Sprīdītis TE

Reizēm ir tā, ka gribas pateikt kaut ko labu, pārmaiņas pēc, pretēji visām tām negācijām, kas gāžas pār mums (un bieži arī no manis) aumaļām. Reizēm ir tā, ka liekas, ka ir svarīgi pateikt kādam kaut ko labu, lai tas kāds to zinātu, lai zinātu, ka to novērtē, ja ne visi, tad vismaz kāds. Tā vienkārši un jauki, neko lieki neprasot, pateikt kaut ko labu.

Pāris vārdos raksturojot, manas attiecības ar Latviju ir tādas, ka „pa lielam” es piederu tai paaudzei, kuriem pamest Latviju un aizbraukt, labākajā gadījumā, studēt vai strādāt uz ārzemēm nav nekādu problēmu. Reizēm to pat neuzskatot par kaut ko sliktu, bet tieši pretēji – tas taču ir stilīgi (..lasīt zemenes Anglijā). Savā jaunības dullumā biju viena no tām, kas domāja, ka pabeigšu mocības vidusskolā un prom uz ārzemēm – studēt. Nedaudz novirzījos no plāna, sāku studēt Latvijā un aizbraucu uz ārzemēm izdzīvoties gada garumā studentu apmaiņā (ar tādu mazu zemapziņas domu apakšā, ka – a, ja nu iepatīkas un es palieku pavisam..). Aizbraucu uz savu mīļāko lielpilsētu pasaulē, nodzīvojos tur līdz mielēm un nevarēju sagaidīt, kad tikšu atpakaļ uz dzimtajām ārēm. Še, tev – ne man tagad ārzemes interesē vairāk par ceļojumiem, ne doma par to, ka varētu kādreiz kaut kur Anglijā iestāties brīvprātīgā verdzībā. Vietā der vecais labais teiciens – nekur nav tik labi kā mājās. Gluži kā Sprīdītim, kurš pasaulē laimi meklēt gāja un atrada to tepat mājās. Kopš atgriešanās es teju katru dienu, banāli, bet jā – iemīlu un jaunatklāju Latviju no jauna. Dabu, savas mājas, gadalaikus, laukus, pilsētas, cilvēkus.

Tāds man liekas arī ir raidījums „TE”, kurš ir kā tāds Sprīdītis, kas gluži neiet pasaulē laimi meklēt, bet iet laimi meklēt tepat Latvijā un cenšas to parādīt visiem pārējiem (raidījuma vadītāji – Gustavs un Marta vispār jau ir Sprīdīši – vispirms izceļojušies pa ārzemēm raidījumus veidojot, tagad ir atpakaļ Latvijā).

Es esmu arī tāda uz sentimentu tendēta būtne un mani spēj sajūsmināt miglas pilni rīti vai skats kā mazdēls palīdz vecamtēvam malku skaldīt. Pēdējās trīs raidījuma „TE” sērijas manī ir raisījušas šo neizmērāmo sentimentu pret Latviju, Latvijas dabu un cilvēkiem. Tā teikt – trāpa riktīgi „latvietītī” un sasaucas kopā ar maniem neizmērojamajiem mīlestības uzplūdiem pret Latviju.

Raidījumam sāku sekot jau iepriekšējā sezonā un priecājos, ka top kaut kas kvalitatīvs un skatāms. Šogad priecājos, ka šis kvalitatīvais un skatāmais ir atradis vietiņu, kur iespraukties arī televīzijā, ne tikai internetā. Līdz ar to raidījumam ir paplašinājies arī skatītāju loks, ko var labi nomanīt pēc raidījuma „TE” facebook lapas – komentāri un viedokļi birst ne tikai no mākslinieciski noskaņotajiem galvaspilsētas švītiem, bet arī no vienkāršiem latvju ļaudīm. Kas priecē vēl vairāk – tas nozīmē, ka Latvijā vēl ir arī tādi cilvēki, kas spēj novērtēt šāda veida raidījumus, nevis tikai visus iespējamos dziedāšanu, dejošanu un zvaigžņu šovus, kuros seklumu un trulumu var smelt ar spaiņiem.

