Pazemes vilinājums

Es bērnībā lasīju daudz. Grāmatas. Es neatceros, ka kāds mani par to būtu apsmējis vai izsmējis. Biju riktīgs grāmatu tārps un varēju izlasīt “Karlsonu” ceļa posmā Tukums – Ilūkste, turp atpakaļ. Man liekas, ka tagad sīkos apsmej, ja viņi lasa grāmatas nevis twitteri. Bet tā grāmatu lasīšana vispār deva tādu baigi plašu redzesloku un fantāziju pasauli. Man nenormāli patika Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, īpaši tā pasaka, kur bija kurmīši un pazeme. Iztēlojos ļoti reāli to visu, to kurmju dzīvi un to pazemi. Kādas viņiem tur tās ejas, istabas, takas un visādi brīnumi, likās kaut kas tāds nereāls cilvēku pasaulei un interesants.

Tad es pieaugu un nokļuvu Berlīnē, kur arī ir visadas pazemes ejas, istabas un telpas, tur taču ir metro. Bet ne tikai. Tur ir arī slepeni pazemes bunkuri no kara laikiem un visadi brīnumi. Vieni no tiem brīnumiem ir pazemes klubi. Berlīne taču ir tāda kā elektroniskās mūzikas, reiva un narkotiku galvaspilsēta. Ok, varbūt narkotiku ne tik ļoti, jo pirmā pilsēta tomēr, kas visiem saistās ar narkotikām, vai vismaz gandžu jau nu tiešām, ir Amsterdama. Iespējams, ka Berlīnē ir tik daudz andergraunda klubu kā Rīgā oficiālo klubu, bet, kas tad to lai zina. Man sanāca vienā tādā “pazemes ellītē” nokļūt. Es droši vien nekad dzīvē neietu tur iekšā, jo, pirmkārt, es nemaz nezinātu, ka tur kaut kur var ieiet, otrkārt – es vienkārši, čista latviski sakot, nomīztu no tiem melnādainajiem apsargiem, kas ir lielāki par Padomju laika trīsdurvju skapi. Bet vispār es tur nokļuvu pateicoties trīs vāciešiem, kas bija ellīgi izsalkuši pēc ballēšanās. Paejot garām apsargiem, izejot cauri slēgtai un tukšai kafejnīcai, nokāpjot pa šauriem un apšaubāmiem pakāpieniem, izejot cauri šaurām un apšaubāmām durvīm, lai galu galā nonāktu, mūsu pašmāju “Depo” veidīgā vietā, kur nav kur adatai nokrist un balle griežas uz pilnu klapi. Samaksā pāris eiras un esi ierauts tādā ballītē, ka liekas – mājai jumts ceļas nost, lai gan patiesībā trīs stāvus augstāk mierīgi saldā miegā mietpilsoņi guļ un sapņo kā nopelnīt savu mersedesu un māju Berlīnes priekšpilsētā. Par šiem sapņiem arīdzan rūpējas tie paši apsargi, kuri pie “kluba ieejas durvīm” neļauj pārmīt nevienu vārdu skaļāk par zīmju valodu. Lai nu tur vai kas – es jums tomer iesaku nobaudīt šo aizliegto augli un iet paballēties tur, kur tas īstenībā ir aizliegts. Mūzika skan citādāk, dzērieni garšo labāk, kā nekā – aizliegtais auglis vienmēr saldāks.

Pirms kāda laika, kā jau īstenam hipsterim pienākas (es ceru, ka tu šeit jūti ironiju), sāku strādāt mūsdienu gaterī jeb – reklāmas aģentūrā. Tā kā mūsu ofiss atradās pašā Rīgas sirdī, varētu teikt, ka tieši epicentrā starp Origo bezpajumtniekiem, dzelteno maisiņu vergiem Stockmannā, Makdonalda atkarīgajiem un spaisa kurītājiem, tad mēs bieži devāmies ēst ārpus ofisa. Jā, tieši tā, mēs neņēmām līdzi maizītes elegantā lunchboxā vai negatavojām uz vietas zirņu biezzupu ar piparmētrām, bet gājām pieēsties kebabus uz Mildas tirdziņu vai vienkārši pieštopēties stacijas Pelmeņos. Līdz brīdim, kad uzradās kolēģis, kurš teica – “elle un Indija, šodien biju ēst tādā vietā, jūs neticēsiet! Neviens par to neko nezina. Durvju kods ceļo no mutes mutē un viņiem nav nekādas izkārtnes vai reklāmas, vien dienas ēdienkarte nopublicēta twitterī. Bet toties kāds ēdiens! Kāda izvēle! Laša tarte! Lazanja! Veģetāra ķirbiju biezzupa!” Tā nu mēs viņa iedvesmoti, saņēmām norādes – tur, tajā ielā pa labi, tajā pa kreisi, tad mazajā šķērsielā, tās lielās durvis, kods tāds un šitāds, devāmies izlūkos. Pārmaiņas pēc – šai vietai nebija apsardzes, jo, nu, kurš gan gribētu apsargāt pusdienu vietu, bet bija durvju kods un scenārijs līdzīgs – vienas trepes, otras trepes, vienas durvis, otras durvis, pa labi, pa kreisi, taisni uz priekšu un tu pēkšņi nonāc vietā, kur ir pilns ar solīdi ģērbtām dāmām, kas savas dienas pavada Vecrīgas birojos un tādiem pat kungiem, kur dažs labs savu ikdienu pavada ne tikai birojā, bet pat pāris galvenajās ēkās Vecrīgā un Latvijā vispār. Atmosfēra – mistiska un ēdnīcas noskaņās. Visi ir tādi kā slepeni vienojušies, ka nāks šeit ēst, bet nevienam par to neatzīstas – tu esi nokāpis pazemē, kā tāds hobits, un izdzīvo pusdienu pārtraukumā pavisam citu dzīvi, par kuru tu nekad neuzzinātu, ja nestrādātu Vecrīgā vai tās tuvumā. Atnāc, paēd, aizej. Visādi citādi ej garām šai vietai ikdienā un klusē, ka tur – tur aiz tām durvīm, tur, pazemē un pusslepeni, var dabūt vienu no gardākajām virtuvēm Rīgā, vienu no lielākajiem ēdienu piedāvājuma klāstiem Vecrīgā, vienkāršu, jauku apkalpošanu un debešķīgi zemas cenas (kas nav mazsvarīgi, ja zini kā tas ir, kad gribas gardi un saturīgi paēst Vecrīgā). Tāda slepena, pazemes kopiena, kurā liekas, ka ēdienam klāt ir tāda aizliegtā augļa garša un kurā var iekļūt tikai tad, kad kāds labs kolēģis vai draugs pateiks to maģisko četru ciparu un divu burtu kombināciju. Starp citu, es arī to nemaz nezinu..

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s