalga, ja kāda saujiņa cilvēku turpmāk mani uzskatīs par nepieskaitāmu, jo man būs liels, ļoti, ļoti, ļoti liels prieks, ja kaut vai viens cilvēks izlasīs šo rakstu un sapratīs, ka viņš nav vienīgais tāds pasaulē, kurš jūtas līdzīgi un ka arī viņš var meklēt profesionālu palīdzību, un tas nav nekāds apkaunojums.

Es esmu visdziļāko pateicību parādā savai draudzenei, kura visus šos gadus ir burtiski uzturējusi mani pie dzīvības, pacietīgi pacietusi manus depresijas uzplūdus un lēkmes un nenogurstoši centusies virzīt manas domas uz to, ka man vajag palīdzību. Un ģimenei, jo, lai arī kā ir gājis, ģimenes mīlestība mani ir noturējusi šajā saulē, brīžiem tieši ģimene un mana draudzene bija vienīgie iemesli, kāpēc es vēl esmu šeit un rakstu šīs rindas, kāpēc neizvēlējos beigt savu dzīvi kā viens no pasaules labākajiem komiķiem – Robins Vilijamss vai Germanwings pilots un visi lidmašīnas pasažieri, kā pasaules prestižākā restorāna īpašnieks, kā daudzi pasaules slaveni sportisti, mūziķi un aktieri, un kā daudzi jo daudzi tūkstoši parastu cilvēku, kuri nav spējuši rast izeju no depresijas nekā citādāk, kā pašrocīgi atņemot sev dzīvību.

Paldies jums, es jūs ļoti, ļoti mīlu un novērtēju.