Mazpilsētu romantika – ja vajag – dejos, ja vajag – pa seju sados.

Šo vasaru es apzināti pavadīju tikai un vienīgi laukos, atpūšoties, un tāpēc sanāca tā, ka atskaitot ikgadējo hipsteru salidojumu – Positivus, manas sabiedriskās aktivitātes un ballītes noritēja, kā man patīk teikt „lauku klubos un bāros”. Sākotnēji mani pārņēma milzu skepse, kad sapratu, ka nu došos lielākoties ballēties tādās vietās, bet ar laiku (un iespējams izdzertā alkohola daudzumu) sāku saprast, ka šis viss ir tieši tik interesanti, ka, ja man būtu iespēja, es uzrakstītu bakalauru socialantropoloģijā par ballītēm mazpilsētu/lauku klubos. Tieši tik ļoti mani šīs ballītes sajūsmināja un raisīja pozitīvi šokējošas emocijas, ka nākamvasar varētu sev uzstādīt mērķi katru nedēļas nogali pavadīt kādā citā Latvijas mazpilsētā apmeklējot vietējos klubus un bārus (problēma tikai tajā, ka vajadzētu stingru vietējo „aizmuguri”, citādi var „atrauties pa muti” no vietējām čikām, kas jūtas apdraudētas savā teritorijā. Pirms kāda laika, dziļā ziemā, šādi te gandrīz „atrāvos pa muti”, kad gribēju iet iepazīties ar Dzintaru Čīču, bet šim apkārt spietoja vismaz 7 meitenes, kas man ātri vien lika saprast, ka nebūs nekādu cerību nokļūt vasarā, ja tūliņ pat nelaidīšos lapās.).

Vienā siltā vasaras piektdienā nokļuvu, pirmo reizi, bārā, par kuru biju dzirdējusi neskaitāmas leģendas, kuras, galvenokārt, varēja apzīmēt ar „kautiņš”, „pārdzerties”, „kautiņš” un „baumas pusgadu uz priekšu, kautiņš”. Izrādās – tieši tajā vakarā šim bāram bija slēgšanas ballīte, kas, protams, nozīmēja gana kuplu apmeklētību un lielu balli. Bārs iekārtots tā, it kā kāds būtu virs pilsētas svētkos esošajiem alus dārzu koka galdiem vienkārši uzslējis jumtu un sienas. Milzīgi divi koka galdi ap kuriem visi sēž un…dzer. Sēž un… dzer. (Manam kompanjonam, kuram liekas bija mazāk dzirdētu leģendu par šo vietu, kas izraisīja vēl lielāku kultūršoku, vēl visu nākamo dienu bija tikai viens komentārs – „viņi visi tur vienkārši sēž un..dzer, sēž un..dzer, iedomājies..”) Un tā, ka, ja kādam, kurš sēž galda galā, rodas vajadzība iziet uz tualeti vai tikt līdz bāram, tad ir jāpieceļas visai rindai, lai viņu izlaistu ārā. Ja kādam rodas vajadzība vemt, var arī nepaspēt tikt ārā. Bārā apgaismojums ir tieši tik spilgts, lai redzētu kā vietējie džeki arvien vairāk reibst, kurina naidu un žmiedz pie sāniem īpaši uzcirtušās lēdijas ar melni krāsotiem, nedaudz ataugušiem, taukainiem un taisnotiem matiem un spilgtas krāsas, spiciem jo spiciem, pieaudzētiem nadziņiem. Diezgan unikāls man likās moments, kad kāds no dzerošajiem jauniešiem piecēlās kājās un otrpus bāram spēlējošajam DJ (vai drīzāk personai, kas atbildēja par aptuveni 8 dziesmu spēlēšanu uz riņķi) uzkliedza – eu, man šitā dziesma besī, davai kaut ko citu! Nepameta sajūta, ka ap katru galdu ir savs grupējums, kurš īsti nesadzīvo ar citu galdiņu grupējumiem un tā kā es ar savu kompāniju vispār biju svešais grupējums, visu vakaru jutu, teiksim tā, interesantus skatienus mūsu virzienā. Devos mājās nekādu leģendāro kautiņu neredzot, biju nedaudz par to vīlusies, līdz saņēmu ziņu nākamajā dienā, ka kautiņš tomēr esot bijis, izkāvies .. pats bāra īpašnieks.

Kautiņi laikam ir praktiski pirmais, kas ienāk prātā, kad iedomājas lauku balles, tur laikam nekas īsti nav mainījies jau paaudzēm. Mūsu vecāki ir izplūkušies uz estrādes skatuves dēļiem, gan jau, ka arī vecvecāki tā solīdi viens otram pa fraku uzšāvuši, kad kādā lauku sādžā uz grants ceļa puses nav sadalījuši, vai siena gubu, kurā menģēties. Mamma ar` ir stāstījusi, ka ar māsīcu aizbraukušas svešā miestā kājas izlocīt un izlocījušas ar – ne uz deju grīdas, bet laižoties lapās no vietējām.

