Raiņa Sapņi

Runā, ka labākās lietas dzīvē notiek spontāni. Spontāni vakar aizgāju uz teātri. “Raiņa Sapņi”. Pirms tam biju dzirdējusi samērā labas atsauksmes, bet tā kā ļoti nesekoju līdzi tam visam padziļināti, tad manas zināšanas aprobežojās par izrādes režisoru un to, ka tā ir par Raini. Vai sapņiem. Vai Raini un viņa sapņiem.

Pirmkārt un, manā gadījumā, galvenokārt, ļoti gribu uzsvērt skatuves scenogrāfiju, ļoti smuki. Man, kā cilvēkam, kas pasauli redz ļoti vizuāli, ļoti patika visas tās gaismas spēles, formu spēles izrādē. Īpaši izrādes sākumā, kur kosmosā apvīts kūļājās cilvēciņš, it kā piedzimdams uz šo pasauli. Šī izrāde patiks tiem, kuriem patīk mākslu baudīt ar acīm. Arī man, pēc nogurdinošanas dienas darbā, pāris mītingiem un semināriem, brīžiem bija grūti nokoncentrēties uz filosofiskajiem lugas tekstiem, tāpēc brīžiem ļāvos vieglai atelpai un aizmirstībai – vienkārši vizuāli vērojot uz skatuves notiekošo – siena gubu, koka sauli, spēli ar spīdošajiem burtiem, laivas ainu (!!). Blagus gan, kāda kudzīte gados, šo visu vēroja tik ļoti relaksēti, ka kādā brīdī arīdzan iesnaudās. “Tāda tā modernā māksla ir”.

Otrkārt, mūzika, protams. Jēkabs Nīmanis ir Jēkabs Nīmanis un tur nu neko pielikt, neko atņemt.

Treškārt, liekas, ka izrāde ļoti jauki velk paralēles starp tiem laikiem politiski un mūsdienām politiski. Protams, politika, politika visur. Kāds mans draugs teica, ka viņam skolas laikā Rainis ļoti saistījies ar politisku personu, mazāk ar literatūru, bet pēc izrādes viņš sācis pamanīt arī to dzejnieka pusi. Interesanti, jo man bija tieši pretēji.

Ceturtkārt, man ļoti patika tā sapņu simbolu izmantošana ainā, kur sapnī krīt ārā zobi, ļoti daudzi latvieši tomēr zina, ko nozīmē redzēt tādu sapni. Tāda patīkama sasaiste.

Piektkārt, skaidri saprotams, ka Rainis bijis ģēnijs vai vismaz kaut kas tuvu tam, bet tajā pat laikā sapratis arī to, ka patiesībā Aspazija ir bijusi daudz ģeniālāka par viņu, bet viņas izvēle ir bijusi atbalstīt Raini un sevi atstāt otrā plāna lomai viņu kopdzīvē, līdz ar to Rainis tā kā ir un tajā pat laikā nav īsti varējis šo faktu “sagremot”. Tāda skaists un savdabīgs sieviete=vīrietis attiecību modelis.

Sestkārt, ļoti feins bija izrādes sākums, kur atainotas ainiņas no Esplanādes. Pasaules valdnieks, pārīši, tūristi, vēl tik pāris skeitbordisti pietrūka, kurus mūždien dzenā prom no turienes. Kā arī, izrādes noslēgumā, vecais labais joks par “Rainim galvā spainis”.

Šī ir tāda tiešām moderna izrāde par, teiksim tā, klasisko. Šo izrādi var skatīt tad, kad ir vēlme iedziļināties Aspazijas un Raiņa filosofiskajos tekstos, bet to var skatīties arī tad, ja pietiek ar vizuālo un muzikālo baudījumu.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s