Viens no maniem mīļākajiem komentāriem ir par vienu no Rēzeknes sižetiem, kur kāds jaunietis raksta, ka viņam licies skaists raidījums, tikai īsti nav varējis saprast, ko režisors vēlējies pateikt ar to Rēzeknes sižetu. Man tas sižets, kuru Iveta Vaivode ir izveidojusi kā poētisku atbildes stāstu Timrota sižetam, liekās tik bezgalīgi skaists un vienkāršs savā būtībā. Tur nekā daudz nav, nekādas dziļās vai apslēptās domas – tur ir skaista daba, kuru piedevām ir izdevies skaisti safilmēt, Latgales vienkāršie un sirsnīgie cilvēki, kuri sapucējas un uzpoš māju, kad brauc ciemiņi, cilvēki, kuri stāsta stāstus, kuri ir jauki savā vienkāršībā. Es skatījos to sižetu un nebeidzu smaidīt, manas latgaļu asinis pulsēja sajūsmā, un es biju aizgrābta ar to cik skaisti, cik skaisti, cik bezgala jauki un skaisti. Bet redz, kādam citam liekas, ka tur kaut kas īsti nav bijis, pietrūcis.

Tur jau tā sāls – mācēt paskatīties uz to, kas mums ir, bez liekas uzspēlētības, centieniem kaut ko piepušķot un izskaistināt, notušēt. Ja ir bedrains ceļš – tad ir, nofilmēts pilnā spozmē, nevienam jau nav noslēpums, ka tādi mums tie ceļi ir. Ja ir noplukušas mājas un piegružotas ceļmalas – tas arī nav nekas slēpjams. Varbūt kāds paskatīsies, padomās un sāks darīt kaut ko lietas labā.

Ja mums ir bezgala skaists saulriets pār jūru, zivju pilniem ezeriem vai stārķu pilnām pļavām, kuri uzartajā zemē uzlasa sev sliekas, vai tikko saplaukušas sniegpulkstenītes un pelēkais pavasaris ar bērziem, to visu tad var raidījumā redzēt. Un mēģināt saprast, ka tas viss tad visticamāk ir mūsu Eifeļtornis, sarkanās telefona būdiņas vai mūsu Holivuda.

Uzteicama ir arī raidījuma sižetu veidotāju komanda – pieredzējuši, zinoši cilvēki. Tādi ar savu „smeķi”, tā teikt. Pieturoties pie raidījuma nesamākslotības un tāda nosacītā „rādām visu kā ir” koncepta – ir jāuzteic Timrota sižeti – nu, ja ir negaršīga kafija, tad ir, ja nav norādes uz kādu tūrisma objektu, tad nav, ja viesnīca izskatās pēc padomju laika bieda, tad izskatās. Ir forši, ka viss netiek rādīts ar tādu ievirzi – „ak, vai, cik skaisti, cik jauki, cik smukiņi, cik mēs esam labiņi”.

Ir patīkami, ka raidījums necirkulē tikai par un ap Rīgu, bet ir atradis veidu kā galvaspilsētu organiski iekļaut kopainā starp sižetiem no dziļiem Latvijas laukiem vai pierobežu pilsētiņām. Kas veido tādu patīkamu sintēzi – rīdziniekiem parādot dzīvi Latvijas lauku ārēs un otrādi – parādīt Rīgas dzīvi tiem, kas uzfrišina Latviju ārpus galvaspilsētas.

Vienu vārdu sakot, šajā raidījumā ir viss, kas mani uzrunā – pirmkārt un galvenokārt – Latvija, otrkārt – raidījuma koncepts – atklāt Latviju no jauna un visnotaļ – rādīt to tādu kāda tā mums ir (neieciklējoties uz latviešiem tipisko – tikai sliktāko), treškārt – iespēja uzzināt daudz ko informatīvu un jaunu (galu galā, kas ir gana svarīgi – likt piecelties no ērtā krēsla vai dīvāna un gribēto doties to visu piedzīvot un atklāt kaut ko jaunu pašam), ceturtkārt – pavadīt teju stundu patīkamu cilvēku kompānijā – ar labu humoru un labiem stāstiem, piektkārt – tas viss vēl ir smuki iesaiņots un pasniegts, t.i. – lasi – uzfilmēts, samontēts un dizainiski noformēts.

Visu cieņu, noņemu cepuri raidījuma priekšā un paspiežu katram raidījuma veidošanā iesaistītajam roku!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s