Mūsdienās liekas, ka nekas nav mainījies, kas šķiet gana fenomenāli un man gribētos zināt kāpēc. Vai tur lomu spēlē alkohols, savējo „kustība”, inteliģences līmenis, relaksācijas veids vai viss kopā.

Tā kā es gribēju redzēt raženu kautiņu, tad uz nākamo pārsteigumu pilno izklaides vietu devos ar vienu nosacījumu – gribu beidzot redzēt kā izkaujas īsti veči, citādi apnicis tik no leģendām un baumām par to klausīties. Tiesa, piebildīšu, ka nevienu kautiņu tajā vakarā es neizprovicēju. Bārs/klubs/kafejnīca/visuma centrs šajā pilsētā ir sezonāls – vasarā tikai. Un varbūt arī labi, ka tā. (starp citu, šī ballīšu vieta ir piedzīvojusi arī savu debiju kādā no pēdējo gadu jaunākajām latviešu filmām) Atšķirībā no iepriekšējās vietas – dīdžejs te vismaz tāds, kuram liekas neviens neiedrošinātos uzbļaut virsū. Jo nu, kurš gan riskētu uzbļaut virsū Kalvīša izmēru cienīgam kungam? Mūzika toties forša, pie Adeles dejo divas dūdas, laikam tās, kuras rudeņos Rīgā studē, savukārt pie Timati „Ya ujedu zhitj v London” uz deju plača nav vietas, kur benčikam nokrist. Bet forši, stāvu, skatos un sajūsminos. „Koru karos” un „Dejo ar zvaigzni” visi kopā ņemti tik jutekliski un aizgrābti nespētu to dziesmu izpildīt kā pārdesmit iereibuši jaunieši. Toč tā, ka sirdi tūliņ pušu plēsīs. Dāmas vispār foršas tādas – tamborētos zābaciņos, baltās (vairs jau ne tik ļoti) džinsenītēs, rozā pārāk apsīlētos džemperīšos un melniem, nedaudz taukainiem matiem, ļuļķi zobos, sēž uz galdiem, skaļi ņirdz un laistās ar krievu šampanieti. Eleganti. Toties kautiņš. Ko puspajokam izteicu, to arī piedzīvoju. Oja! Nez no kurienes uzradies, pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm, divi džeki spārda trešo, tā normāli, zvetē ar kājām pa galvu, ka putekļi vien šķīst. Interesanti būtu zināt, ko tad nepadalīja. Nezinu, ko nepadalīja, bet labi, ka neko arī nesadalīja, galu galā viens no viņiem atlikušo vakaru pavadīja bravūrīgi staigājot apkārt ar pistoli rokās.

Nuredz, uz kurš vēl teica, ka „Kolka Cool” ir pilnīgs fufelis un muļķības? Varētu teikt, ka pēc patiesiem notikumiem bezmaz, ne.

Labi, lai nav tik dramatiski, beigšu uz tādas nots, ka biju arī tīri zolīdā mazpilsētas klubā, tādā, kur dāmas jau divas dienas pirms tam pierakstās ballītes priekšpusdienā skaistumkopšanas salonā pie frizierītes, manikīra, pedikīra, meikapa un skropstu pieaudzēšanas, uzvelk šikāko un spīdīgāko kleitu un dodas kluba virzienā. Savukārt kungi uzvelk frišākās, balinātās, paplatās džinsu bikses un uzvalka kreklu, un tad nu visi sēž stīvām mugurām uzcirtušies kā uz kāzām, malko kokteilīšus atliektiem pirkstiņiem un dejo lēnās dejas pie Samantas Tīnas mūzikas.

Redz, tā tev nav nekāda Rīga, kur visi hipsteri kā pēc rokasgrāmatas vienādi, ar rumkolām rokās, ieturēti gan savās kustībās, gan manierēs un emocijās. Tur ir īsta pasaule, īstas emocijas un neviltotas izdarības. Ja vajag – dejos, ja vajag – pa seju sados!

 

 

4 Comments

  1. Paldies, ka dod ieskatu sieviešu skatījumā uz čaļu kautiņiem. Tā vien izskatās, ka šajā pacifisma, vienlīdzības un līdzcietības laikmetā meičām tā pat patīk noskatīties uz to visu – it sevišķi, ja tas ir par viņām. 😉

    P.S. Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātiem Tukums ar saviem 20 tūkstošiem iedzīvotāju ierindojas kā 11. lielākā pilsēta Latvijā, turklāt ir novada centrs. Ar to gribu teikt, ka nosaukt to par “laukiem” ir ļoti netaisnīgi, it sevišķi no iezemietes-tukumnieces.

    1. Nu, nu, nu, es jau nevienā brīdī nepieminu Tukumu pavisam konkrēti, kā arī nepieminu nevienu konkrētu vietu vispār :>

      Un par kautiņiem – tas viss vairāk vai mazāk humors, ne nopietna vēlme redzēt kautiņus un asinis, īpaši jau meiteņu dēļ.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s